Kas jāredz senlatviešu kulta vietās Valmieras un Burtnieka ezera apkaimē 1
Burtnieka ezers un apkaime ir viena no vietām, no kuras sākusies Latvijas teritorijas apdzīvotība. Laikam tādēļ tas ir arī viens no visvairāk teiksmām apvītajiem novadiem. Pat “mašinizētam” ceļotājam vajadzīga vismaz diena, lai daudzmaz apgūtu ievērības cienīgos objektus Burtnieka apkaimē.
Zilajā kalnā
Par Zilokalnu un dziednieci Martu, kas tā tuvumā mitusi, būs katrs dzirdējis. Bet vai minētajā kalnā esat bijuši? Šī vieta atrodas 12 km uz rietumiem no Valmieras. Pētnieki saka, ka pagāniskās svētvietas statusa ilglaicīguma ziņā otras tādas vietas Latvijā neatrast, tādēļ Zilaiskalns ir arī viens no centrālajiem objektiem tūrisma projektā “Kulta identitāte”. 21. jūnijā kalnā joprojām tiek svinēti pagāniskie vasaras saulgrieži. Šī vieta ir neparasta kaut vai ar to, ka saskatāma jau no pārdesmit kilometru attāluma, jo izceļas uz apkārtējā reljefa. 127 metru virs jūras līmeņa augstā Zilākalna lēzenās nogāzes dara to simetrisku – droši vien tādēļ dažiem šķiet, ka tā esot “senču piramīda”.
Vietas izcelšanās uz apkaimes fona droši vien piesaistīja senos latviešus, kuri Zilokalnu gadsimtiem ilgi, par spīti baznīcas liegumiem, uzturēja kā dabas svētvietu. Vēl 18. gadsimtā te slepus apbedīti mirušie un svinēta Labrenča diena (10. augusts), kas iezīmē labības kulšanas darbu sākumu. Īpatnēji, ka Zilaiskalns nekad nav bijis pilskalna statusā, lai arī pilij kā radīts. Andrejam Pumpuram labpatika šo vietu attēlot kā latviešu dievu “olimpu” un kalnā tāpat “atzīmējies” 14. gadsimta Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins, kas apkaimē reiz apmaldījies un tur pēkšņi atradies. Ir leģenda, ka komponista Jāzepa Mediņa pēdējā vēlēšanās bijusi vēl reizi uzkāpt Zilajākalnā. To viņš arī izdarījis un drīz pēc tam miris. Ņemot vērā visu šo nostāstu un mītiskās auras oreolu, varbūt nav sagadīšanās, ka ne pārāk tālu no Zilākalna Straupes pagasta “Lapaiņos” dzimis latviešu dievturības radītājs un pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Arī Zilākalna Martas reiz apdzīvotās “Zažēnu” mājas nav tālu.
Kalnā kāpj pa celiņu, ko klāj saplaisājis, laikam jau kolhozu laikos uzliets asfalts. Nevarētu teikt, ka tas un citas cilvēku vēlmju izpausmes šo vietu uzlabot būtu nākušas par labu senču svētvietas noskaņai.Kalna virsotnē gluži kā raķete slejas gaiši dzelteni krāsots mežu novērošanas tornis. Tam apkārt uz zemes iezīmēti uguns āderu apļi. Zilajākalnā no zemes nākot enerģija, bet neba katrs to jūt. Es nejutu. Te mēdzot noteiktās naktīs pulcēties raganas. Arī tās nemanīju. Bet sūnainie un piepēm apaugušie koku stumbri uz tādām domām vedināt vedina.
Kalnam ir vairākas virsotnes – pauguri. Vienā no tām – uz Imantas kalniņa – uzbūvēta lapene, no kuras paveras skats uz apkaimi. Zem šī kalniņa esot apbedīts virsaitis Imanta.
Burtnieka malā
Tālāk, uz Burtnieka ezera pusi braucot, kādus trīs kilometrus aiz Bērzaines pie “Daviņu” mājām meklējams otrs ievērojams Kocēnu novada objekts – Daviņu bedrīšakmens. Tas zviln pļavas malā, ozolu un klinteņu krūmu ieskauts, pagriezis pret sauli cilvēka roku veidotās 19 bedrītes. Akmens ir pusotru metru augsts, četrus metrus garš un ļoti sens. Vidzemes Augstskolas lektors un gids Andris Klepers stāsta, ka Latvijas vēsturē Daviņu pelēcis ir pirmais plašākai sabiedrībai izziņotais un aprakstītais bedrīšakmens. Tomēr “atklāts” tas samērā nesen – 1925. gadā. Pavisam Latvijā ir ap 60 tādu “sabedrotu” laukakmeņu. Mode tā apstrādāt akmeņus parādījusies pirms aptuveni 4000 gadiem, cilvēkiem sākot nodarboties ar zemkopību. Iespējams, bedrītēs pirms sējas kā ziedojums bērti graudi. Pētnieki Daviņu akmeni saista ar 8 km attālo Burtnieka ezeru, kura apkaime ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Vidzemē.
Par drusku mistiskas auras apvīto Burtnieku ir vesela gūzma teiku un nostāstu. Nemaz nevajag tālu meklēt – Pirmā pasaules kara gados no Burtnieka ezera pie Engsalas esot izskalots kāds sens ap metru augsts ozolkoka tēls. Vēl aizsalušais ezers agros pavasaros “kaucot”. To skaidro ar ūdens svārstībām un ledus vāka cilāšanos. Ļaudis ezera krastos sākuši dzīvot un zivis ķert jau pirms 10 tūkstošiem gadu un dara to joprojām. Īpatnējā kārtā 17. gadsimta beigās celtā Burtnieku baznīca atrodas nost no ezera dienvidgala, Burtnieku ciema centra un pilsdrupām.
Teika stāsta, ka no baznīcas uz pili reiz vedusi pazemes eja. Ja tāda būtu, tas būtu īsākais ceļš, lai nonāktu Burtnieku muižas priekšā, kur ir 2,7 km garā Vīsraga dabas taka. Tā aizved līdz putnu vērošanas tornim ezera krastā un stiepjas gar ordeņa laiku pilsdrupām.
Ir lasīts viedoklis, ka Burtnieks esot ļauns, ka ik gadu gribot kāda cilvēka dzīvību, bet, ja nedabūjot tajā gadā, tad nākamajā ņemot divas. Andris Klepers tādu māņticību noraida, bet ezera īpatnības zvejā gājējiem gan jāzina. Viļņi lielā vējā mēdz būt augsti. Pie vainas ir 13,5 km garā ezera izvietojums – tas stiepjas no rietumiem uz dienvidiem, sakrīt ar Latvijā bieži valdošā vēja virzienu un to “noķer”. Katrā ziņā apkārtējie Burtnieku par ļaunu neuzskata.
Tālivalža zemē
Zvejas cienītājiem pie Burtnieka ir visai daudz nakšņošanas iespēju, bet lauku atpūtas mīlētāju aprindās liela piekrišana ir “Ķempēnu” mājām Ēveles pagastā, kuras saimnieks Ivars Āboltiņš nodarbojas ar aitkopību un viesus cienā ar jēra zupu, aitas šašliku un ne tikai to.
Braucot no Valmieras uz Valku, der iegriezties pie Sīmanēnu svētozola Gaujas krastā pie Meln-upes ietekas. Tas patlaban ir pazīstamākais no Latvijas svētozoliem. Sendienās nogāzes malā pie upes bijusi vesela svētbirzs. Ap 400 gadu pieredzējušais Sīmanēnu ozols ir viss, kas no tās atlicis. Vēl samērā nesen it kā bijis akmens krāvuma altāris, kas padomju laikos samalts šķembās šosejas būvei.
Vēl drusku lejāk uz Smiltenes pusi ir teiksmainā un Indriķa Livonijas hronikā minētā Tālivalža valdījumi – Trikāta. Trikātieši Tālivaldim ciema centrā ir pat pieminekli uzstādījuši! Par šīs vietas sevišķumu ir drošs Beverīnas novada zemnieku saimniecības “Irbītes” īpašnieks, bijušais Latvijas Universitātes pasniedzējs Rihards Circenis. Viņš sakopis pašam piederošo “Atpiļu” māju un ap 400 gadu vecā Atpiļu ozola apkaimi. Circeņa kungs ir pārliecināts, ka Atpiļi ir sena svētvieta, par ko liecinot daudzie un dažādie apkaimes akmeņi, kam piemītot spēcīgs starojums. Droši vien tādēļ Atpiļos labprāt mēdz pulcēties dievturi.
