Burti iesprūst, valoda ķeras. Kā palīdzēt bērnam, kurš stostās 0
Stostīšanās rada neērtības sajūtu gan tiem, kuriem ir runas traucējumi, gan apkārtējiem. Visbiežāk šī problēma rodas bērnībā, taču, ja nav laikus atrisināta, parasti saglabājas visu mūžu. Kā novērst valodas raustīšanos?
Stostīšanās ir runas ritma un tempa traucējums, kad tiek pagarināta kāda skaņa vai zilbe vai arī starp vārdiem ieturētas ilgākas pauzes, un sarunas biedram nereti teikto ir grūti saprast. Gaiss skaņas izrunas laikā apstājas plaušās un rīklē vai arī veidojas bloks mutē, lūpās vai mēlē.
Kā norāda “LOR klīnikas” logopēde Romēna Namniece, šajā gadījumā artikulācijas aparāts – rīkle, mutes un deguna dobums, kā arī balss aparāts – balss saites un balsene – ir anatomiski vesels.
Nereti cilvēki cenšas izvairīties no vārdiem, kas satur skaņas, kuru izrunāšana sagādā grūtības. Tie, kuriem raustās valoda, mēdz uzskatīt – runājot ātrāk, spēs “pārskriet” savai problēmai pāri, taču sasteigta runāšana pastiprina stostīšanos vēl vairāk.
Speciāliste novērojusi, ka daudzus cilvēkus ārkārtīgi uztrauc pat niecīgs runas defekts, stress, un nedrošība veicina valodas raustīšanos.
– Ikvienam var gadīties runājot nedaudz aizķerties un pastiept kādu skaņu, taču sarunas biedram tas, visticamāk, nešķitīs nekas ārkārtējs. Labāk vairāk koncentrēties uz runas saturu, nevis tehniku, – mudina logopēde.
Kāpēc tā notiek
– Stostīšanos izraisa vairāki faktori vienlaikus. Nereti tā rodas bērniem, kuri ļoti ātri runā vecumā, kad attīstās valoda, – atzīst Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu neiroloģe Baiba Norīte-Lapsiņa. – Runas plūduma maiņu vispirms ietekmē psiholoģiski faktori. Stostīšanās raksturīga bērniem, kuri dzīvo nestabilā apkārtējā vidē. Valodas raustīšana bieži norāda, ka kaut kas nav kārtībā ar attiecībām ģimenē un bērns ikdienā dzīvo paaugstināta stresa apstākļos.
Visbiežāk valodas raustīšana parādās 2–5 gadu vecumā, zēniem divreiz biežāk nekā meitenēm. Šajā vecuma posmā stostīšanās var būt arī fizioloģiska, kad domas raisās ātrāk, bet runa un teikumu veidošanas spēja vēl nav pietiekami attīstīta. To veicina cenšanās runāt ātri, tāpēc aizķeras skaņas, izpaliek vārdi, tie “saskrien” kopā vai tiek atkārtoti.
– Izņemot gadījumus, kad bērns steidzas runāt, vairumā gadījumu stostīšanās nav pirmais neirozes simptoms. Jau pirms tam novēro acu mirkšķināšanu, pirkstu sūkāšanu, nagu graušanu, matu virpināšanu, miega traucējumus vai citas nervozitātes izpausmes. Ja vecāki nepievērš uzmanību šīm pazīmēm, problēmai nostiprinoties, sāk izpausties stostīšanās, – norāda daktere Norīte-Lapsiņa.
Romēna Namniece piebilst, ka fizioloģiskajā jeb pārejošajā stostīšanās fāzē bērna runā nav jūtams saspringums, viņš biežāk atkārto veselu vārdu, nevis iestrēgst zilbē vai skaņā. Tas mudina domāt, ka, viņam augot un attīstoties valodas spējām, stostīšanās pāries, taču ne vienmēr to ir viegli atšķirt no īstas logoneirozes. Ja runas ritma traucējumi vairāk izteikti vakarpusē, uzturoties sabiedrībā un uztraukuma brīžos, kā arī vērojami pavadošie neirozes faktori, tas vairāk liek domāt par stostīšanos. Lielākoties pie vainas ir nestabila, novājināta nervu sistēma, kad papildus tiek piedzīvots pastāvīgs stress, pēc pēkšņa izbīļa vai citām spēcīgām emocijām. Taču viens vienīgs notikums vai pārdzīvojums nevar būt logoneirozes cēlonis. Lielākoties pie vainas būs ilgstošs stress vai pārdzīvojumi, taču šis viens gadījums tikai nostrādājis kā palaidēja mehānisms, kas izraisījis stostīšanos.
Kā skaidro daktere Norīte-Lapsiņa, valodas raustīšana nereti pāriet pati no sevis, ja bērns sācis stostīties pēc izbīļa, taču ne vienmēr tā notiek, ilgstoši pastāvot psiholoģiski traumējošiem faktoriem.
Logoneirozes gadījumā parasti ir iedzimtība, turklāt grūtniecības laikā ir bijuši nelabvēlīgi faktori, kas bērna smadzenēm traucējuši harmoniski attīstīties, piemēram, topošā māmiņa ir slimojusi, cietusi no stresa, paaugstināta asinsspiediena, nepietiekami ēdusi, strādājusi grūtniecei nepiemērotos apstākļos.
Nereti stostīšanās pastiprinās, sākot skolas gaitas. Reizēm nepieciešamības gadījumā ārsts var izrakstīt zīmi skolotājiem, ka bērnam svarīgs klusēšanas režīms, kas ļauj stundās atbildēt rakstiskā veidā, tādējādi izvairoties no vienaudžu izsmiekla un lieka stresa.
18–21 gada vecumā nervu sistēma ir stabilizējusies, un ārējie faktori, piemēram, izbīlis vai pārdzīvojums, vairs neprovocēs stostīšanos. Pieaugušiem cilvēkiem valodas raustīšanos var izraisīt galvas trauma, epilepsija, insults vai citas smagas slimības.
Pie trim speciālistiem
Daudzi ir pieraduši pie savām runas problēmām, īpaši, ja tās liek par sevi manīt tikai uztraukuma brīžos, un citi tās pieņem. Pieaugušie parasti zina, kā tikt galā ar stostīšanos, ja nākas runāt publikas priekšā. Tomēr, ja ir vēlme atbrīvoties no valodas raustīšanas, pie speciālistiem labāk doties, jau izpaužoties pirmajām logoneirozes pazīmēm, kamēr tā nav nostiprinājusies.
– Ja gan bērnam, gan vecākiem ir motivācija un viņi gatavi veltīt laiku problēmas risināšanai, palīdzēt iespējams vienmēr, – iedrošina Romēna Namniece.
Lai novērstu stostīšanos, nepieciešams laiks, pacietība un trīs speciālistu savstarpēja sadarbība. Parasti ārstēšana sākas pie neirologa, kas nepieciešamības gadījumā izraksta medikamentus, kā arī nosūta pie citiem speciālistiem. Logopēds māca pareizi elpot, runāt un “pārslīdēt” pāri zilbēm, kuras sagādā grūtības. Psihologs palīdz saprast, kas varētu būt izraisījis problēmu, un vieglāk to pieņemt. Kamēr nav novērsta, iesaka mūzikas, krāsu, pasaku, smilšu vai kādu citu terapiju.
– Nevēršoties vienlaikus pie visiem trim speciālistiem, kuri strādā savstarpējā sadarbībā, rezultāts parasti gaidāms pēc krietni ilgāka laika, – uzsver Baiba Norīte-Lapsiņa.
Papildus tradicionālajai ārstēšanai var palīdzēt homeopātija, akupunktūra (ja bērns nav pārāk mazs un to pieņem), kā arī citas alternatīvas metodes, taču tās nekādā gadījumā nevar būt galvenās.
Rehabilitācijas un logopēdijas centros citur pasaulē jau pieejamas datorprogrammas pret stostīšanos, ar kurām strādā speciālista vadībā.
Pareizi elpot!
– Kad cilvēks klusē, viņš elpo caur degunu, bet, tiklīdz sāk runāt, elpošana notiek caur muti. Tiem, kuri stostās, šis automātiskais ritms ir izjaukts. Nereti viņi ir saspringuši, pleci ir uzrauti, lai it kā ievilktu vairāk gaisa, taču, elpojot tikai krūšu līmenī un neiesaistot elpošanā diafragmu, ieelpa būs sekla un izelpa – īsa. Jo plūdenāka un ilgāka izelpa, jo raitāk iespējams runāt, – stāsta Romēna Namniece.
Logopēds māca pareizi elpot dažādās pozīcijās: guļus, sēdus, stāvus, atbrīvoties un vienmērīgi plūdeni izelpot. Guļot ir visvieglāk apgūt diafragmālo elpošanu, vienlaikus turot roku uz vēdera, lai sajustu ieelpu un izelpu.
Parasti vingrinājumiem nepieciešams veltīt 2–3 nedēļas. Kad apgūta pareizas elpošanas prasme, to mēģina savienot ar skaņu izrunāšanu. Kad tas izdodas, virknē zilbes un veido vārdus, kopā ar logopēdu izspēlē dialogus, piemēram, iepirkšanos veikalā.
Speciālista vadībā iespējams apgūt paņēmienus, kā valodas raustīšanu padarīt mazāk manāmu. Lasot tekstu, vietās, kur ir punkts vai komats, jāatceras ievilkt dziļāku ieelpu. Vairumā gadījumu stostīšanās mazinās vai izzūd dziedot, jo tad tiek ievērots elpošanas un mūzikas ritms, tiek stiepti patskaņi, un cilvēks ir emocionāli atbrīvojies. Šo sajūtu iespējams pārnest arī uz runu. Aizķeršanās pie līdzskaņiem, piemēram, “p” vai “k”, ir ļoti pamanāma, tādēļ jāmācās koncentrēties uz patskaņiem, līdzskaņus gudri apejot.
Baibas Norītes-Lapsiņas ieteikumi
• Vecākiem būt atbalstošiem, nevis nosodošiem. Nevajag bērnam aizrādīt par valodas raustīšanu, jo satraukumā viņš stostīsies vēl vairāk.
• Vecākiem jārunā lēni un skaidri! Ja pieaugušie to dara ātri, arī mazajam īsā laikā gribas daudz pateikt, tāpēc viņš steigsies un raustīs valodu.
Romēnas Namnieces ieteikumi
• Nodrošināt ikdienā noteiktu ritmu – mācību, ārpusskolas nodarbību un atpūtas līdzsvaru.
• Rūpēties, lai bērns pietiekami ilgi gulētu. Miegā nervu sistēma atpūšas un kļūst mazāk uzņēmīga pret nelabvēlīgu ārējo faktoru iedarbību.
• Ierobežot datorspēļu spēlēšanu un filmu skatīšanos, kas saistīta ar saspringtām emocijām, uztraukumu, bailēm, pārdzīvojumiem.
• Brīvdienās nesaplānot ļoti daudz pasākumu. Pārāk daudz pozitīvu emociju un iespaidu līdzinās vienam negatīvam notikumam, jo bērna nervu sistēma tiek pārslogota.
• Nodarboties ar peldēšanu – ūdens nomierina, atbrīvo, nāk par labu nervu sistēmas stāvoklim. Peldot kustības tiek savienotas ar elpošanas treniņu, tāpat kā runājot. Vēlama arī distanču slēpošana, kurā arī vienlaikus ir gan ritms, gan aktīva elpošana, kas ir būtiski, risinot stostīšanās problēmu.
• Nepārtraukt runātāju, kurš stostās. Tas viņam sagādās diskomfortu un problēmu padziļinās.
