Burbuļa asni 0
Janvāra beigās Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājs Ž. M. Barozu nosūtīja vēstuli astoņu valstu, to skaitā arī Latvijas, līderiem, aicinot pievērst pastiprinātu uzmanību augstajam jauniešu bezdarba procentam un līdz aprīļa vidum izstrādāt plānu tā mazināšanai.
EK mērķis: četrus mēnešus pēc izglītības iegūšanas gados jaunam cilvēkam jābūt atradušam savu vietu nākamajā pakāpē – darbu, mācību turpinājumu vai praksi. Tādam nolūkam jauniešu bezdarba mazināšanas plāna ietvaros Latvija šogad tērēs trīs miljonus latu, galvenokārt ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA), Labklājības ministrijas (LM) un problēmā ieinteresētu nevalstisko organizāciju paspārnē īstenotām programmām.
Bet, par jaunās paaudzes bezdarbu runājot, tā līmeņa vērtējumā vietējo ekspertu domas dalās. Kamēr vieni uzskata, ka 15,53 tūkstoši darba meklētāju vecumā no 15 līdz 24 gadiem tiešām ir daudz, citi domā – reālais skaits nav īpaši lielāks par “pieaugušo” grupās konstatētajiem. Proti, daļa NVA reģistrējušos jauniešu meklē iespēju piepelnīties paralēli mācībām, tādēļ nebūtu pieskaitāmi īstiem bezdarbniekiem. Taču abas puses piekrīt, ka situācija ir satraucoša un valsts programma tās mainīšanai nepieciešama. Jo sevišķi tāpēc, ka arvien vairāk jauniešu pēc vidusskolas pabeigšanas nolemj mācības neturpināt: 2006. gadā tādu bija 23,7, bet 2010. – jau gandrīz 37 procenti. Turklāt šis cipars aug par spīti dažādos līmeņos cildinātajai izglītības nepieciešamībai un kvalifikācijas vērtībai.
Tajā pašā laikā, Latvijas ekonomikai lēnām raušoties no krīzes, visu reģionu uzņēmēji gaužas par darba roku trūkumu un gados jauno potenciālo strādnieku augstajām prasībām līdztekus specialitātes un pieredzes trūkumam. Protams, jaunībā reti kurš iztiek bez realitātē neīstenojamām vēlmēm, un daudziem tagadējiem brieduma gadu veiksminiekiem ir stāsti par rozā aceņu plīšanu un sagruvušām gaisa pilīm.
Šis process lielākā vai mazākā mērā neizbēgams, tomēr tagadējo jauno bezdarbnieku nepamatotās ambīcijas, manuprāt, cita starpā sakņojas arī pirmskrīzes burbulī un ēnu ekonomikas augsnē.
Nemaz jau tik sen lāpstu rokā pirmoreiz paņēmušam celtnieku palīgstrādniekam mēnešalga grozījās pie tūkstoša. Kroplais modelis ir miris un neatdzīvosies, taču paguva izmežģīt likteņus daudziem, kas, baidos, diezin vai vispār spēs vairs iekļauties normālā darba tirgū. Bet viņu stāsti par zelta laikiem, kad varēja pietiekami pelnīt bez mācīšanās piepūles, joprojām dzīvi, ir gana krāšņi un mulsina nenobriedušas galvas. Nezinu, vai jauniešu bezdarba mazināšanas projektos, kam nākotnē ik gadu paredzēts tērēt ap četriem miljoniem valsts un Eiropas fondu naudas, ieskicētas arī psiholoģiska rakstura nodarbības, taču vajadzība būtu. Tiesa, maldus dzēš arī laiks. Bet, uz to vien paļaujoties, daļu jaunās paaudzes darba roku varam pazaudēt.
Vēl nopietnāk jauna cilvēka dzīves uztveri traumē ēnu ekonomikas klātbūtne. Ja pašu ģimenē vai tuvu paziņu lokā algu saņem aploksnē, ignorējot nodokļus, tas iegūst grūti uzvarama parauga spēku.
