Buravickis, Bulajevs un Rinkevičs Liepājā 0
Kamēr orķestris “Rīga” gatavojās koncertam “Mīmu olimpiskā mīla”, bet Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris – saspēlei ar Sergeju Osokinu un Andreju Osokinu, Liepājas simfoniskais orķestris 2018. gada 10. februārī aicināja publiku uz gada otro programmu savā mājvietā – koncertzālē “Lielais dzintars”.
Katram no trim iepriekšminētajiem orķestriem ir būtiska loma latviešu mūzikas regulārās interpretācijās, un Liepājas simfoniskais orķestris šajā ziņā jau šogad paveicis daudz – Rīgā spēlēts Jēkaba Jančevska jaundarbs “Turbidus” un Jura Karlsona Devītais Liepājas koncerts, bet “Lielajā dzintarā” pirmatskaņota Andra Dzenīša simfonija “Mīlestība ir stiprāka”. Šoreiz galvenie akcenti likti uz klasiķu – Jana Sibēliusa un Pētera Čaikovska – daiļradi, taču nav aizmirsta arī iepriekšējā gada aktīvā sadarbība ar Platonu Buravicki, un tā nu 10. februāra koncerts sākās ar agrīnāku komponista opusu – 2013. gadā radīto partitūru “Viļņi. Vibrācijas. Priekšnojautas”, kas, starp citu, ļoti labi sabalsojās gan ar Sibēliusa vijoļkoncerta tēlainību, gan ar Čaikovska Piektās simfonijas muzikālo drāmu.
“Latvijas komponista Platona Buravicka skaņdarbā “Viļņi. Vibrācijas. Priekšnojautas” jūtama gan lirika, gan misticisms, un komponists aicina iedziļināties apskaidrotu izjūtu sfērā, kur netrūkst psiholoģiskas izteiksmības un vērīguma.” Jā, šis teikums Liepājas simfoniskā orķestra izplatītajos reklāmas materiālos šķita aizdomīgi pazīstams, un atliek vien piebilst, ka atskaņojums “Lielajā dzintarā” lika definēt vēl vienu iemeslu, kādēļ šī partitūra izskanēja īstajā laikā un īstajā vietā – personisku jūtu, sava individuālā pasaules redzējuma izpausme un psiholoģisku tēmu apvienojums ar sociāli aktīvu attieksmi nepārprotami vieno Buravicka un Jančevska daiļradi, un šīs īpašības acīmredzami uzrunā arī Liepājas mūziķus. Gintara Rinkeviča vadībā “Viļņi. Vibrācijas. Priekšnojautas” guva pienācīgu izgaismojumu un kolorītas atklāsmes skaidrību, skanējuma kopainā precīzi izzīmējās kā stīgu kantilēnas, tā trauksmainākās pūšaminstrumentu replikas, un jāsecina, ka komponists uz Liepājas simfoniskā orķestra un tā mākslinieciskā vadītāja profesionalitāti bija paļāvies ar pamatotām cerībām.
Vijolnieks Daniils Bulajevs kopā ar simfonisko orķestri pirmoreiz uzstājies septiņu gadu vecumā. Pašlaik viņam ir trīspadsmit gadi, viņa muzikālo studiju un koncertatskaņojumu gaita sekmīgi turpinās, un tagad Bulajevs nolēmis pievērsties Sibēliusa vijoļkoncertam – drosmīgs solis, ja ņem vērā ikkatram vijolniekam un daudziem citiem ar mūziku saistītiem cilvēkiem vispārzināmus apstākļus. Jautājumā par somu komponista pirmā un vienīgā instrumentālā koncerta parauga muzikālo vērtību domas vienmēr ir atšķīrušās – vieni to sauc par nemirstīgu šedevru, citi apgalvo, ka vispār jau interesantāka ir Karla Nilsena daiļrade – , toties par vienu gan visi ir vienisprātis – Sibēliusa vijoļkoncertu interpretēt ir ļoti grūti, tas ir pārbaudījums ikvienam māksliniekam. Tādēļ arī 10. februāra koncertā no Bulajeva, Rinkeviča un Liepājas orķestra versijas nemaz negaidīju interpretācijas mākslas virsotni, bet koncentrējos uz solista spēles labākajām īpašībām, kuru nebūt nebija maz. Šeit kļuva skaidrs, ka Daniils Bulajevs uz skatuves jūtas droši, spēj adekvāti atainot vijoļkoncerta virtuozākos rakursus, arī šajos brīžos nezaudējot intonācijas tīrību, un prot izmantot pietiekami izkoptu vijoles toni, lai iedziļinātos Sibēliusa opusa satura dimensijās – cik nu tas trīspadsmit gados iespējams. Jo skaidrs arī tas, ka ar precīzu nošuraksta lasījumu vien nepietiek, lai atklātu skaņdarba psiholoģisko komplicētību un apburtu ar daudzveidīgu vijoles tembru, vēl jo vairāk tādēļ, ka šādā muzikālā sarunā – ar nevienlīdzīgu radošo pieredzi un nevienmērīgu orķestra spēles līmeni – arī Rinkeviča gana ekspresīvais priekšnesums nedeva vēlamos rezultātus. Viss iepriekšminētais gan neatceļ vēlēšanos dzirdēt Daņiilu Bulajevu tad, kad viņš astoņpadsmit gadu vecumā būs pārkāpis nosacīto robežšķirtni, kas šķir bērnu no pieauguša cilvēka, – it īpaši tādēļ, ka lielākā daļa mūziķu, kā zināms, šādu briedumu nesasniedz nekad.
Iepriekšminēto psiholoģisko daudzslāņainību, saistošus muzikālus risinājumus, spraigus zemtekstus un dramatiskus pavērsienus drīzāk cerēju sastapt Čaikovska Piektās simfonijas interpretācijā – un ar lielu prieku sagaidīju arī. Bez šaubām, orķestra sniegums šeit tāpat nebija ideāls – dažbrīd stīgu grupā arī čelli un kontrabasi muzicēja krāšņi un ekspresīvi, citkārt nācās vien paļauties uz Ilzes Zariņas pārraudzītajām vijolēm, koka un metāla pūšaminstrumenti skanēja dzīvīgi un saliedēti, taču ne viscaur – tomēr no šīm nepilnībām uzmanību novērsa mākslinieciski dziļš un ietilpīgs Čaikovska simfonijas iedzīvinājums. Teicamā sadarbībā ar Gintaru Rinkeviču orķestra mākslinieki īstenoja diriģenta centrālās ieceres, izveidoja loģiski pamatotu tēlu un zemstrāvu konceptuālo sistēmu, un tad jau atskaņojums daudzkārt aizrāva arī emocionāli. Jāpiebilst, ka ar šo programmu orķestris tālāk dodas uz Bunkas kultūras namu un Daugavpili, un pēc tam vairs nav tālu arī jauni radoši atklājumi 26. Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā.
