Buravicka anatomija un ērģeļu zvaigznāji 7
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Skicēšanas un mūzikas festivāls “Samaņa” ar šāgada tēmu “Anatomija” izaudzis no vēlmes apvienot vizuālās un skaņumākslas norises, kam sākums meklējams aptuveni piecus gadus senā pagātnē.
36. starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “Rīgas Doms” turpretī turpinājis tradīcijas, kas iesāktas jau pagājušā gadsimta 80. gados. Šoreiz abus pasākumus vienojis Platona Buravicka vārds – Anatomijas muzeja pagalmā 2023. gada 4. augustā noritēja pirmatskaņojums ciklam “Anatomija”, kas paredzēts vokālajam kvartetam, elektronikai un dejotājai, bet 6. augustā Rīgas Domā līdzās citiem latviešu autoriem skanēja otrs jaundarbs – “Laika rapsodija”.
“Elkoņi, burvīgās locītavas, / Elastīgi, spēcīgi, veikli. / Tiek locīti un stiepti, / Visās lietās noderīgi. / Mēs kustinām ceļus un pēdas, / Tomēr elkoņi arī ir cēli. / Kad esam mielastu baudījuši, / Mums viduklis palīdz stāvēt”. Nav jau gluži Daniila Harmsa līmenis, taču zināma līdzība ir, tādēļ kļuva vēl jo interesantāk, kāds būs šīs latīņu valodā radītās poēzijas mūsdienu atspoguļojums. Uzreiz jāpiemin, ka viena no koncepcijas autorēm bija horeogrāfe un dejotāja Olga Žitluhina, un tieši cikla trešajā daļā “Elkoņi, burvīgās locītavas” viņas priekšnesumu varēja vistiešāk novērot no mana skatpunkta – plastiskā un, jāteic, arī asprātīgā kustību partitūra aptvēra plašāku telpas amplitūdu, un katrs apmeklētājs no tās redzēja tikai daļu.
Tātad – centrā tomēr mūzika. Ar pašu komponistu pie elektronikas pults, ar Agneses Pauniņas, Ingas Martinsones, Mārtiņa Zvīguļa un Pētera Vaickovska dziedājumu, un arī mākslīgais pastiprinājums, arī attālo pilsētas skaņu kontrapunkts šoreiz šķita gluži atbilstošs vispārējai atmosfērai, ko mūziķi arī iedzīvināja atbilstoši savai labi zināmajai profesionalitātei – precīzā, kolorītā un tembrāli izteiksmīgā interpretācijā. Par veiksmīgām tieši tāpat jāatzīst kompozicionālās pamatnostādnes – vokālā rakstība vēstīja par sasaukšanos ar renesanses mūziku, ar poētisko tekstu tapšanas laiku, taču tieša stilizācija Buravickim, protams, būtu pārāk vienkāršs uzdevums, un tā nu harmoniskie sabalsojumi pievērsa uzmanību ar mūsdienīgiem vaibstiem un pavērsieniem. Klāt vēl elektroniskā partitūra – brīžiem kā patstāvīgs dramatiskākas ievirzes komentārs, citkārt kā papildinājums vokālajai četrbalsībai, un arī šie rakursi palīdzēja mūzikas gaitā izzīmēt nepieciešamos kontrastus un jaunu tēlainību.
Garlaicīgi līdz ar to nebija, tomēr visa cikla izklāsts tik izvērstās dimensijās vienlaikus šķita arī nedaudz problemātisks. Šo to noteikti varēja pateikt arī lakoniskāk, skaņdarba kopainai nāktu par labu arī papildu spriegums, un savā ziņā pat dīvaini, ka senajos tekstos ietvertā humora izjūtas potencialitāte šoreiz palika neīstenota – gandrīz viss skanēja pilnībā nopietni. Stilistiskie un emocionālie parametri te atsauca atmiņā Santas Ratnieces kora operu “Kara daba”, un domāju, ka arī Platona Buravicka ciklam “Anatomija” būtu vēlams līdzīgs liktenis – ieraksti vai atskaņojumi koncentrētākā formā, tostarp līdzās viduslaiku un renesanses meistaru oriģinālopusiem. Iespējas raisīt atkārtotu gandarījumu te katrā ziņā ir.
Tovakar notika arī festivāla “Rīgas Doms” koncerts “Trīs zemes, trīs zvaigznāji” ar ērģelnieces Ligitas Sneibes un vijolnieces Montas Vērmanes uzstāšanos. Taču 6. augusta programma un vienlaikus festivāla noslēgums atkal tika piedzīvots klātienē – un šeit patiešām viens otram blakus bija pārstāvēti Platona Buravicka un Santas Ratnieces daiļrades paraugi, šeit arī Ligitas Sneibes opuss “Gaisma” no cikla “Pacelšanās” un vēl citas latviešu mūziķu radošās fantāzijas izpausmes. Ilona Birģele katru gadu organizē Vēsturisko ērģeļu svētkus “Latvija – ērģeļu zeme”, un arī šogad nācās secināt, ka visur nevar paspēt, tādēļ vismaz Rīgas Domā bija iespējams atkal novērtēt mūziķes interpretāciju slīpējumu un raksturu nianses – šoreiz pamatā klusinātākos toņos un liriskākā izteiksmē. Acīmredzot arī tādēļ, ka kopā ar ērģelnieci uzstājās ansamblis “Riga Percussion” – citiem vārdiem sakot, orķestra “Rīga” mākslinieki Virdžīnija Laube-Vītiņa, Normunds Everts, Valters Līcis un Mārtiņš Miļevskis; ērģeļu salikums ar zvaniem, zvaniņiem, marimbām, timpāniem un vēl citiem sitaminstrumentiem vispāratzīts par tembrāli saskanīgu un bagātīgu, ko četri perkusionisti apliecināja arī šajā programmā.
Platona Buravicka “Laika rapsodijas” dramaturģiskā arhitektonika šķita izkliedēta. No otras puses, tāda nu tiešām ir rapsodiska forma, un jaundarba ritējumā priecēja gan mūzikas gaišo izjūtu gamma, gan daudzveidīgās tembru variācijas, gan arī tematisma un intonāciju atšķirības. Turpat līdzās Santas Ratnieces 2022. gada veikums “Polynya” – varbūt saistīts ar Ukrainu un ukrainiskumu, varbūt tulkojams arī caur citu asociāciju spektru, taču neatkarīgi no tā komponistes harmoniskā valoda laika gaitā kļuvusi gan konsonantāka, gan individualizētāka, un arī šā iemesla dēļ nesen tapusī partitūra bija kaut kas vairāk par meditatīva misticisma izpausmi. Tālāk dzirdētos skaņdarbus uztvēru kā mazāk komplicētus – kas arī, protams, nepavisam nebija slikti, it īpaši Ligitas Sneibes miniatūras apskaidrotajās lappusēs. Tomēr Mārtiņa Miļevska trijdaļu cikla “Ritmiskie viļņi” vismaz sitaminstrumentu līnijās profesionāli nostrādātajām eksotiskas stilizācijas rakstura skaņu ainavām noteikti būs arī lielāki piekritēji par mani, perkusionistu četrotnes priekšnesums “Sasaukšanās”, domāju, nemaz nepretendēja uz koncertmūzikas statusu, bet Lolitas Ritmanis sarakstītās lappuses filmai “Dvēseļu putenis” Dzintras Kurmes-Gedroicas aranžējumā kļuva par pienācīgu koncerta noslēgumu galvenokārt kinematogrāfisko tēlu un noskaņu ziņā. Rezumējot – arī 6. augusta programma ir daļa no aktuālās latviešu mūzikas ainas, arī to vērts paturēt prātā vēl citiem interpretiem.
