Sevi atrodu radīšanas procesā 0
Diānas ikdienu piepilda mūzika. Arī dienu pirms intervijas viņai bijis kora koncerts. “Mūzika ir mans otrais es. Dziedu jau kopš sešu gadu vecuma, bet no pagājušā gada – nodibinājuma Fonds Nāc līdzās! jauniešu korī, kurā piedalās cilvēki ar īpašām vajadzībām. Nupat mums bija pirmais lielais koncerts, kurā prezentējām savu disku ar dziesmām 12 Eiropas valodās,” stāsta Diāna. Uz mēģinājumiem viņa dodas sestdienu rītos, bet papildus tam jau ceturto gadu profesionāli apgūst dziedātprasmi pie vokālā pedagoga. Vēl viņa sevi izpauž glezniecībā, fotografēšanā un dzejā. “Februārī Liepājas Olimpiskajā centrā bija atklāta fotoizstāde Viena diena Kolkā, kurā varēja apskatīt arī manas fotogrāfijas. Pēc studijām domāju fotomākslu apgūt padziļināti.”
Diāna ir vienīgais bērns ģimenē, un tuvinieki ir viņas vislielākais atbalsts. “Vecmāmiņa ir manas bērnības režisore, viņa man mācīja dziesmiņas, dzejolīšus. Mammai ļoti patīk māksla. Šķiet, viņa pati būtu gribējusi ar to saistīt savu dzīvi, bet sports ieņēma galveno lomu. Viņa bija peldēšanas trenere, pati piedalījās dažādos turnīros. Tētis nodarbojās ar velosportu. Viņš uz mākslu skatās konceptuāli, ir praktisks cilvēks. Bet mamma priecājas par maniem panākumiem, es viņu iedvesmoju, un tas iedvesmo arī mani, jo redzu, ka viņa ir laimīga.”
Patlaban Diānai vissvarīgāk ir pabeigt studijas. “Pēc tam es vēlētos strādāt televīzijā. Ne tā, kā to uztver daļa jauniešu, – pagozēties kadrā. Mani vairāk saista projektu tapšana. Apbrīnoju cilvēkus, kuri ziedo sevi visu, lai radītu kaut ko baudāmu. Esmu sapratusi, ka gribu būt daļa no radīšanas procesa.”
Viena no deviņiem
Satiekot otru ceļotāju Montu, pārsteidz viņas ātrā daba. Vārdi no mutes birst kā pupas, un deviņpadsmitgadīgā jauniete šķiet enerģijas pārpilna. Viņa studē sākumskolas skolotāju programmā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Iepriekš, dzīvojot Aucē, trīs gadus dziedājusi korī un tagad to atsākusi arī Rīgā.
Mājās viņu gaida mamma, patēvs, četras māsas un divi brāļi. Īstais tēvs nomira, kad meitenei bija tikai trīs gadi. Mazākajam brālītim Jānim ir pieci gadi, vecākajam brālim Mārcim – 15, bet māsām Anetei, Andai, Agnesei un Alisei – seši, septiņi, 12 un 14 gadi. Divas vecākās māsas Mairita un Madara kopā ar vecākiem vairs nedzīvo. Arī Monta uzsākusi patstāvīgāku dzīvi studentu viesnīcā un finansiālu apsvērumu dēļ – ceļā vien jāiztērē 10 eiro – uz mājām brauc reti, bet ir apmierināta, pat ja savējos apciemo kaut vai reizi mēnesī. Labi, ka ir Skype un citas interneta sniegtās iespējas, lai sazinātos ar ģimeni.
“Ģimeni nedrīkst aizmirst. Mēs vienmēr ar mammu un mazajiem sazināmies. Kad viņi raksta “Monta, brauc mājās, mums tevis pietrūkst!”, tad gan es dodos uz Auci,” smej Monta. “Ziemassvētkos māsa mani apskāva un negribēja laist projām. Protams, ir forši pēc ilgāka laika aizbraukt – mani samīļo, jūtos gaidīta, tomēr mani pilnīgi apmierina, ka dzīvoju savu dzīvi. Pašlaik izbaudu to, ka varu būt patstāvīga, nevienam nav jāatskaitās, kurp eju un ko daru. Man patīk būt sabiedrībā – tajā uzturos vairāk nekā mājās. Bieži vien ģimenē domā citādi.”
Mazajiem esmu paraugs
Kad vaicāju, vai nav bijis grūti augt kopā ar astoņiem brāļiem un māsām, Monta atbild noraidoši: “Kad piedzima brālītis Mārcis, es esot bijusi nenormāli greizsirdīga, bet tagad esmu viņa lielākais atbalsts. Jūtos laimīga, ka piedzimu daudzbērnu ģimenē! Protams, ir bijuši strīdi, atšķīrusies audzināšanas maniere – katram pieeja bijusi citāda, taču tas ir normāli. Zinu, ko nozīmē dalīties, palīdzēt, uzklausīt, atbalstīt, – tas dzīvē ir ļoti svarīgi. Jūtos lepna, ka esmu vecākā māsa, kura tagad studē augstskolā. Kādam ir jārāda piemērs.”
No vecākajām meitām Monta ir vienīgā studente. “Mazajiem es esmu paraugs. Skolā biju pārliecināta, ka 12 klases pabeigšu, vienalga, ar kādām sekmēm. Pēc tam mamma mudināja domāt par augstskolu. Ja studēt nesākot uzreiz, zināšanas kaut kur noklīstot,” viņa atceras. “Man padodas dažādas nodarbes – esmu spēlējusi teātrī, vadījusi dažādus pasākumus, strādājusi par tulku, arī dziedu, tāpēc gribētu to visu sasaistīt vienā studiju virzienā, bet līdz šim tādu neesmu atradusi. Vēl svarīgi ir studēt budžeta grupā, citādi es studijas nevaru atļauties.”
Montas lielākais palīgs vienmēr bijusi mamma Marita. “Lai gan trakajā pusaudžu vecumā ar mammu reizēm strīdējāmies un pat nerunājām, mans vislabākais draugs ir tieši viņa. Nakts melnumā gluži nezvanīšu, bet, ja būs problēmas, vienmēr vērsīšos pie viņas,” apgalvo Monta. “Bija posms, kad apsvēru iespēju studijas pamest un meklēt darbu, jo finansiālā situācija ir ļoti sarežģīta, bet mamma mudināja apdomāties un pabeigt vismaz šo mācību gadu. Varbūt iepatiksies…”
Lai gan augusi lielā ģimenē un ar visiem labi saprotas, viņa pati kuplu ģimeni tomēr nevēlētos. “Labāk jūtos starp sava vecuma vai vecākiem cilvēkiem. Ja man būtu otrā pusīte un sāktos runa par ģimeni, es droši vien nobītos. Bērniem vēl esmu par jaunu. Kamēr cilvēks ir jauns, skaists un neprecējies, tas ir jāizbauda! Zināmā mērā esmu arī karjeriste. Ja atradīšu īsto cilvēku un jutīšu, ka viss rit savu dabisko gaitu, protams, dibināšu ģimeni un, šķiet, nepārdzīvotu, ja bērnu man nebūtu.”
Montas lielākais sapnis ir uzstāties un nodziedāt kaut ko skaistu pazīstamai auditorijai. “Gribu kaut ko sasniegt ar savu balsi. Uz skatuves tevi redz visi, bet neviens nevar aizskart. Tā ir vieta, kur izpausties, un skatuve ir mans sapnis. Vēl laika ir daudz, es izdomāšu, kā tur nokļūt.”
