Diāna Jance
Diāna Jance
Foto: Gvido Kajons

Diāna Jance: “Ukraiņi nepadosies un uzvarēs. Mēs visi uzvarēsim” 12

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
5 datumi, kuros dzimst vislielākie egoisti
Kokteilis
Nedēļas nogale četrām zodiaka zīmēm sola lielas problēmas. Kuras ir tās, kam jāuzmanās! 3
Krimināls
“Lizuma pagastā 19.septembra rīts iesākās traģiski…” Skolas direktore līdzjūtības runā piemin māsu un brāli, kuri gāja bojā traģiskajā autoavārijā 17
Lasīt citas ziņas

Laikam gan šajā trauksmainajā laikā ikkatrs meklē domas, kuras iedvestu mieru. Nē, ne jau tādu iemidzinošu un sapņainu mieru ar skaistām nākotnes ainām, bet spēju saglabāt mierīgu sirdsdarbību.

Ne vienmēr tas izdodas – redzot Ukrainas asiņainās bombardēšanas teju tiešraidē, sirds dauzās kā traka. Kur tādos brīžos meklēt spēku?

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas, kā Latvijas iedzīvotāji palīdz Ukrainas aizstāvjiem, ir kas neticams. Vēl pirms gada taču lāga neatpazinām ne Ukrainas himnas vārdus, ne sensenos pilsētu nosaukumus… Nupat, līdz Ziemassvētkiem, “Latvijas Pasta” nodaļās savākts vairāk nekā 3,5 tonnas adījumu – vilnas zeķu un cimdu pāru. Kāda adītāja skaidroja, ka vēlējusies ieadīt ne tikai roku siltumu, bet arī kādu vēstījumu un adot domājusi par ticējumiem, kas pasargā no ļauna. “Man šķita, ka karavīri sapratīs, ka gribam, lai viņu sirdis turpina pukstēt un cīnīties par to brīvību, kas mums visiem ir svarīga.”

Savās brīvajās dienās mana meita bieži devusies gan uz iera­kumu sveču gatavošanas darbnīcām, gan pinusi aizsargtīklus. No prāta neiziet viņas stāstītais par gluži jaunām, baltām spilvendrānām, kas ziedotas, lai tās ievītu aizsargtīklos, kuri pasargātu Ukrainas brīvības aizstāvjus. Iedomājos, kā šīs spilvendrānas, iespējams, glabātas kādām kāzām vai pūram… Un prātā nāk lasītais par 1919. gada oktobri, kad vācu armijas uzbrukuma laikā rakstniece Ivande Kaija nodibināja Latvijas Sieviešu zelta fondu, aicinot sievietes ziedot Latvijas aizstāvības lietai savu nekustamo kapitālu, rotas un sudrablietas.

“Atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras kaunīgi slēpjat no atklātības. Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums, kā līdztiesīgiem pilsoņiem, atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainās dienās; ja tā nepastāvēs – tad tā izputēs, un tad jūs, kā citu tautu verdzenes, varēsat klāt savas galvas ar pelniem un slīgt klusās vaimanās. Un priekš kam tad jums vairs zelts, priekš kam senā godība. Dodat bez apdomas visu savu zeltu, lai Latvija var būt lepna uz savu sieviešu zelta fondu,” tā rakstniece rakstīja uzsaukumā un cilvēki uz jaunizveidoto Latvijas Sieviešu zelta fondu sākuši nest vērtīgas personiskās lietas. Rezultātā savāktie ziedojumi ietilpuši 99 kastēs, sešos čemodānos, trijos kurvjos un vienā maisiņā. Vēlāk no šiem ziedojumiem tika izveidots Latvijas Valsts zelta fonds.

Tagad, ziedojot Ukrainai, mēs itin kā vijam gara spēka robežu ap sevi. Protams, ir viegli domāt par vilnas zeķēm un gaisīgi baltām spilvendrānām laikā, kad Dniprā sprāgst raķetes. “Mūslaiku Gērnika,” tā šausmas Dnipro salīdzināja Latvijā dzīvojošais somu žurnālists Juka Rislaki. Toreiz, Spānijas pilsoņu kara laikā, 1937. gadā ar vācu aviācijas mestajām eksplozīvajām degbumbām mazajā basku pilsētiņā Gērnikā pirmoreiz tika izmēģināta tā dēvētā terora bombardēšanas taktika, kuras mērķis ir ar nežēlīgu civiliedzīvotāju iznīcināšanu iedragāt pretinieka morāli.

Reklāma
Reklāma

Ukraiņi nepadosies un uzvarēs. Mēs visi uzvarēsim. Un to paveiks arī ikkatra palīdzība – gan siltas zeķes, gan ikmēneša ziedojums platformā “Stopify”, gan Tviterkonvoja tūkstoš un … automašīnas, gan mūsu ārstu paveiktais reabilitācijā, gan kādas kundzes nestā benzīnkanna, gan mūsu visu kopīgi pir­ktie droni un ieroči.

Turklāt mēs visi esam kopā ikvienā lielā nelaimē: “Ziedojumu līmenis kāpj straujāk nekā ūdens līmenis,” par līdz šim saziedotajiem līdzekļiem plūdos cietušajiem Jēkabpilī “Rīta Panorāmā” sacīja labdarības organizācijas “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta.

Ziedot – tas nozīmē atjaunot savu organismu. “Ziedojot asinis, donors atbrīvojas no vecajām asins šūnām – eritrocītiem, un organisms ražo jaunas, kas skābekli izplata vēl efektīvāk. Organisms atjauno asins tilpumu pēc asins ziedošanas 48 stundu laikā, un visas sarkanās asins šūnas – eritrocīti, ko zaudē asins ziedošanas procesā, – atjaunojas četru līdz astoņu nedēļu laikā,” tā skaidro Asinsdonoru centrā.

Un mēs bursim, adīsim un ziedosim, dzīvosim un pastāvēsim. Ir tas brīdis, kad par Latviju, par mūsu zemi un tautu vajag teikt “Asins vārdus”, buramvārdus:

“Melni kraukļi gaisā skrēja, Melnas asnis laistīdami; Tēvs aizslēdzu vara vārtus, Man pilīte neizkrita.” (“Asins vārdi”, LD 34136)

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.