Bungulejas Velna rags – viens no dabas brīnumiem Latvijā 0
Velna kariete, Velna dīsele, Velna laiva, Velna zābaks, Velna tupele, Velna beņķis, Velna gulta, Velna velētava, Velna pulkstenis, Velna roka (latgaliski Valna rūka), Velna deguns, bet velna pēdu ir nesaskaitīts daudzums – tik bagātīgi un enerģiski velni dažādus akmeņus un dižakmeņus pa visiem Latvijas kalniem un lejām ir sanesuši.
Kamēr ģeologi vēl nebija ledus laikmetu un šļūdoni atklājuši, velns kā lielais ģeologs sanesa akmeņus, saraka alas, ezerus, bezdibeņus, samīcīja purvus, sagrieza upēm atvarus, un vienu otru kalnu uzbēra iepretim Dieva kalniem.
Bet visbrīnumainākais Velna raga akmens mums zināms tikai viens. Tajos tālajos laikos, kad Latvijā uzplauka dižkoku meklēšana, Māris Laiviņš Mežsaimniecības problēmu zinātniskās pētniecības institūta vārdā lūdza mani pārmeklēt Alūksnes rajonu, lai noskaidrotu, cik un kādi dižkoki slēpjas šajā Latvijas visaukstākajā novadā. Tā 1978. gadā bija mana atvaļinājuma vasara, kad kopā ar ģimeni apzināju un izpētīju 60 dižozolus un vēl tikpat daudzus lieliskus citu sugu kokus. Ar šo pētījumu datiem Māris Laiviņš sāka veidot pirmo elektronisko datu bāzi Latvijā par dižkokiem. Vēlāk par Alūksnes rajona dižkokiem izdevām grāmatu – brošūru.
Negaidītais atradums
Bet joks bija tas, ka, dižkokus meklēdami, uzdūrāmies Velna ragam – visspicākajam un spocīgākajam akmenim starp tūkstošiem.
Tā bija lietus diena. Atbraukuši ar senlaicīgo mazbānīti no Alūksnes līdz Annas stacijai, neveiksmīgi pārstaigājām meliorētos kolhoza laukus. Tur tālu un plaši aizstiepās ainava ar bezgalīgi daudzām buldozeru izgāzto un vienkop sastumto koku, akmeņu un krūmu kaudzēm, kas iztālēm atgādināja senkapu kurgānus. Beidzot nonācām pie Paparzes dziļās ielejas vecajās Jaunsaviešu mājās. Divas saimnieces – māsas Vanda un Milda – tikpat skaisti senlaicīgas kā Jaunsaviešu sēta, atklāja citus noslēpumus: brīnumu par Bungulejas Velna ragu, par Malacu senkapiem, kas izlikti ar akmeņiem, par arheologiem nezināmo Malacu pilskalnu. Gājām meklēt. Ieraudzījām to brīnumu Paparzes kreisā krasta pļaviņā. Va velns, kāds Velna rags no zemes izdīdzis vai zemē iesprausts pie tilta uz treju pagastu robežas!
Te pie upes un vecā ceļa krustojuma kopā sanāk lielā Alsviķu pagasta ragam līdzīgi izbīdījies stūris, kā arī mazais Annas un Kalnacempju pagasts.
Brīnāmies, kā šis akmens noturas, kā viņš gadu gaitā nav nogāzies vai nogāzts. No sāniem tas izskatās kā NLO – lidojošais šķīvītis, kas ietriecies līdz pusei zemē 60° leņķī. No otras puses – kā aizvēsturiska milzu nezvēra no zemes izbāzts, pārakmeņots purns. 1978. gada mērījumos akmens augstums bija 1,55 metri.
Bet Jaunsaviešu saimniece Vanda mums stāstīja, ka viņas bērnībā akmens bijis krietni augstāks – virsotni neesot varējuši aizsniegt. Tikai malacīgākie puikas no Malaciem un citām mājām varējuši uzskriet akmens augšā. Gadu gaitā no stāvā krasta palu ūdeņu straumes ieleju pamazām pieskalojuši. To apliecina arī mani vēlākie mērījumi pēc vienpadsmit gadiem, kad Velna rags pacēlās vairs tikai 1,3 m augstu no zemes. 2011. gada vasarā šo vietu man rādīja un par to stāstīja 1940. gadā dzimušais Aldis Saldābols no Misiķu mājām. Viņa tēvs (dz. 1899. g.) Jānis Saldābols izcēlies kā liela auguma vīrs, bet akmens virsotni tikai ar grūtībām varējis aizsniegt. Aldis darīja zināmus arī citus faktus. Kādreizējais Jaunslaviešu saimnieks Otto nav gribējis, ka ceļš uz Kalnacempjiem iet pa viņa zemi. Tāpēc zemnieki bijuši spiesti veidot jaunu ceļu pa vidu starp īpašnieku zemes robežām. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados šim nolūkam rakuši grāvjus, veduši granti un smilti. Tā ar šā ceļa taisīšanu uzvandījuši stāva krasta nogāzi, un tāpēc lietus un palu ūdeņi daudz smilšu saskalojuši Bungulejā ap Velna ragu.
{gallery id=”2121″}
Atklājas dziļāki brīnumi
1990. gada vasarā ar kinooperatoru Sergeju Nikolajevu braucām uz šejieni, jo viņš veidoja filmu par Latvijas teiksmainajiem akmeņiem. Ar Ansi Opmani pētījām, kā akmens noturas uz augšu slīpi pret debesīm. Akmenim abās pusēs veicām šauru šurfu ierakumus. Veco iedzīvotāju teiktais apstiprinājās – zem plānās augsnes kārtiņas bija saskalots smilšmāls. Bet dziļāk akmenim parādījās dīvainākas formas. Virszemes daļā akmens ir saliekts slīpi, bet tālāk zemes dziļumā tā malas iet stāvus. Velna raga iekšpusē (zem izliekuma) 60 cm dziļumā mēs uzdūrāmies nelielu laukakmeņu bruģim un tālāku šurfēšanu tur pārtraucām. Otrā pusē ierakāmies viena metra dziļumā, bet arī tur parādījās laukakmeņi. Ar metāla iesmu iztaustījām akmens malu 30 cm zem šurfa dziļuma; bet Velna raga apakšu vēl nesajutām. Tātad kādreiz Velna rags ir bijis vismaz 2,6 m augsts – tiešām kā īsts, varens menhīrs, turklāt ar dīvaini saliektu augšgalu. Urdās liels jautājums: vai tiešām šo milzīgo, līko granīta gabalu uz augšu pret debesīm varēja uzstādīt nejauši dabas spēki. Ģeologi atbild, ka varēja gan.
Zem lielā ledāja gigantiskā spēka esot iespējami visvisādi laukakmeņu sabērumi un ieķīlējumi. Bet tādā gadījumā – kā tad pats kilometru biezais ledājs šo Velna raga galu nenolauza? Ja izrakumu pētījumos pierādītos, ka Bungulejas Velna rags ir cilvēku uzstādīts, tad tas būtu pats pirmais menhīrs Latvijā.
Dīvaini, ka par Bungulejas Velna ragu nav nevienas teikas, kaut gan vieta tuvākā un tālākā apkārtnē ar mitoloģiskiem vietvārdiem piebārstīta. Blakus Velna ragam otrpus ceļa ir mežonīgā Raganas grava, bet uz otru pusi virzienā uz zudušajām Zemītes mājām, kur līdz 1952. gadam dzīvojusi māksliniece Skaidrīte Cielava, ir Raganīca – jauktu koku mežs. Ļaudis piedzīvojuši, ka Velna raga apkārtnē starp raganu vietām cilvēki arvien esot apmaldījušies. Tikai puskilometru uz ziemeļiem no Velna raga pretī Paparzes lielajam lokam virs ielejas izvirzās augsts zemesrags. Uz tā Ambrozu senkapi laukakmeņu krāvumos glabā tūkstoš gadu senču mieru. Šīs apkārtnes laukos trīs milzīgas laukakmeņu kaudzes, ko sastūmuši kolhozu melioratori. Tikai 800 m uz dienvidaustrumiem ceļa malā aiz Kantorkroga autobusa pieturas Kazradzu kalnā ir Velna tabakdoze – vienu metru augsts, rupji apskaldīts akmens, kuram pret ceļu vērstajā līdzenākajā malā iekalts krusts ar īpaši padziļinātu dobumu pie apakšas. Par šo akmeni pierakstīta jocīga teika.
“Reiz pa ceļu gājis viens vīrs no Vecgulbenes uz Alūksni, tas esot bijis ļoti piekusis un izsalcis. Viņš atsēdies uz kalna ceļmalā un gribējis iešņaukt tabaku, bet tabakdoze, kā par nelaimi, bijusi tukša. Tas lūdzis garāmgājējiem tabaku, bet tie neviens neesot devuši. Vecītis no rīta atrasts tai vietā nomiris, un tas ticis apgalvots, ka vecītis nomiris tabakas badā. Taisni tai vietā atrodas akmens, kurā ir iekalts krusts un tabakdoze, kas vēl tagad līdz mūsdienām ir uzglabājies vesels.” Jura Urtāna grāmata “Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi”. 1990. Pēc līdzīgu viduslaiku krustakmeņu veidoliem, visticamāk, ka šis Velna tabakdozes akmens ir atstiepts no kādas senas, iespējams, jau zudušas viduslaiku kapsētas. Krusta apakšā iedobtais padziļinājums un paplatinājums var simbolizēt kapavietu un izmantots svecīšu dedzināšanai. Mazāk iespējams, ka tāds krustakmens uzstādīts kāda traģiska gadījuma vietā. Tomēr zīmīgi, ka abi pret debesīm paslietie stāvakmeņi atrodas viena kilometra robežās. |
Tepat nezināms pilskalns
Ejot pāri Paparzei pa ceļu, kas šodien savu jēgu un skatu pilnīgi zaudējis, bet agrāk kā lielceļš vedis uz Kalnacempju centru, pēc simts metriem ceļa kreisajā pusē krūmos guļ laukakmeņu bluķi. Tie ir Malacu akmeņu krājuma senkapi, kas arheoloģisko pieminekļu sarakstos atzīmēti arī kā Upuru vieta.
Tālāk rakstītais ir no 1919. gadā dzimušā Jāņa Grabaža stāstījuma. Jo viņa tēvs saimniekojis Kalnacempju Malacos, kur dzimis, audzis un skolojies arī Jānis. Ilgus gadus Jānis Grabažs strādājis Jāņmuižas profesionālā vidusskolā par pasniedzēju. 1990. gada 22. septembrī mūs veda uz savu dzimteni, lai rādītu vēl nezināmu pilskalnu un stāstītu par Malacu burvīgajiem senkapiem, vietvārdiem, notikumiem un atradumiem.
“Latvijas laikā Annas 2. pakāpes pamatskolā bija enerģiska skolotāja. Viņa ar saviem 5. un 6. klases bērniem gandrīz katru gadu nāca un rakņājās pa Malacu akmens krāvuma senkapiem. Tas varēja būt ap 1933.,1934. vai 1935. gadu. Viņi bija atrakuši vienu kapu, kas pildīts ar akmeņiem. Bet tomēr zem tiem akmeņiem bija atraduši apakšā kaulus. Tos kaulus bija nolikuši bedres malā; un pēc laiciņa skatās – nav vairs nekā… Izrādās, ka tie kauli saskarē ar gaisu bija sabirzuši kaļķu putekļos.
Tur kapukalniņa dienvidu pusē bija manam tēvam tā saucamais ceļa gabals, kas ar valsts pagasta rīkojumu bija katram jākopj un jāuztur kārtībā. Tēvam nācās norakt nelielu nogāzīti pie kapukalniņa. Tā rokot, viņš bija atradis tādu konservbundžas lieluma apli, tādu kā medāli. Nevarējuši saprast, kas tas par materiālu – brūnganīgs, drusku sārtīgs. Arī tos iespiedumus šajā medālī nav varējuši saprast. Bija atbraucis tēva brālēns no Rīgas, inženieris Grabažs. Viņš šito medāli aizvedis uz Rīgu izpētīt, kas tas ir. Bet tagad nav zināms, kur tas palika. Uz mūsu zemes pāri Paparzes ielejai tieši pretī Bungulejas Velna ragam ir kādus 30 m augsts zemes rags. Šo vietu visi vecie zina saukt par Malacu pilskalnu, jo tur pilskalna austrumu galā bija caurums kā bezdibenis, visgarākās kārtis sabāza iekšā un dibenu nevarēja sataustīt. To zemes raga daļu tuvāk mājām sauca par Putnu kalnu. Pilskalns ir Putnu kalna turpinājums. Pats pilskalns nekad nav arts. Mans tēvs un tēva brālis, arot zemi uz Putnu kalna līdz Pilskalnam, jūt, ka uzķeras kāds akmens apakšā. Viņi, kārtīgi saimnieki būdami, rakuši ārā. Un uzrakuši trīs precīzi apstrādātus kvadrātiskus akmens bluķus. Kur tie bluķi palika, es nezinu.
Putnu kalnā katru gadu pie Lielā bērza sanāca kaimiņi un svinējām Jāņus. Bet Pilskalnā vienmēr bija mednieku pulcēšanās, jo Pilskalns bija noaudzis ar milzīgiem kokiem. Tos kokus tēvs pārdeva žīdam par vairākiem tūkstošiem latu. Tagad atkal uz Pilskalna ataudzis mežs.”
1990. gada 22. septembrī mēs Pilskalnu arī uzmērījām: plakums 70 x 30 m. Dienvidu pusē vēl 20 – 25 m plata terase ar dīķi 25 x 7 m. Tagad dīķis aizgruvis un aizsērējis. Pilskalna austrumu nogāzē trīs vecas bedres, ko uzskata par zviedru nocietinājumiem. Kultūrslāni pilskalnā nekonstatējām. Atsevišķās ieplakās kontrolrakumi pusmetra dziļumā dod sīkus ogļu gabaliņus. Pilskalnam dzeltenīga, ļoti irdena smilts, kur ik pa laikam akmeņi un laukakmeņi.
Aizsargvaļņa un grāvja rietumu pusē starp Putnu kalnu un Pilskalnu nav. Varbūt tas norakts un noarts. Iespējams, ka te tiešām bijuši iekārtoti zviedru nocietinājumi, kādēļ vēlāk zemes rags ieguvis ļaužu atmiņā Pilskalna vārdu.
Tagad šī skaistā zeme aizvien vairāk izmirst un aizaug ar krūmiem. Mājas pamestas sabrūk. Zūd pēdējie vietvārdu, teiku un notikumu zinātāji. Miziķu mājās vēl dzīvo 1940. gadā dzimušais pensionārs Aldis Saldābols. Šinīs dienās viņš pa tālruni man pastāstīja, ka aizpagājušajā gadā vecā tiltiņa vietā izveidots grandiozs ceļš un tur ieliktas trīs 1,5 m diametra caurtekas, it kā tur būtu visai Gaujai cauri jātek. Bet 2012. gadā specializētie baļķu vedēji kārpīdamies dzinuši augstajā krastā zemes īpašnieku pārdotos mežus no Kalnacempju pagasta plašumiem. Ceļš gar Bungulejas Velna ragu ir pārvērsts elles arumos. Tur esot tik šausmīgas lielo riteņu izkārpītas vagas, ka Aldis vairs nemaz līdz savam mežam un Bungulejas Velna ragam nespējot tikt. Ceļš uz Kalnacempjiem nav vajadzīgs, jo meži nu izvesti un apdzīvotu māju tur arī vairs nav.
