Alfons Krūmiņš bungu šķīvjus pārtaisa mānekļos 1
Alfons Krūmiņš dzimis un bērnību pavadījis Daudzeses pusē, kura bagāta ar daudziem maziem ezeriņiem un dīķīšiem. Protams, ka viss kā parasti sācies ar grundulīšiem, raudiņām un sīkiem asarīšiem. Bet, zēnam augot, attīstījās arī viņa kāre uz makšķerēšanu, lomi kļuva arvien lielāki un nopietnāki, nopietnāki kļuva arī viņa makšķerēšanas rīki.
Šobrīd, kad vīra matos iemeties sirmums, sirds un dvēsele joprojām ir jauneklīga, un Alfons, būdams pensijā, ar visu nopietnību un lielu aizrautību nododas saviem dzīves lielajiem vaļaspriekiem – mūzikai un makšķerēšanai. Kādreiz ansamblī spēlējis vai, kā viņš pats saka, klapējis bungas, tagad dzied un spēlē ģitāru, bet bungu šķīvjus vīrs klapē vēl arvien, tikai tagad no tiem rodas nevis mūzikas skaņas, bet mazulīši – ar mīlestību gatavoti plēsīgo zivju mānekļi.
Saki, lūdzu, Alfon, kā tev radās doma pašam darināt mānekļus?
A. Krūmiņš: Tā doma man radās jau ļoti sen. Es piedzimu laikā, kad makšķerrīki bija liels deficīts un to kvalitāte nebija visai augsta, ja gadījās nopirkt alumīnija spininga kātu un puslīdz labu auklu, cilvēks jau bija laimīgs, bet ar mānekļiem bija vēl sarežģītāk. Protams, bija jau arī strādājoši mānekļi, bet tie bija liels deficīts, un tā es, bradājot vai laivojot pa ūdeņiem, aizdomājos līdz paštaisītiem mānekļiem.
Kultūras namos, kuros nācās uzstāties, mētājās daudz savu mūzikas mūžu nokalpojušu bungu šķīvju, es tiem devu otru mūžu, griezu, klapēju, lodēju, slīpēju un pulēju, līdz mazulītis – jaunais māneklis – ieguva tādas formas, kā es vēlējos. Pēc izgatavošanas, protams, visus tos testēju. Salīdzināju un centos izprast, kāpēc viens strādā, otrs ne, analizēju savas kļūdas, taisīju vēl un vēl, līdz ieguvu vēlamo rezultātu.
Tavu gatavoto mānekļu slava jau aizskanējusi pāri Latvijai. Kāpēc tavi mānekļi ir tik zivīgi?
Domāju, ka nostrādā daudzi faktori, pirmkārt, jau katrs darbs jādara ar mīlestību un ticību tam, ko tu dari, darbā ar mazulīšiem, gluži tāpat kā mūzikas radīšanā, nepieciešama iedvesmas vai mūzas klātbūtne, tā kā esmu radošs cilvēks un ar šo dāmu esmu “uz tu”, man padodas gan viens, gan otrs.
Otrkārt, esmu daudz un ilgi vērojis un pētījis dabu, vēja, straumju, saules un mākoņu ietekmi uz copi, katru makšķerēšanas izbraukumu esmu piefiksējis fotoattēlos un pierakstos. Cenšos izprast, kādas krāsu gammas jāietver mānekļos visādos laika apstākļos, universālu nav, ir katram laikam savs.
Treškārt, gatavojot mānekļus, izmantoju kvalitatīvus materiālus – varu, misiņu, melhioru. Bungu šķīvju rievoto virsmu nost neslīpēju, tā rada zivīm tik tīkamo vibrāciju, lodējot kopā divus dažādus materiālus, starp tiem atstāju mikroskopisku telpu, no vienas puses ieurbju caurumiņus, domāju, ka tas dod papildu akustisko vibrāciju.
Dažus caurumiņus iekrāsoju, dažos ielīmēju Svarovska kristāliņus, caurumiņus ieurbju, ievērojot zināmu secību – tā, lai tie veidotu lauztu līniju, gluži kā līdakas asaka, pieļauju, ka tas varētu būt ierakstīts zaļsvārču gēnos, lašveidīgo gēnos varētu būt punktiņi. Mainot vizuļa stiprinājuma vietu pie karabīnītes (vairāki caurumiņi), kardināli mainās vizuļa spēle.
Āķi, ar kādiem aprīkoti tavi vizulīši un bļitkiņas, izskatās ļoti apetītlīgi.
Jā, ko tik es neesmu darījis, lai arī āķis būtu tā mānekļa daļa, kas rosina apetīti, līmējis trīsžuburītī Svarovska kristāliņus, maucis uz āķa kātiņa dažādus krāsainus vadu izolācijas gabaliņus, sējis dziju pušķīšus, līdz beidzot secinājis, ka lieliski strādā uz āķa kātiņa izveidots piliens no epoksīda līmes, kurš sacietējis nokrāsots un ar smalku otiņu izraibināts punktiņiem.
Dažādās ūdenskrātuvēs un atšķirīgās dienās nepieciešams dažāds piliena krāsojums, bet esmu sapratis, ka vislabāk strādā melnais punktējums, un tam citu krāsu neizmantoju. Viss gatavošanas process notiek tikai ar rokām, pa garo ziemas dienu varu uztaisīt labi ja vienu vizuli. Bļitkiņas tiek laistas darbā tūlīt pēc izgatavošanas, bet vizuļi gaida vaļējo ūdeņu copi, lai pierādītu savu varēšanu. Manā ziemas kastītē ir arī pa kādai mormiškai, arī tārpiņus ņemu līdzi, bet pamatā darbojos ar bļitkām, jo, ja atrod vietu, kur uzturas asari, tad, ar bļitku ķerot, ņem teju vai trīs reizes lielāki eksemplāri.
Vai tev ir arī necopes dienas, par kādām sūdzas vairākums makšķernieku?
Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka man tādu praktiski nav. Domāju, ka plēsīgo zivi uz ņēmienu var izprovocēt vienmēr. Jāpazīst ūdenskrātuve, jāvēro daba, vēja stiprums, saules leņķis pret ūdens virsmu, iekšējās straumes, jāzina, kas strādā attiecīgā gadalaikā, piemēram, šūpiņš īsti labi nestrādā pavasarī, izņēmums varētu būt lašveidīgās zivis, kam netīk ūdens sasilšana. Pavasarī sevi lieliski ir pierādījis rotiņš, protams, katram māneklim jāatrod tā īstā spēle, pauzes, uztvičošana, vilkšanas ātrums, dziļums utt.
Kas tev sagādā gandarījumu, gatavojot savus mazulīšus?
Gandarījumu sagādā jau pats radīšanas process un rezultāts, tas ir gluži tāpat kā ar dziesmas radīšanu. Neesmu skops, ar saviem lolojumiem bieži vien padalos ar draugiem, lai pārliecinātos, kā strādā mani darinājumi, esmu priecīgs, ja zvana kāds no viņiem un jautā, vai vēl neesot tāds un tāds māneklītis, cits ar tiem guvis lieliskus asarus, cits prāvas līdakas vai lasi. Nesen bija atbraucis labs draugs, kurš ar milzīgu sajūsmu stāstīja par foreļu copi straujajās Zviedrijas upēs ar maniem mānekļiem un palūdza, lai uztaisu vēl.
