No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. “Jānis Roze”, 208 lpp.

Lasītākie

TV24

“Tā ir cūku kūts. Pat cūkas dzīvo labāk.” Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs nosauc 3 nosacījumus, lai vienotos ar Ukrainu 99

ASV, iespējams, izdarīs ko starptautiski negaidītu. Tās lemj par to, kam pieder Krima

Kokteilis

Dzimuši ģēniji: šīm zodiaka zīmēm ir augstākais IQ 4

Lasīt citas ziņas

Nāhida mirst, un šķiet – vienīgās emocijas, kuras viņa spēj just, ir dusmas – dusmas uz neārstējamo slimību, dusmas uz meitu, kura, kā Nāhidai šķiet, tikai izliekas līdzjūtīga un iejūtīga. Dusmas uz pagātni, kuru vairs nav iespējams mainīt. 1978. gadā, kad Nāhidai un viņas draugam Masudam bija astoņpadsmit, viņi vēlējās gāzt šāha režīmu, lai Irānā valdītu demokrātija. Juzdamās neievainojama, uz kādu demonstrāciju Nāhida paņem līdzi mazo māsiņu, bet tieši šo demonstrāciju režīms nolēmis apspiest nežēlīgi. Pēc ilgākas bēguļošanas Nāhida, Masuds un abu mazā meitiņa nonāk Zviedrijā, kur valda miers, kur var uzbūvēt jaunu dzīvi, bet nevar atgūt zaudēto…