Bullīši joprojām atmaksājas. Turcijas uzņēmējs par cenas veidošanos un eksportu 2
Turcijas tirgus būtiski ietekmē gaļas liellopu iepirkuma cenas Latvijā, kur darbojas trīs Turcijas uzņēmējiem piederoši uzņēmumi SIA “Zennun LV”, SIA “Eurasia” un SIA “Stārasti Trade”. Laucienas pagasta SIA “Stārasti Trade” pārvaldnieks Jānis Šķerbergs un šā uzņēmuma īpašnieks Mustafa Aidinalps intervijā atklāj sava biznesa ekonomisko pamatojumu, stāsta par nobarojamo bullīšu pārdošanas iespējām Turcijā un ES dalībvalstīs, iesaka liellopu tirgus uzlabojumus, kā arī ieskicē savas nākotnes ieceres Latvijā. Mūsu saruna notiek angļu un latviešu valodā, ko Mustafa saprot un arī nedaudz var sazināties.
– Mustafa, kā nonācāt līdz biznesam Latvijā?
Mustafa: – Mans tēvs un vectēvs arī nodarbojās ar šo biznesu. Manai ģimenei Turcijā ir sava neliela ferma. Pirms aptuveni sešiem gadiem sākām braukt uz Latviju. Vispirms divus gadus darbojos kopā ar fermas īpašnieku Laucienā. Vēlāk šo fermu nopirkām.
Man patīk Latvijā audzētie bullīši. Kāpēc? Latvijā ir salīdzinoši auksts laiks. Baltijas valstīs augušie bullēni ir izturīgi, spēcīgi salīdzinājumā ar citām valstīm. Tos var visās, tostarp dienvidu, valstīs nobarot. Mana dzimtā pilsēta Turcijā atrodas 1000 metru virs jūras līmeņa, ziemā tur gaisa temperatūra dažkārt nokrītas līdz –20 grādiem. Kad Latvijā audzētie un manis pirktie bullīši nonāk līdz turienei, tie ļoti ātri pielāgojas vietējiem dabas apstākļiem. Pircēji man ir tur. Es neesmu ļoti liels uzpircējs. Attīstāmies pamazām, pakāpeniski – tā ir mana pieeja. Ik mēnesi uz Turciju sūtām 130–180 dzīvnieku. Uzskatu, ka ļoti strauja izaugsme nozīmē arī ļoti strauju kritumu.
Man ir ļoti labi darbinieki, viņi palīdzēja sākt darbošanos Latvijā. Es pret viņiem attiecos kā pret sadarbības partneriem. Iespējams, nākotnē kāds no viņiem kļūs par uzņēmuma līdzīpašnieku. Kā mēs darbojamies? Vispirms mēs ar pārvaldnieku Jāni dodamies uz fermu, kur pārdevējs piedāvā savus bullīšus. Es aplūkoju dzīvniekus, runāju par cenu. Ja mēs vienojamies ar saimnieku par darījumu, Jānis nākamajā reizē ierodas ar dzīvnieku pārvadāšanas mašīnu. Tajā atrodas elektroniskie svari, pēc dzīvnieku nosvēršanas rakstu pavadzīmi un uzreiz pārskaitām naudu. Zemniekiem šāda kārtība patīk – viņi uzreiz redz dzīvnieka svaru un nolīgto naudas summu kontā. Uzreiz. Ne visi uzpircēji maksā uzreiz, citi līdz atlīdzībai liek gaidīt pat vienu divus mēnešus.
– Latvijas lauku saimnieki ir ievērojuši – laikā, kad Turcijas tirgus ir atvērts, ir ļoti izdevīga gaļas liellopu cena un var labi pelnīt. Izņēmums gan ir šāgada rudens, kad tā kritās. Cik daudz un uz kā rēķina pelna gaļas uzpircēji, kas Latvijā audzētos dzīvniekus pārdod Turcijā?
– Latvijā bez mums vēl darbojas divas Turcijas uzņēmējiem piederošas kompānijas – Eurasia un Zennun. Mēs ik mēnesi pērkam vidēji 100–200 bullīšu. Tirgū darbojas arī latviešu uzņēmēju firmas. Pavisam mūsu kategorijā, proti, 200–300 kg smagu bullīšu iepirkumā, esam aptuveni seši nopietni spēlētāji. Dažkārt esmu dusmīgs uz latviešu uzņēmējiem tāpēc, ka viņi ganāmpulku īpašniekiem maksā mazāk, nekā sola sludinājumā. Piemēram, uzrādot 3,20 eiro par dzīvsvara kilogramu, lai gan zināms, ka pēc tam lopiņu pārdod par 3,30 eiro/kg. Tas nav saprotams! Tie ir solījumi bez seguma! Esmu sapratis šīs sistēmas darbību – 3,20 eiro sola, tomēr ne par konkrēto bullīti. Zemnieka saimniecībā sola citu cenu – 2,40–2,70 eiro/kg. Ja saimnieks vēlas saņemt 3,20 eiro, tad viņam izvirza konkrētus nosacījumus. Piemēram, jābūt tīršķirnes Šarolē bullītim, jābūt noteiktam svaram. Latvijas zemnieks dažkārt ļoti ātri notic solījumiem un vēlāk viļas. Ganāmpulku īpašnieki var izvēlēties, kam pārdot savus dzīvniekus.
– Kāpēc patlaban apstājies bullīšu eksports uz Turciju (mūsu saruna notika šāgada septembra sākumā)?
– Turcijā bullīšiem patlaban ir ļoti zema cena. Tas saistīts ar Turcijas liras vērtības kritumu. Patlaban (3. septembrī. – Red.) eiro kurss pret Turcijas liru ir 1 pret 7,48. Vēl nesen maiņas kurss bija 1 pret 5,35. ASV prezidents, nosakot ievedmuitu Turcijas alumīnijam, pavilka līdzi liras vērtības kritumu. Tā ir ļoti liela problēma, kuras dēļ mēs apturējām eksportu uz Turciju. To pašu lēma dzīvnieku pircēji visā Eiropā. Mēs patlaban gaidām eiro kursa kritumu. Tas varētu notikt pēc vairākiem mēnešiem.
Turcijā rēķina šādi: ieguldu vienā Latvijas bullī 1000 eiro. Tā ir maksa par bullīša pirkumu Latvijā. Ik mēnesi dzīvnieka barošanai Turcijā vajag 60 eiro. Pēc desmit mēnešiem ieguldījums būs 1600 eiro. Tas ir pārāk dārgi, tāpēc Turcijas uzņēmējs pārtrauc pirkšanu. Turcijā vēl nepilnu gadu šos buļļus audzē, tos intensīvi nobaro ar kombinēto lopbarību. Īpaši daudz ar kukurūzu un miltiem. Mākslīgos augšanas līdzekļus neizmanto, jo pašu cilvēki šo gaļu ēd. Fermas ir ļoti vienkāršas, to ir ļoti daudz.
Stārasti Trade ir agrāk pirkti bullīši, mēs patlaban nogaidām. Iespējams, Turcijā nedaudz kāps kautsvara cena. Tad cena būs mums labāka. Otra iespēja – dzīvnieku dzīvsvara cenas kritums Latvijā. Vēl nesen par bullīšiem Latvijā vairāksolīšanā maksāja 3,50 eiro/kg, patlaban cena ir 3 eiro/kg.
– Atklājiet Latvijas saimniekiem bullīšu cenas struktūru!
– Manas kopējās izmaksas līdz viena bullīša pārdošanai Turcijā ir 1,30 eiro, tostarp 60 centi transporta izmaksas. Jāmaksā ir par medikamentiem, par asins analīžu veikšanu, jāmaksā algas, kā arī nodokļi un citi maksājumi. Mums dzīvnieki karantīnas vietā ir jātur trīs nedēļas, turklāt karantīnas laiku sāk skaitīt kopš brīža, kad dzīvnieku grupā ir iekļauts pēdējais bullītis. Karantīnas laikā bullīši ir jābaro, tie mēdz arī slimot, tiem ir jādod zāles, kas prasa papildu izdevumus. Līdz Turcijai ir aptuveni 4000 km attālums. Dzīvnieki galapunktu sasniedz septiņu dienu laikā. Bullīši ceļā uz Turciju divas dienas – vienu dienu (24 stundas) Polijā, otru dienu Bulgārijā (atkal 24 stundas) – atpūšas īpašās atpūtas vietās (animal parking hotel – angļu val.). Par tām ir jāmaksā 1000 eiro, šīs izmaksas iekļāvu agrāk nosauktajos izdevumos. Turcijā bullīti par 4,30 eiro dzīvsvara kilogramā patlaban nepērk. Agrāk jā, Turcijā maksāja 4,30–4,50 eiro/kg. Patlaban valūtas kursa dēļ cena kritās par 50 centiem. Latvijā cenai šajā situācijā ir jābūt zemākai, ja vēlas dzīvniekus pārdot uz Turciju.
Polijas uzpircēji arī saprot – ja turki nepērk, viņi arī nepirks, un dzīvnieku iepirkuma cena krītas. Poļu pēdējā piedāvātā cena bija 2,70 eiro/kg. Ja ir īpašs klients, kas vēlas noteiktu šķirni un noteiktu svaru, poļi var maksāt 3 eiro/kg. Tirgus patlaban ir tāds, ka iepirkuma cenai ir jāapstājas pie 2,70 eiro/kg. Ja vidējā cena būtu 2,20–2,30 eiro/kg, mēs pelnītu 10–20 centu uz vienu kilogramu. Mums ar to pietiktu. 18 tonnas – tā ir viena krava uz Turciju. Aptuveni 3600 eiro peļņa. Analīzes maksā naudu, veterinārārsta pakalpojumi arīdzan. 5% rentabilitātei šajā biznesā vajadzētu būt. Bet ja dzīvnieki mirst ceļā? Dzīvnieku hoteļos tie viegli inficējas no citu valstu buļļiem.
Vispārīgi runājot – abas puses ir ieinteresētas sadarbībā un var pelnīt.
– Kā Latvijā nosaka gaļas bullīšu iepirkuma cenas?
Mustafa: – Kad 2011. gadā Latvijai kļuva pieejams Turcijas tirgus, bullīšu cena sāka kāpumu. Agrāk tā bija zema – aptuveni 2 eiro/kg. 2016. gadā Turcijas tirgus aizvērās. Es tolaik zemniekiem par dzīvsvara kilogramu maksāju 3,20 eiro/kg.
Turcijā dzīvniekam vienmēr rēķina dienas dzīvsvara pieaugumu. Tas ir ļoti svarīgi, šis rādītājs ļauj izrēķināt, cik Latvijā var maksāt par vienu bulli. Turcijas bullēns ik dienu svarā pieņemas 1100–1200 gramus.
Turcijas vietējais bullītis 30 dienu laikā pieņemas svarā par 36 kg. Latvijā un citās ES dalībvalstīs dzimušie un audzētie bullīši – par deviņiem kilogramiem vairāk. Desmit mēnešu ilgajā nobarošanas laikā ieguvums no svara pieauguma vienam Latvijas bullītim būs 90 kg dzīvsvara. Aplūkosim kautsvaru. Tas veido 60% dzīvsvara. Tātad svara pieaugums ir par 54 kg vairāk nekā Turcijas bullītim.
Svarīgi, ka Baltijas valstu bullīši pirms pārdošanas uz Turciju vienmēr dzīvo dabiskos apstākļos, brīvā dabā. Šā iemesla dēļ tiem ir izveidojusies spēcīga imūnsistēma. Citās valstīs dzimušajiem dzīvniekiem tā ir jau novājināta. Piemēram, Rumānijā audzētie bullīši ir līdzīgi Turcijas bullīšiem. To audzēšanas laikā ir izmantots ļoti daudz medikamentu. Kad tos atved uz Turciju un vajadzības gadījumā ārstē ar antibiotikām, tās neiedarbojas. Arī ar Turcijas bullīšiem tā notiek. Ir zaudēta nauda, dzīvnieki dažkārt mirst. Ar Latvijas bullīšiem tā nenotiek. Tiem pat maza antibiotiku deva iedarbojas ļoti labi.
Dzīvnieki pēc ierašanās Turcijā no Latvijas ir ļoti noguruši. Tiem ir ļoti liels stress, kas vājina imūnsistēmu, un dzīvnieks var ātri saslimt. Mani klienti Turcijā stāsta, ka pirmajos divos mēnešos Latvijas bullīši pieņemas svarā par diviem kilogramiem dienā. Vispirms tiem dod āboliņu, tad sāk barot vienu kilogramu kombinētās lopbarības dienā; ja to ēd, tad devu palielina līdz četriem kilogramiem dienā. Bullīši pieņemas svarā. Turcijā ievestos bullīšus baro aptuveni desmit mēnešus, tie vēlāk ik dienu saņem 8 kg kombinētās lopbarības. Tātad kombinētās lopbarības deva ir kāpusi no viena līdz astoņiem kilogramiem dienā.
– Kā praktiski sadarbojaties ar ganāmpulku saimniekiem?
– Vispirms viņiem vaicāju – vienu cenu par visiem bullīšiem vai par katru atsevišķi? Piemēram, ja ir trīs labas kvalitātes krustojumi, es dodu labu cenu. Nevēlos pirkt tīršķirnes bullīšus, jo tie viegli saslimst. Krustojumiem ir spēcīgāka veselība. Vēlos Angusa šķirni, tā ir laba. Šarolē ļoti labi pieņemas svarā, bet ar nosacījumu, ja neslimo. Ja slimo, ātri mirst. Man ļoti svarīga ir vidējā cena.
Es vienmēr domāju ilgtermiņā. Ja zemnieku krāpšu, viņš man nākamajā reizē bullīšus nepārdos. Kur tad es tos ņemšu? Zemniekam noteikti ir jāpelna, citādi fermu slēgs un zaudētāji būs arī nākamie ķēdes posmi. Ļoti daudzi saimnieki patiešām nezina, cik lielu maksu par bullīti viņi vēlas.
Viena jauna meitene pirms aptuveni trīs gadiem par bullīšiem gribēja saņemt 3,20 eiro/kg. Runājām ar viņu, es piedāvāju 3 eiro/kg. Viņa teica – viņas mātei arī ir bullīši, nopirku sešus vai septiņus dzīvniekus no viņas. Kādam viņas paziņam arī esot pārdodami dzīvnieki, viņa atcerējās. Aizbraucām pie šā cilvēka, viņam bija ļoti labi bullīši. Saimnieks par tiem gribēja saņemt 2,50 eiro/kg. Teicu – nē. Viņš saka – 2,40 eiro/kg. Nepiekritu. Tad viņš vaicāja, cik esmu gatavs maksāt. Teicu, ka maksāšu 3 eiro/kg.
Šim saimniekam bija trīs govis un divi bullīši. Tā ir visa viņa dzīve. Ja es būtu maksājis 2,40 eiro/kg, viņš man dzīvniekus pārdotu. Mana sirds to nevēlējās. Atceros, kā saimnieks iesaucās – mans Dievs!
Biznesa ļaudis dažkārt nedomā par nākotni. Vienas dienas biznesu Latvijā ir ļoti viegli veidot. Nopirkšu daudz bullīšu, aizsūtīšu uz Turciju. Tomēr, ja nepelnīs bullīšu audzētājs, viņš pārtrauks savu darbību.
Jānis: – Tas ir vissvarīgākais – biznesam ir jābūt ilgtspējīgam. Lauksaimniecības nozarē tas lielā mērā ir no valsts atkarīgs. Savulaik bija subsīdijas par govīm, patlaban to nav. Bija jaunajiem zemniekiem grantu projekti… Ļoti daudzi sāka gaļas liellopu biznesu. Nu pieci gadi aizvadīti, vairāki saimnieki mēģina no šā biznesa atteikties. Redzam, ka daudzi gaļas biznesu uzskatīja par ļoti vienkāršu – palaidīs govi pļavā, tā ēdīs, augs, dzemdēs turpat, iedos tai bulli, pēc gada savāks naudu ar spaini un dosies mājup. Nav tik vienkārši! Dzīvniekā ir jāiegulda ļoti daudz darba. Tā pati noķeršana ir ļoti liela problēma. Visu iepriekš nosaukto iemeslu dēļ gaļas bizness daudziem saimniekiem ir kā papildu naudas ienākumu avots. Viena govs naudu atnes reizi pusotra gada laikā. Deviņus mēnešus ilgst grūtniecība, pārdod no sešu mēnešu vecuma. Pat 100 eiro mēnesī peļņa nesanāk, kad izdevumus atrēķina. Tātad vajag uzreiz kaut ko lielu, vismaz 100 govis, lai ik mēnesi varētu kādu dzīvnieku pārdot un būtu pastāvīgs naudas apgrozījums. Lai vai cik augsta ir maksa par kilogramu gaļas, šis ir ļoti smags bizness. Salīdzinājumam – piena biznesā nauda tomēr kontā ienāk ik mēnesi.
Mustafam ļoti patīk cilvēki, kuri māk par sevi pastāvēt. Piemēram, Rojas pagasta z/s Dižglābas, par ko Agro Tops stāstīja šāgada septembra numurā. Vissliktāk ir, ja aizbraucam uz saimniecību un saimnieks nezina, cik viņš vēlas saņemt par izaudzēto bulli. Nosauc viņam kādu cenu, un saņem atbildi, ka tā esot nepietiekama. Vaicājam, cik tad vēlies? Nezina. Nav viedokļa. Visam ir cena, tostarp, arī maizei Rimi veikalā un automašīnai autoplacī, kuras saimnieki vispirms prasa nereāli augstu cenu, zinot, ka notiks kaulēšanās. Vienmēr jau pircējs nosauc cenu ar rezervīti uz leju, lai būtu kur atkāpties. Saimnieks nokar galvu un teic – mēs padomāsim. Tomēr mēs ar savu transporta līdzekli esam speciāli ieradušies viņa saimniecībā. Vienmēr vispirms abi ar Mustafu ar vieglo automašīnu aizbraucam, izbraukājam visas saimniecības, apzinām vienu fūri ar dzīvniekiem, parasti 70–75 bullīšus noskatām, fūrē vajag vidēji 65 dzīvniekus. Ar otro piegājienu ar fūri braucam pēc dzīvniekiem. Nav jēgas uzreiz lielo mašīnu dzīt, jo daudzviet par darījumu nevienojamies, turklāt dzīvnieki ir arī jānoķer.
Tirgošanās notiek brīdī, kad mēs ar Mustafu uz saimniecību aizbraucam pirmo reizi. Ir saimnieki, kuri zina, ko vēlas, ir tādi, kas nezina. Ir tādi, kas pēc sarunas paliek domīgi un vēlāk zvana mums un teic, ka nepārdos mums zemās cenas dēļ.
Vispār zemnieki ir ļoti bailīgi. Viņiem, pārdevējiem, būtu jānosauc cena, nevis jāuzklausa mūsu piedāvājums. Latvietis ir tāds, kas īsti nemāk par sevi pastāvēt. Nemāk cīnīties.
Mustafam patīk tirgošanās, process, kad pārdevējs un pircējs nonāk līdz abiem pieņemamai vidējai cenai. Daudziem saimniekiem Latvijā, kad nosaucam savu cenu, deguns ir lejā, nepatīk. Pēc tam vēlāk kā ar striķi velc ārā un, izrādās, viņš zina cenu. Iespējams, cilvēki ir ļoti kautrīgi. Nenotiek tirgošanās.
Izsoļu nama vairāksolīšanās liellopu audzētājiem ir vienalga, par kādu cenu bullīti pārdos. Vienu baru pārdod par vienu cenu, citu par citu. Labāk taču ir, ka, pirms lops ir aizvests no saimniecības, ir zināms, par kādu cenu tas tiks pārdots. Ja mēs apsolām pirmajā apmeklējuma reizē, piemēram, 2,80 eiro/kg, pēc aizbraukšanas dzīvniekam pakaļ par cenu vairs nerunājam. Izpildām vienošanos. Tas ir nerakstīts līgums. Visiem cilvēkiem stāstām, ka vienošanās notiek pirmajā apmeklējuma reizē. Kad braucam jau pakaļ bullīšiem, tos nosveram, aizpildām pavadzīmi un uzreiz maksājam. Mūsu darba princips ir – nekad nepirkt dzīvniekus ar pēcapmaksu. Mēs nekad nevienam parādā nepaliekam. Vienu reizi gan aizmāršības dēļ bija šāds pārpratums.
Cenas Izsoļu namā reāli staigā. Pēdējā vairāksolīšanas reizē augustā no 2,50 eiro/kg līdz 3 eiro/kg.
– Kādu padomu varat dot bullīšu audzētājiem, lai viņi saņemtu tirgus situācijai adekvātu cenu?
Mustafa: – Zemniekiem vajadzētu rēķināt līdzi. Svarīga ir nevis viena kilograma cena, paļaušanās, ka īsziņā atsūtīts – noteikta kompānija pērk par konkrētu cenu –, bet noskaidrot, cik naudas ieskaitīs kontā par konkrēto lopu. Cilvēki ļoti ieciklējas uz, piemēram, 3 eiro/kg, ko firma īsziņā atsūta kā piedāvājumu. Tomēr pircējs nav bijis saimniecībā, viņš nav redzējis bullīšus. Kad mēs aizbraucam uz saimniecību un sakām, ka nevaram tādu cenu dot, mums rāda konkurenta īsziņā sūtīto solījumu. Tas nav solījums, tā ir reklāmas īsziņa. Līdzīgi kā veikalā sola atlaides līdz 70% – tas nenozīmē, ka visus produktus veikalā varēs izpirkt ar 70% atlaidi. Tas ir vien mārketinga triks! Zemniekiem ir jācenšas noskaidrot, cik viņi par lopu saņems. Ja pērk, piemēram, par 3 eiro/kg, dažkārt nepasaka, ka piegāde ir uz zemnieka rēķina. Lopa aizvešanai dažkārt ir ļoti lielas izmaksas.
Mums nav komisijas procentu, mūsu partneriem nav arī jāmaksā par dzīvnieku pārvadāšanu. Mēs piemērojam 5% svara samazinājumu. Iemesls – cilvēki dažkārt lielāka svara sasniegšanai dzīvniekus piebaro un dzirda. Kad tie ir atvesti uz mūsu savākšanas punktu, ir jau zaudēts 10% no kopējā svara.
Jānis: – Cilvēki ir dažādi. Vakarā, tīrot mašīnu, izvedam vairākas ķerras ar smagiem mēsliem. Ļoti daudzi saimnieki nesaprot, kas tie par 5%. Izsoļu nams tos nost neņem. Mēs arī neņemam nost šo svaru, ja varam dzīvniekus svērt mūsu saimniecībā. Ja vēlamies uzreiz norēķināties, citādi rīkoties nevar. Es arī vēlos, lai cilvēks uzreiz redz svara kilogramus. Ziemas laikā, lielā aukstumā svari meloja. Tad gan svērām pašu saimniecībā un ar whatsapp lietotni sūtījām pārdevējam bildes. Mums ir nepatīkami, ja cilvēks domā, ka ir apšmaukts. Ļaujam kāpt uz mūsu svariem mašīnā visai ģimenei. Ir dzirdēti stāsti, ka līdz 200 kg svari rāda pareizi, bet, ja iekāpj 300 kg smags bullis, svari rāda 270 kg svaru. Arī mums svaru darbnīcā ir piedāvāts ielikt podziņu, kuru nospiežot rāda mazāku svaru nekā īstenībā. Ir cilvēki, kas šo krāpšanos izmanto. Ja vēlies piedāvāt 3 eiro/kg cenu, šī nauda kaut kur ir jāatgūst. Svaru remonta uzņēmumā mums meistars teica, ka šādu podziņu ir uzstādījis ļoti daudziem svariem.
Mustafa: – Es nekad nevēlos zemniekam nokrāpt kaut vienu kilogramu. Labāk pielikt vienu kilogramu vairāk. Mums vienu reizi bija problēma ar svariem. Toreiz dzīvnieku pārsvērām, atmaksājām saimniekam naudu.
Bullīšu bizness ir ļoti grūts bizness. Daudzās saimniecībās tā attīstīšanā piedalās visa ģimene. Kāpēc man viņi ir jākrāpj? Dievs vienmēr visu redz! Arī Turcijā ir visādi cilvēki, ne tikai labi ļaudis. Tā ir visās valstīs. Tomēr šī krāpšanas sistēma nav laba.
Es pulksten vienos naktī un pulksten sešos no rīta mūsu savākšanas punktā veicu apgaitu. Ja nav strādnieka, pats strādāju. Tas ir ļoti grūts darbs.
– Kā šīs vasaras dabas apstākļi ietekmēja dzīvnieku pirkšanu?
– Pirkt bija pat vieglāk nekā citus gadus, tomēr nākamajā gadā būs slikti. Būs daudz mazāk lopu. Saimnieki patlaban barības trūkuma dēļ dzīvniekus vēlas pārdot. Ja vērtē ilgtermiņā, dabas apstākļu ietekme bija slikta. Saimnieki pārdod arī teles, ne tikai bullīšus.
Ganāmpulku palielināšana ir apstājusies, ļoti daudzi saimnieki ganāmpulku samazina. Brāķēto govju vietā neatstāj jaunās teles. Ir ganāmpulki, ko likvidē.
Jānis: – Liekam sludinājumus portālā ss.com. Mums ir izveidojies paliels pastāvīgo klientu loks. Ir saimnieki, kuri sadarbojas tikai ar mums, ir saimnieki, kas sāk sadarbību ar citiem pircējiem un vēlāk atkal atgriežas pie mums. Mums nekad nav visaugstākās cenas, necenšamies pārsolīt konkurentu piedāvājumu. Cilvēki zina mūsu darbošanās stilu.
Nosaukšu riskus, ko uzņemamies. Kādreiz kāds lops nobeidzas, tās tad ir mūsu problēmas. Lopiem vājā vieta ir kājas. Kādreiz kāds kāju salauž vai izmežģī. Lauztu kāju atveseļot ir nereāli, jāved dzīvnieks uz kautuvi. Ar izmežģītu kāju ir ļoti garš atveseļošanās process. Ja nauda būtu jāgaida, vajadzētu piecus mēnešus.
Mūsu klientiem patīk, ka viss ir uzreiz samaksāts. Mēs klientus piesaistām ar ātrumu, godīgumu un pakalpojuma kvalitāti.
– Cik ilga varētu būt Turcijas liras krīze?
Mustafa: – Patlaban neredzam liras vērtības kāpuma un eiro krituma tendenci. Es vēlos un ceru uz stabilu cenu. Turcijā gaļas iepirkuma cena nedaudz ir kāpusi, eiro vērtība nedaudz kritīsies, tad atkal varēs būt bizness. Domāju, pēc pāris mēnešiem bizness atjaunosies.
Jānis: – Politika ir sarežģīta. Tomēr tā nav tikai Turcijā. Arī Ķīnas un citu valstu valūtām lielā Donalda darbības dēļ. Karš notiek ar muitas nodokļiem tēraudam un alumīnijam. Vissvarīgāk, lai nešūpojas liras vērtība pret eiro. Tad zemnieki Turcijā nevar bullīšus pirkt, viņi nesaprot, par cik eiro viņi tos nopirks.
Mustafa: – Vēl viens piemērs. Pērkam vienu grupu ar buļļiem, kopējais svars ir 18 tonnu. Par dzīvniekiem samaksāju 54 000 eiro plus 21% PVN – 11 340 eiro. Ik mēnesi trīs fūres, 34 500 eiro PVN. Šo nodokli atgūstam aptuveni pēc trīs mēnešiem.
Elektronikas pirkumiem, ja pērk uzņēmums, nav jāmaksā PVN. Latvijai vajag gaļas liellopu biznesa izaugsmi. Vajag valstij palīdzēt fermu un ganāmpulku īpašniekiem. Tas būtu ļoti labi. 21% PVN likme ir ļoti augsta. Ja likme būtu zemāka, būtu ļoti labs bizness.
Ministriju ierēdņi arī citās valstīs nezina reālo situāciju uz vietām saimniecībās. Viņiem vajadzētu pirms lēmuma pieņemšanas runāt ar cilvēkiem, uz kuriem lēmumi attiecas.
Latvijas un Turcijas uzņēmēju sadarbība gaļas liellopu nozarē ir ilgtermiņa sadarbība. Turcijā, manuprāt, Lauksaimniecības ministrija rīkojas nepareizi, ik pa laikam nosakot eksporta aizliegumus. Eiro un liras attiecības svārstās. Nobarojamo jaunlopu iepirkuma cenai Latvijā vajadzētu kristies, redzēsim, kas notiks.
– Cik lielam būtu jābūt cenas kritumam?
– Vismaz par 50 centiem. Mēs pirktu bullīšus par cenu 2–2,80 eiro/kg.
Jānis: – Vienu brīdi pārdevām uz Eiropu dzīvniekus ar Latvijā reģistrēta pircēja starpniecību. Mums maksāja ar PVN, kas mums valstij ir jāatdod līdz nākamā mēneša konkrētam datumam. Praktiski mēneša laikā. Kad mēs valstij prasām PVN atpakaļ, paiet divi trīs mēneši. Tā ir nevienlīdzīga attieksme.
Redzam tendenci, ka eksportētājam uzlabojas situācija. Ja mēs pierādām, ka eksportējam, tad naudu atgūstam ātrāk. Ja neeksportējam, tad varam atgūt PVN vien nākamā gadā sākumā. Šajā biznesā noteikti derētu reversais PVN. Tieši runājot par jaunlopiem, vairāk nekā 90% aiziet eksportā. Eksportētāji prasa valstij atmaksāt PVN. Nevajadzīgs cikls, mēs valstij visu laiku aizdodam naudu. Maksājam zemniekiem ar PVN, pārdodam bez PVN. Tas nozīmē, ka naudu ar citu zemnieku starpniecību esam aizdevuši valstij. Mums tā ir diezgan liela summa, ko varētu ieguldīt apgrozāmajos līdzekļos. Tie ir iesaldēti. Ļoti gaidām, ka līdzīgi kā graudiem, metālam, būvmateriāliem arī mūsu lauciņā varētu ieviest reverso PVN.
– Kādas ir Stārasti Trade nākotnes ieceres?
Mustafa: – Esam iecerējuši pirkt telītes un veidot pilna cikla ražošanu. Es jūtos Latvijā ļoti labi. Jūsu valsts ir zaļa valsts. Turki ļoti ātri domā un ļoti ātri rīkojas. Mums nepatīk gaidīt.
Mūsu tautām ir atšķirīga mentalitāte. Bet esmu sapratis latviešu cilvēkus. Vēlos, lai viņi saprot mani un citus turku uzņēmējus, kuri darbojas Latvijā. Mums nav tik daudz naudas, kā daudzi šeit iedomājas. Ir noteikta robeža, līdz kurai varam maksāt par bullīšiem. Man arī ir ģimene jāuztur.
Foto: Uldis Graudiņš
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops oktobra numurā
