Bulgārijas lauki atjaunojas 0
Pēc Eiropas Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta uzaicinājuma šovasar bija iespēja apmeklēt vairākas Bulgārijas lauku saimniecības. Maršruta izvēlē akcents tika likts uz bioloģisko ražošanu, vienlaikus demonstrējot tendenci, par ko bulgāri ļoti norūpējušies un kas raksturīga visai ES lauksaimniecībai kopumā. Proti, lauki noveco. Patlaban tikai 6,4% bulgāru lauksaimnieku ir vecumā zem 35 gadiem, kamēr 36,7% – vecāki par 64 gadiem (ES vidējais rādītājs ir attiecīgi 6% un 31,1%). Patlaban valstī esot tikai 5400 jauno zemnieku saimniecību.
Jaunie uz lauku darbiem neraujas, vienkāršāk doties uz galvaspilsētu Sofiju, kur teju katra stūra veikala vai kafejnīcas skatlogā sludinājums ar darba piedāvājumiem. Tomēr tie jaunie zemnieki, kuri paliek laukos, ir strādīgi un uzņēmības pilni, līdzīgi kā Latvijā. Tiesa gan, nemeklējot nišas produktus un neriskējot, bet gan stingri turoties pie valstij tradicionāli ierasto produktu ražošanas. To var saprast, jo bulgāru biozemnieki cīnās pašu spēkiem. Valsts subsīdiju bioloģiskajiem vispār nav.
Ķirši kā sapnis
Saimniecība “Cherry dreams” darbojas jau desmit gadus un vāc saldo ķiršu ražu 40 ha plašā dārzā. Saimnieks Plamens Mihailovs stāsta, ka raža šogad ļoti laba, bet pērn gan bijis melnais gads. Tieši ražas pilnbriedā uznākusi tāda krusa, ka visi ķirši gar zemi. Jautāts, kā ar apdrošināšanu, saimnieks teic, ka pērn iztikuši bez tās un smagi kļūdījušies. Lai gan polise dārga, tomēr ES fondi nosedz pusi, tā ka šogad apdrošināšana veikta visiem laukiem.
Ķirši nav vienīgais saimniecības bizness – četros hektāros tiek audzēti brokoļi un 15 hektāros – paprika. Tas nav svētdienas darbs, saka saimnieks un skaidro – lai gan lauki aprīkoti ar laistīšanas sistēmu, katru dienu jānākot raudzīt, kas notiek ar augsni un stādiem, jo karstajā laikā, kas ilgst no maija līdz septembra vidum, viena izlaista diena var maksāt pilnībā izdegušu lauku.
Bulgārijas rozā tomāti
Šī nu ir tā šķirne, ar kuru lepojas ikviens bulgārs. Kurtovas rozā tomāts aizsargāts ar cilmes vietas nosaukumu gluži tāpat kā itāļu Parmas šķiņķis vai mūsu Jāņu siers. Vencislavs Petkovs, kura saimniecībā ciemojamies, stāsta, ka pirms deviņiem gadiem sācis biznesu, uzbūvējot siltumnīcu un iestādot vecvecāku dotos rozā tomātu stādus. Tie auguši griezdamies un pamazām kļuvuši par saimniecības galveno biznesu, pabīdot malā gurķus, kabačus un kartupeļus.
Patlaban rozā tomāti siltumnīcās aug divos hektāros, bet vēl 27 hektāri ir ar lauka tomātiem. Stādus pavairo paši, tie izaug pāri par diviem metriem. Rozā tomāts parasti sver no 300 līdz 500 gramiem, bet bieži vien sasniedz arī 1,3 kg svaru. Raža sezonas laikā pārsniedz 50 tonnas. Viss izaudzētais tiek pārdots tiešajā tirdzniecībā, bet daļa ražas nonāk Moldovas un Bosnijas-Hercegovinas veikalos. Saimnieks stāsta, ka ar ražas noietu neesot problēmu – Bulgārijā to cena ir trīs eiro par kilogramu, savukārt Vācijā gatavi maksāt sešus eiro. Tiesa, Vācijas veikalos neesot viegli iekļūt, jo vācieši prasa tādu piegādes apjomu, ko Venclava saimniecība vien nespējot nodrošināt. Tādēļ pērn izveidots kooperatīvs, kur sanākuši kopā 150 jaunie zemnieki, līdz ar to paveroties iespēja garantēti savākt nepieciešamo eksporta apjomu un startēt ne tikai Vācijas, bet arī citos ES valstu tirgos.
Dabūjam arī nogaršot pirmo ražu – jāteic, tomāts ir izcili gards: salds, tumīgs, plānu miziņu un ļoti mazu serdi. Bulgāri to ēd, sagrieztu šķēlēs, nedaudz sāls pa virsu, ripās sagrieztu saldo sīpolu un baltmaizes šķēli klāt.
Bifeļmātes saldējums
Rozino ciems atrodas augstu kalnos. Te 173 hektāros iekārtota Rozino bioloģiskā saimniecība, kuras lepnums ir bifeļmātes un no to piena gatavotais saldējums. Ganībās laiski pastaigājas vairāk nekā 50 dzīvnieku – 18 Džersijas piena govis un vairāk nekā 30 melnie Black Murrah bifeļi. Viens no tiem – fermas izcilnieks, melns bullis svarā ap 1300 kilogramiem.
Saimniece Albīna Vasinskava mūs cienā ar bifeļmātes saldējumu, kas pēc garšas līdzīgs labi treknam plombīram. Saldējums tiek pārdots galvaspilsētas Sofijas lielākajās kafejnīcās un restorānos. Albīna stāsta, ka visa saimniecības produkcija – saldējums, kā arī bifeļpiena mocarellas siers, airans jeb bulgāru kefīrs, jogurts, 0,5 ha aroniju stādījumu un 3,3 ha ar ķiršiem – ir bioloģiski sertificēta.
Lai tiktu pie visiem nepieciešamajiem papīriem, bulgāru zemniekam jāiziet patiesi sarežģīti sāpju ceļi, jo neatkarīgi no produkta veida bioloģiskā sertifikāta iegūšana prasa ne mazāk kā trīs gadus. Patlaban sertificēšanas procesā ir pieci hektāri ar Damaskas rozēm. Saimnieki plāno, ka sertifikāts tiks iegūts šā gada decembrī un tad saimniecības bizness papildināsies ar vēl vienu nozari – rožu eļļas ražošanu.
Bulgārijas “valūta”
Par Bulgārijas rozēm būtu jāstāsta atsevišķi. Šī valsts ir lielākā rožu eļļas ražotāja un otra lielākā (pēc Francijas) lavandas eļļas ražotāja pasaulē. Bulgārija saražo ap 70% no visā pasaulē pieejamās rožu eļļas, un tā ir izslavēta krietni ārpus valsts robežām kā viena no vislabākajām pasaulē.
Bioloģiskās saimniecības “Ina Ltd” īpašniece Veselina Vralčeva stāsta – eļļai der tikai īpaša Damaskas rožu šķirne. Lai iegūtu vienu kilogramu eļļas, nepieciešami 3000 kilogrami rožu ziedlapiņu, tās jāsavāc līdz saullēktam un tikai ar rokām. Turklāt jāņem vērā, ka rožu ziedēšanas laiks ir tikai viens mēnesis – maijs, tādēļ skaidrs, kāpēc bulgāru rožu eļļa ir viens no dārgākajiem ekstraktiem pasaulē – ap 10 000 eiro par vienu kilogramu. Saimniecībā rozes audzē 25 hektāros, bet lavandu – 50 hektāros. Pērn saimniece eksporta tirgos realizējusi 30 kg rožu eļļas un trīs tonnas lavandas eļļas. Apgrozījums – ap 612 000 eiro, peļņa – 83 000 eiro. Saimniece teic, ka ar ES fondu palīdzību, kamēr vēl tas iespējams, plānots paplašināties, kā arī līdzās rožu un lavandas eļļai tiks gatavotas arī citas. Piemēram, kliņģerīšu un piparmētru, jo arī pēc tām kosmētikas un tūrisma SPA industrijā pieprasījums aizvien pieaug.
UZZIŅA
Jaunais zemnieks sāk ar ES atbalstu
Piemērs: Pēc tam kad jauns zemnieks vairākus gadus nostrādāja Francijā, viņš nolēma atgriezties mājās Silistras reģionā, lai izveidotu savu biznesu. 2009. gadā viņš izveidoja 34 ha aprikožu dārzu. Pateicoties ES atbalstam, viņš varēja iegādāties lauksaimniecības tehniku un paplašināt aprikožu dārzu līdz 42 ha, kā arī izveidot 22 ha plašus valriekstu stādījumus. Meklējot jaunas uzņēmējdarbības iespējas, lauksaimnieks nolēma pāriet uz bioloģisko ražošanu, pabeidzot sertificēšanas procesu 2016. gada beigās. Kopējās izmaksas: 21 840 eiro (no tā ES ieguldījums: 17 908 eiro)
