Bulgāri un rumāņi joprojām netiek Šengenas zonā 0
Piecus gadus pēc uzņemšanas Eiropas Savienībā, Bulgārijas un Rumānijas pilsoņi joprojām nedrīkst brīvi pārvietoties ES iekšienē un tiek diskriminēti darba tirgū. Abu valstu iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Brisele izliekas neredzam šīs problēmas.
Nīderlandes veto
Ik pa laikam Rumānijas muitnieki uz robežas aptur valstī iebraucošus furgonus ar Holandes tulpju sīpoliem vai ziediem un nosūta tos atpakaļ. Oficiālais pamatojums – “krava var saturēt bīstamas baktērijas”, bet nevienam nav noslēpums, ka patiesais iemesls meklējams Nīderlandes kategoriskajā nostājā pret Rumānijas un Bulgārijas ienākšanu Šengenas zonā. Bulgārijas laikraksts “Sega” atgādina, ka pēc Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanas ES 2007. gadā Nīderlandei radās ideja labot šo “kļūdu”, ieviešot pārvietošanās ierobežojumus, ko dedzīgi atbalstīja Vācija, Beļģija un Somija. Francija izvērsa kampaņu pret romiem, tā palielinot neuzticību pret Bulgāriju un Rumāniju, kurās apmēram desmitā daļa iedzīvotāju ir romi. Ik pa laikam Šengenas zonas paplašināšanas iespēja tiek pārskatīta, taču atšķirībā no citām Rietumeiropas valstīm, kas vairs kategoriski neiebilst pret Rumānijas un Bulgārijas uzņemšanu, Nīderlande saglabā savu nostāju un ar savu veto pieliek punktu dienvidnieku cerībām.
Oficiālais iemesls, kāpēc Nīderlande un daļēji arī Somija iestājas pret robežkontroles atcelšanu ar Rumāniju un Bulgāriju, ir korupcija, kas šajās valstīs netiekot pietiekami apkarota.
Taču arī šeit īstais iemesls ir cits un visiem zināms, kā raksta Itālijas laikraksts “Corriere della Sera”: aiz Rumānijas un Bulgārijas ne īpaši rūpīgi apsargātajām robežām ir Moldova, Albānija, visi Balkāni, Turcija un lielā Austrumu imigrantu plūsma. Jau tagad šī plūsma spiež uz Turcijas un Grieķijas robežu, kur tiek celts mūris veiksmīgākai robežas aizsargāšanai no bēgļiem. Un ES veterāni, lai tas būtu viņu egoisms vai pragmatisks reālisms, baidās atvieglot nelegālo imigrantu ieceļošanu.
Darba atļauju, lūdzu!
Pēc Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanas ES tika ieviesti arī pagaidu darba tirgus ierobežojumi šo valstu pilsoņiem. Ierobežojumi joprojām ir spēkā Vācijā, Austrijā, Beļģijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Maltā, Lielbritānijā, kā arī Spānijā (tikai Rumānijas pilsoņiem). Vēl šogad ierobežojumi pastāvēja arī Francijā, taču pēc aizvadītās vasaras polemikas par romu nometņu likvidēšanu un pārmērīgu romu tautas apspiešanu Parīze nolēma piešķirt “mierinājuma balvu”, kā to nodēvēja laikraksts “Le Monde”, atceļot Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem nepieciešamo darba atļauju. Pirms tam rumāņi un bulgāri Francijā varēja strādāt tikai nedaudzos noteiktos amatos, un pēc darba atļaujas izsniegšanas darba devējam bija jāmaksā par šiem strādniekiem papildu nodoklis. Nespējot izpildīt šīs prasības, daudzi no 15 000 imigrantu strādāja nelegāli.
Tāpēc darba atļauju atcelšana Francijā tiek uzskatīta arī par centienu legalizēt šos melnā darba veicējus, taču reto pārbaužu dēļ darba devēji joprojām labprāt nodarbina imigrantus bez darba līguma un sociālajām garantijām.
Pagaidu darba tirgus ierobežojumu galējais termiņš ir 2014. gads, un Lielbritānija ir viena no valstīm, kas tos saglabās līdz pēdējam, kā arī meklē jaunus risinājumus, lai izvairītos no rumāņu un bulgāru pieplūduma pēc tam. Pašlaik, pēc “Eurostat” datiem, Lielbritānijā strādā apmēram pieci miljoni imigrantu, bet no tiem tikai 15 000 ir bulgāri. Tomēr vairāki eksperti uzskata, ka patiesībā viņu jau ir daudz vairāk un valstī ar 63 miljoniem iedzīvotāju bulgāru un rumāņu imigrantu skaita pieaugums neko būtiski nemainīs.
Pašlaik rumāņi un bulgāri Lielbritānijā nevar tikt pieņemti algotā darbā, bet drīkst tikai strādāt kā pašnodarbinātie, kuru ienākumi nereti ir zemāki par minimālo algu, kuriem nav sociālo garantiju un ir milzīga konkurence ar citiem imigrantiem līdzīgā situācijā. Taču vēl vairāk rumāņus un bulgārus biedē nākotne – britu iekšlietu ministres Terēzas Mejas priekšlikums atkal ieviest vīzu režīmu ar “dažām” ES valstīm.
Ieslēgti ar savām problēmām
Bulgārijas laikraksta “Sega” komentētājs Svetoslavs Tercijevs uzskata, ka godīgos šīs valsts iedzīvotājus diskriminē divkārt, jo tiek papildus sodīti par sliktākajiem dzīves apstākļiem savā valstī, slēdzot viņiem vienīgo izeju no krīzes – darbu kaimiņvalstīs. Beidzamajos divdesmit gados daudzu bulgāru cerības simbols ir Sofijas starptautiskās lidostas izlidošanas terminālis. Gandrīz miljons bulgāru jauniešu ir jau emigrējuši darba un labākas dzīves meklējumos, un vēl daudzi citi vēlas to darīt. Tercijevs netic, ka slēgtās robežas un darba atļauju nepieciešamība būtiski aizkavē aizbraucējus, taču, viņaprāt, rada antieiropeisku noskaņojumu un pastiprina valsts iekšējās problēmas. No otras puses, uzskata Tercijevs, galvenie šīs situācijas vaininieki ir paši bulgāri un sevišķi valsts politiķi, kas radījuši negatīvu Bulgārijas tēlu aiz robežām. Taču nereti Bulgārijas un Rumānijas prese apsūdz vienaldzībā arī Briseli, kura ignorē aicinājumus garantēt visiem ES pilsoņiem vienlīdzīgas tiesības un nepieļaut to diskrimināciju.
