Anda Līce: Bulduru kārdinājums 4
Ikvienam cilvēkam ir kāda vieta Latvijas kartē, kuras spožums gadu gaitā neizbālē. Man un, jādomā, daudziem tie ir Bulduri, precīzāk, Bulduru dārzkopības mācību iestāde, vienos laikos saukta par dārzkopības tehnikumu, citos – dārzkopības vidusskolu. Ir vērts ielūkoties kaut vai tikai šīs skolas muzejā, lai saprastu, kāda svētība tā savā laikā ir bijusi visai Latvijai. Bulduri daudziem ir ļāvuši piepildīt viņu dzīves sapni. Arī Imants Ziedonis savā laikā gribēja mācīties Bulduros, tomēr liktenis viņam piespēlēja citu – gara un dvēseles kopšanas misiju.
Ziedu laikus skola piedzīvoja gan pirmskara Latvijā, gan arī padomju gados. Bulduru labā slava gāja pa priekšu tiem, kas, ieguvuši specialitāti, vēlāk stājās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Tādu speciālistu un arī pasniedzēju, un visplašākajai auditorijai domātu mācību grāmatu autoru vārdi kā Pēteris Dindonis, Jānis Kārkliņš, Ēvalds Indriksons, Aivars Lasis ir zināmi visā Latvijā. Es neņemos spriest par izglītības kvalitāti šodien, taču pagājušajā gadsimtā, pateicoties izcilām personībām, tā tiešām bija augsta. Skola savus audzēkņus veidoja par personībām izvēlētajā specialitātē un dzīvē vispār.
Snaikstīšanās ap Bulduru Dārzkopības vidusskolas ēkām un zemi sākās jo drīz pēc neatkarības atgūšanas. Tieši ģeogrāfiskā atrašanās vieta to padara tik iekārojamu gan vietējām, gan kaimiņu haizivīm. Tās, kā zināms, neapstājas nekādu šķēršļu priekšā un, lai dabūtu kāroto, apvieno, pievieno, optimizē un privatizē. Tieši šādi valsts ir zaudējusi savas cukurfabrikas, “Liepājas metalurgu” un neskaitāmus ražošanas uzņēmumus. Izskatās, tagad ir Bulduru kārta. Ko valsts darīs šajā situācijā, kad tās amatpersonu bezatbildība sit tik augstu vilni?
Jautājums jau nav tikai par šo mācību iestādi. Laikā, kad daudzās profesijās hroniski trūkst prasmīgu darba roku, vidējā speciālā izglītība vairs nebauda nekādu valstisku atbalstu. Esam kā apsēsti ar vēlmi tikai vadīt un birojos spaidīt datoru pogas, nav brīnums, ka visās jomās pieaug brāķa ražošana. Ko, piemēram, teiktu iepriekšējo paaudžu būvnieki, uzzinot, ka jaunās bibliotēkas garantijas laiks ir divi gadi? Ja kaut kas tāds izskanētu laikos, kad tika celtas pilis, ar kurām mēs lepojamies vēl šodien, par celtniecību atbildīgajiem vārda tiešā nozīmē ripotu galvas.
Kad lepnība un alkatība izspiež valstisko domāšanu un vārdu “Latvija” drukā vairs tikai uz etiķetēm, valsts izputināšanu ir gandrīz neiespējami apturēt. Buldurus var saglābt nevis aiz slēgtām durvīm rīkoto amatpersonu apspriedes, bet gan visu dārzkopības specialitātes nākotnē patiesi ieinteresēto cilvēku forums un valstij izvirzītās prasības.
