Kā radies Sanda Ozoliņa buldoga tvēriens. Saruna ar slavenā hokejista vecākiem 6
Viņš ir mājās trenējies ar grāmatu plauktā saliktām cukura pakām, uzpīpējis un cigaretes slēpis no vecākiem, skolotājiem atklāti teicis savas domas un dabūjis sarkanu dienasgrāmatu, bet eksāmenus nolicis teju kā teicamnieks, apprecējis sola biedreni, hokejā sasniedzis augstākās virsotnes, iekritis atkarību bezdibenī, taču spējis piecelties un arī 41 gada vecumā uz ledus paveic trakas lietas. Runa ir par hokeja kluba Rīgas “Dinamo” kapteini SANDI OZOLIŅU, kura dzīves aizkulises “Mājas Viesim” pavēra vecāki Velta un Edvīns.
Dēls, tu sen jau pīpē?
Edvīns: – Toreiz televīzijā rādīja mākslas vingrošanu, daiļslidošanu un šad tad hokeju, viss. Veltai patika daiļslidošana, Sandi aizvedām trīs gadu vecumā. Viņš bija ļoti dzīvs puika. Uzvilkām pirmo reizi slidas kājās un aizbrauca, es pat nobrīnījos. Gēnos diez vai tas varēja būt, es jaunībā ar boksu nodarbojos, Velta bija sporta vingrošanā.
Velta: – Mēs gājām uz Rīgas “Dinamo” spēlēm, Sandis spēles laikā vairāk gulēja, galvenais bija redzēt ledus tīrāmo mašīnu. Bet laikam iepatikās hokejs, pēc diviem gadiem palūdza nopirkt ķiveri. Uzlika galvā un pateica: paldies, es vairs negribu daiļslidošanu, gribu hokeju. Sandis daudzas lietas ātri uzķēra, viņš ir izdomas bagāts. Bērnudārzā bija jāzīmē akvārijs ar zivtiņām. Mans bērns atnāk mājās, kastīte ir uzzīmēta, zivtiņu nav. Viņš saka: mammu, kaķis jau noķēra to zivtiņu. Vai arī – jāzīmē cilvēks. Sandim cilvēks bez galvas. Kāpēc? Esot tik tālu aizgājis, ka galvu vairs nevar redzēt (smejas).
Edvīns: – Es skolotājai vidusskolas izlaidumā gribēju pajautāt par atzīmēm, tomēr kaut kā nesanāca. Hokeja dēļ Sandim taču bija ļoti maz laika mācīties, bet eksāmenus vajadzēja kārtot. Algebrā un dabas zinībās dabūja četriniekus, literatūrā – piecnieku. Mēs pat apstulbām. Aiz ausīm skolotāji uz augšu nevilka. Sandis mācījās 55. vidusskolā, tur īpaši labi negāja, ar krievu puikām kāvās. Tad latviešu plūsmu pārcēla uz 93. vidusskolu, Sandi nevajadzēja spiest mācīties.
Velta: – Galva ļoti viegla, fenomenāla atmiņa. Taču hokejs paņēma visu.
Edvīns: – Mums jau pašiem arī hokejs patika. Vasarās bērniem Brocēnos bija interesantas nometnes, uz kurām brauca arī ģimenes. Notika ģimeņu sacensības, futbols tēviem pret dēliem. Mums bija patīkami vecāki savākušies, tajā grupā bija Aigars Cipruss, Grigorijs Panteļejevs. Savu reizi arī iedzērām pie upes līcīša ar teltīm, ugunskurs, atpūta. Arī ziemā nebija tā, ka puiku vienu pašu sūtījām uz ledus.
Velta: – 70. gadu beigās Edvīnu paņēma armijā, bet mēs Plakanciemā bijām sākuši celt vasarnīcu, rakt pamatus. Lai iepriecinātu Edvīnu, divatā ar Sandi rakām, pašķībi sanāca. Bet nekas, vasarnīca joprojām turas. Sandis vispār ir tāds pamatīgs, piedzima liels – nepilnus piecus kilogramus smags.
Edvīns: – Reiz, 55. vidusskolā dauzoties uz trepēm, viņš salauza kreisai kājai papēža kaulu un tovasar pārstāja augt. Pavasarī bija lielākais, rudenī – jau īsākais, pat mazais Griša (Panteļejevs) garāks. Treneris teica – kas no tevis iznāks, ka visu vasaru neesi trenējies… Pēc tam gan atkal stiepās garumā.
Velta: – Agrāk Sandis spēlēja uzbrukumā, pēc katra zaudējuma mājās raudāja. Reiz, kad jau bija pie Vasilija Tihonova, lai viņam vieglas smiltis, Sandis atnāk mājās un saka – esot līdz sezonas beigām atskaitīts no komandas. Domāju, laikam kaut ko savārījis, bet izrādījās, ka tikai nokavējis treniņu.
Edvīns: – Alu bija dzēruši, pīpējuši un Tihonovs ieraudzīja, viss – esat brīvi.
Velta: – Reiz es padzirdēju, ka klases puikas pīpējuši, domāju, uz dullo paprasīšu, cik sen tu, dēls, jau pīpē. Gaidīju, ka kategoriski noliegs, bet viņš saka: kopš jaunā gada, tur pie atkritumiem cigaretes esot noslēpis. Es gandrīz nokritu. Bet vēl pirms tam bija reize, kad viņš man mānījās un es teicu – slikti, ka tu esi to izdarījis, bet vēl sliktāk, ka melo. Pēc tam sāka teikt visu, ko domā, un tad es biju vēl nelaimīgāka (smejas). Arī skolotājiem teica visu, kas uz mēles. Dienasgrāmata ir tik sarkana, interesanta, ka var lasīt kā romānu.
Edvīns: – Padomju iekārta bija tāda, kāda bija, bet mājās es runāju atklāti par visām lietām. Vēlāk viņš ar skolotājām nesatika, rakstīja piezīmes, ka esot rupjš.
Velta: – Kad Tihonovs aizliedza Sandim iet uz ledus, varēja trenēties tikai svaru zālē. Atnāku mājās, viņa istabā cukurs izbiris. Vienreiz saslauku, otrreiz. Nekā nesaprotu. Redz, ko Sandis darīja – šie plaukti tad bija tukši (norāda uz grāmatu plauktiem pie sienas. – I. S.), viņš tajos salika cukura pakas un cilāja, trenēja rokas, mums gan neizpauda. Tihonovs viņam tad jau bija pateicis – ja tu sevi pierādīsi, paņemšu uz Rīgas “Dinamo”. Sandis daudz papildus trenējās.
Edvīns: – Man bija tāds skārda gabals – metrs reiz metrs. Nolika to viesistabā, paņēma divas ripas un taisīja astotniekus. Beigās jau 42 – 44 reizes minūtē varēja neskatoties. Indrašis teica, ka treneris Liepāja licis taisīt astotniekus. Tāpēc arī ir roku tehnika, reti kurš puika to darījis. Sandim ir Veltas raksturs, tāds buldoga tvēriens. Abiem bērniem tas ir.
Velta: – Līdz 10. klasei Sanda klasē bija tikai zēni, tad apvienoja ar meitenēm. Sandis sākumā solā sēdēja viens, vēlāk pielika meiteni, vārdā Sandra. Prasu, kā ir? Drusciņ gudrāka ir, varēs pašpikot. 8. martā Sandis saka, vajagot tādas labākas puķītes, tad sapratu: aha, kaut kas tur ir. Tā viņi divarpus gadus sēdēja kopā un vēlāk apprecējās.
Edvīns: – Vēl pirms tam, 55. skolā, aizgāja uz diskotēku, palūdza manu parku – tādu kanādiešu indiāņu jaku, ko Velta bija dabūjusi, liels retums. Iedevu. Un toreiz visu garderobi apzaga, tā arī mana parka aizgāja. Tas viņam uz kādu laiku atsita apetīti iet uz diskotēkām.
Šiki ceļojumi
Velta: – Viens no Sanda treneriem Uldis Opits reiz teica tā: hokejisti jau neredz bērnību. Es tad atbildēju: toties neredzēs grāvjus. Bet nu mums bijis uz visām pusēm. Reiz viņš ar junioru komandu aizbrauca uz spēlēm Maskavā. Atpakaļ brauca vieni ar vilcienu, treneri palika Maskavā. Zēni labi nospēlējuši, aiziet uz restorāna vagonu un Ozoliņš sāk dziedāt. Atkal bija saruna ar treneriem. Es ļoti vēlu noticēju, ka viņš hokeju var spēlēt profesionāli. Reiz Sandis atnāk mājās un saka, ka esot atbraukuši cilvēki no ASV, gribot ar mums parunāt. Es taču angliski nemāku, nekas, tulks būšot. Satikāmies, šķiet, viesnīcas “Rīdzene” restorānā, Sandis neko ēdamu nepasūtīja, jo kautrējās, ka nezina, kura dakšiņa jāņem un kā jāēd. Es viņiem saku – jūs zināt, ka viņš slikti spēlē, tik daudz kļūdās? Tie bija NHL komandas Sanhosē “Sharks” pārstāvji, un noteica: nekas, tā būs mūsu problēma. Tā ir etiķete, viņi gribēja parādīt savu attieksmi, paskatīties ģimeni. Teica, ka Sandis mums kā dēls, bet tas līdz vienam brīdim. Kad aizmainīja uz Kolorādo, aizmirsa par dēlu un visu.
Edvīns: – 1992. gada 7. janvārī Sandis aizbrauca uz Ameriku. Lai arī līdz tam dzīvoja kopā ar mums, bija gana patstāvīgs, varēja sev ēst uztaisīt. Pēc trim mēnešiem arī Sandra pievienojās. Parādījās lielā nauda… Mēs pirmo reizi aizbraucām 1994. gadā uz Zvaigžņu spēli, organizatori apmaksāja visu braucienu. Sandis mūs aizveda uz supermārketu, man slikti palika – gaļas nodaļai nevar beigas saskatīt. Es ko tādu nebiju redzējis, tad jau Latvijā vēl tā nebija. Bet neapdomīgus pirkumus Sandis gan netaisīja, viņu aģents (Pols Teofanuss) turēja rokās, nedeva naudu. Viņi pat nedrīkstēja pirkt mašīnu, kas neatbilst statusam.
Velta: – Sandis prātīgi rīkojās, naudu ieguldot golfa laukumā. Sieva dzīvoja taupīgi. Mēs arī nešķiežamies, tas laikam iedzimts.
Edvīns: – Ar draugiem Sandis kaut ko noplītēja, vairākas mašīnas bija nopircis, bet tie jau sīkumi uz tā fona, cik ir nopelnījis.
Velta: – Palasot par lielo algu, es nodomāju: viņš to visu ir pelnījis, jo dzīvē taču neko nav redzējis. Kā Rodrigo Laviņš teica – redzam tikai viesnīcas un ledus halles. Mēs par naudu neinteresējamies. Manuprāt, tas viņam ir sāpīgs jautājums. Sākumā pat atslēdza telefonu, jo visi zvanīja, lai palīdz. Meita teica: mammu, ja mēs arī par to kaut jautāsim, viņš uzskatīs, ka mums tikai tāpēc vien vajadzīgs. Bet Sandis zina, kā mūs iepriecināt. Man katru gadu dāvina ceļojumu, Edvīnam gan nepatīk braukāt. Es tikai nevaru samierināties, ja uzdāvina dārgu ceļojumu, glaunā viesnīcā. Piemēram, uz Tenerifi bija ļoti dārgi, bet ceļojums nenotika, jo nesavācās grupa. Tā vietā aizbraucām uz Ēģipti un par atlikušo naudu vasarnīcā ievilkām dziļurbumu. Biju ļoti apmierināta, ka naudiņa lietderīgi iztērēta. Es saprotu, ka Sandis neapzinās, kas ir liela nauda, nevar iedomāties, kāda te ir dzīve.
Edvīns: – Mani var iepriecināt ar kādu latiņu (smejas).
Velta: – Viņš paprasa naudiņu, bet zina, ka man tas nepatīk. Sandis reiz prasa, ko tev vajag? Ieminējos, ka derētu velosipēds, lai ar kaimiņieni varu aizbraukt ogās vai sēnēs, un ka “Latgalītē” ir pa desmit latiem. Sandis, protams, nopērk glaunu riteni, ar kuru es nevaru braukt, jo tādu taču nozags (smejas).
Edvīns: – Man mašīnu uzdāvināja. Bija doma uz 2003. gada 1. janvāri, bet nesanāca nokārtot dokumentus, piebrauca 9. janvārī pie golfa kluba, es tur strādāju. Sākumā nesapratu, nodomāju, ka autiņš golfa klubam, jauns “Toyota Land Cruiser” džips. Lieku numura zīmi – EO 8. Kaut kas aizdomīgs (vārda un uzvārda iniciāļi). Kad sapratu, palika ar sirdi slikti, sieva ar zālēm brauca. Ļoti laba mašīna, desmit gadu laikā neviena vaina nav bijusi.
Velta: – Sandim patīk sagādāt pārsteigumus. Man vēl pirms tam uzdāvināja “Mersi” (“Mercedes”), žēli nosakot, ka nebija lielas lentes un dzeltenu rožu. Vai, man raudiens nāk. Noformēju uz meitas vārda, tagad viņa braukā. Mums nesen robotu uzdāvināja. Teicu, nu, nevajag, mums tāpat ir labs putekļu sūcējs, bet Sandis nē, vajag gan. Tagad rušinās pa istabu un, kad apmaldās, kliedz “pomogite”.
Edvīns: – Kā Sandi iepriecināt? Protams, naudiskas vērtības tās nav. Es labu odekolonu nopirku. Esam dāvinājuši T kreklus ar kādiem zīmējumiem, vienu laiku viņš ar tādiem staigāja. Sandim mammas rasols garšo, tāds īsti latvisks, arī tomāti ar krējumu un kotletes. Tās var viens pats nolocīt (smejas). Kartupeļus nekad neēd, tie grūti pārstrādājas.
Čekistu māja
Velta: – Mēs esam ļoti azartiski Sanda līdzjutēji. Edvīns vienmēr kritisks, saka Sandim par kļūdām un tad viņš mēģina taisnoties, bet tā – ar humoru. Tas, ka viņš 41 gada vecumā joprojām spēlē hokeju, ir sensācija! Sandis jau laukumā taisa šovu, īpaši agrāk, un amerikāņi teica – ja Sandis ir laukumā, tad vai nu mēs iemetam, vai mums iemet. Esmu redzējusi praktiski visas viņa spēles jau no bērnības. Tagad skatos ar šausmām, pārdzīvojumi, ja kļūdās, tikpat lieli kā agrāk. Kad viņš iekļuva Rīgas “Dinamo”, biļetes uz spēlēm nevarēja dabūt. Komanda deva biļetes Irbem, Znarokam. Ozoliņš vēl neesot nopelnījis. Tad gan gribējās raudāt, taču – mēs tāpat dabūjām. Tagad satiekamies reti, dzimšanas dienās. Ar meitu katru dienu sazvanāmies, Sandim nekad nav laika. Mēs arī liekam mieru, lai dara savas lietas. Arī jubilejās atskrien, skatās telefonā – tūlīt zvanīs. Baltezera mājā jau arī ir ko darīt. Tas nav vienkārši kā dzīvoklis. Ja tur tagad bija lielais vējš, tad atkal koki sagāzti.
Edvīns: – Vētrā pirms astoņiem gadiem nolauza 17 lielas priedes. Bet tagad trakākais gāja garām Rīgai. Sandis nopirka māju, kurā centrālā komiteja krievu laikā uzņēma viesus, tur arī Mihails Gorbačovs nakšņoja. Dažs mēģināja atrunāt no pirkšanas, taču lēti pārdeva – par 300 tūkstošiem dolāru. Bija runas, ka tur saliktas noklausīšanās ierīces, bet nu diez vai. Sandim rit piektais gadu desmits, taču iekšā bērnišķība jūtama. Visu laiku hokejā, ar praktisko dzīvi maz saskāries. Maigs puisītis.
Velta: – Tā jau vecākiem vienmēr šķiet (smejas). Sandis ir mainījies, agrāk taču vasarās bija tā lielā atpūta… Lai dieviņš stāv klāt, ka tas viss ir beidzies.
Edvīns: – Sanda gadījums NHL nāca atklātībā. Spēlētāju dzīves ritms un spriedze ir tāda, ka ne visi to iztur. Tur katra spēle ir maksimāli, nevar atlaist. 1994. gadā viņš guva smagu ceļgala traumu, pusgadu nevarēja spēlēt un tas sabeidza ļoti daudz, aiz gara laika… Pēc diviem gadiem izcīnīja Stenlija kausu. Tad ņēma aiz priekiem. Tur neko nevarēja izdarīt. Pēc spēles ilgi nevar aizmigt. Agrāk iedzēra, tagad paņem miega tableti. Reiz zvana no Ņujorkas, es jau pēc balss jūtu, ka pēc mača ir paņēmis, bet viņš – nē, ko tu, tēt. Tā ir tāda slikta sajūta. Mēs jau nevarējām palīdzēt, pašam tas ir jāsaprot.
Velta: – Visādi mēģinājām, taču tas nepalīdzēja.
Edvīns: – Viņam riņķī tinās visādi slikti cilvēki. Kad ir nauda un slava, tad “draugu” ir daudz. Lai gan – nevajag citus vainot. Sandis jau kopš 2008. gada vasaras nedzer un ir ļoti mainījies, kļuvis mierīgāks. Pirms tam bija nervozs, uzvilkts. Internetā ir statistika – NHL ir aptuveni 700 spēlētāju, divas trešdaļas no tiem šķiras. To dzīvi iztur tikai viena trešdaļa sieviešu, lai gan it kā bēdu maz, dzīve nodrošināta, visa kā gana. Žēl, ka Sanda ģimene bērniem nemācīja latviešu valodu. Es to nesapratu, bet, protams, nejaucos iekšā. Sandis teica, ka viņam nav laika puikas audzināt.
Velta: – Ar mazbērniem neizdodas pakontaktēties. Varu pateikt tikai – čau. Apsveikumus aizsūtām, viņi atsūta kādu bildīti internetā, paskatāmies, paraudam… Pati vainīga, kādreiz teicu, ka man mazbērni ir uz papīra un tā arī iznāca. Bet puiši jau lieli, Kristoferam 17 gadi, Robertam – 19, abi Sanda augumā. Sandis teica, ka gribot, lai viņi mācās latviešu valodu. Es jau reiz sāku mācīties angļu valodu, bet necik tālu netiku – ko šodien atceros, to rīt jau aizmirstu. Sandis savu dzīvi saista ar Latviju. Viņš nekad nav domājis, ka paliks ASV. Tur bija darbs. Varbūt uz āru tik ļoti neizrāda, bet sirdī viņš ir latvietis.
SANDIS OZOLIŅŠ
Dzimis: 1972. gada 3. augustā Siguldā
Nodarbošanās: hokejists, KHL kluba Rīgas “Dinamo” kapteinis
Pozīcija: aizsargs
Ģimenes stāvoklis: šķīries, dēli Roberts (19) un Kristofers (17)
Izglītība: vidējā
Pārstāvētie klubi: Rīgas “Dinamo”, Rīgas “Stars”, Kanzassitijas “Blades”, Sanfrancisko “Spiders” (abi IHL), Sanhosē “Sharks”, Kolorādo “Avalanche”, Karolīnas “Hurricanes”, Floridas “Panthers”, Anaheimas “Ducks”, Ņujorkas “Rangers” (visi NHL), Vorčesteras “Sharks” (AHL), Mitišču “Atlant” (KHL).
NHL: no 1992. līdz 2008. gadam kopā aizvadījis 1012 spēles un guvis 654 rezultativitātes punktus (190 vārti un 464 piespēles)
Lielākie sasniegumi: Stenlija kausa ieguvējs Kolorādo “Avalanche” sastāvā 1996. gadā (joprojām ir vienīgais latvietis, kas izcīnījis hokeja prestižāko trofeju). Septiņas reizes piedalījies NHL zvaigžņu spēlē, trīs reizes – KHL zvaigžņu spēlē.
Latvijas izlasē: 35 spēles (9+26)
SANDA OZOLIŅA DZĪVESSTĀSTA TURPINĀJUMU LASI NĀKAMAJĀ ŽURNĀLA “MĀJAS VIESIS” NUMURĀ!
