Artūrs Bukonts: “Lai arī cik naudas iegrūdīsim mārketingā, ar jauniešu piesaisti meža nozarei vien nepietiks” 18
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts intervijā stāsta par svarīgākajiem darbiem mežsaimniecības un kokrūpniecības nozarē.
Strādājat kokrūpniecības nozarē jau desmit gadus, kopš pērnā decembra ieņemat arī Kokrūpniecības federācijas (LKF) izpilddirektora amatu, ko līdz šim pārstāvēja iepriekšējais izpilddirektors Kristaps Klauss, kurš turklāt bija arī izteikti publiska persona, nozares problēmu sakarā paužot profesionālu un reizēm arī emocionālu nostāju. Kā veicas ar iekāpšanu Klausa “kurpēs”?
A. Bukonts: Šur tur par lielu, šur tur spiež (smejas)! Bet, ja nopietni, nokļūšana izpilddirektora pozīcijā nebija vienkārša kadru maiņa – tās ir arī pārmaiņas organizācijas pārvaldības struktūrā. Līdz šim LKF vadībā bija divi cilvēki (prezidents un izpilddirektors), bet nu jau esam četri.
Izveidots prezidijs, kurā kopā ar organizācijas prezidentu Induli Kovisāru strādās divi viceprezidenti — SIA “Krauzers” valdes priekšsēdētājs Andis Araks un jau minētais Kristaps Klauss. Viceprezidentiem izdalītas atsevišķas atbildības jomas. A. Araka kompetencē ir mežsaimniecības pakalpojumu, kā arī mazo un vidējo kokapstrādes uzņēmumu interešu pārstāvniecība, savukārt K. Klauss atbild par Zaļo kursu un citiem Eiropas Savienības līmeņa jautājumiem, kas ietekmē meža nozari.
Kādi būs trīs svarīgākie darāmie darbi jaunajā amatā?
Man drīzāk ir izveidojies 50 svarīgāko darbu saraksts, bet, ja jānosauc prioritātes, meža nozares uzņēmēju dienaskārtībā galvenie jautājumi ir cilvēkresursu piesaiste un attīstība, digitalizācija un produktīva sadarbība ar valsts meža resursu apsaimniekotāju.
Šodienas situācijā ir skaidrs, ka, lai arī cik naudas iegrūdīsim mārketingā, ar jauniešu piesaisti meža nozarei vien nepietiks – ap 300 absolventiem gadā profesionālajā izglītībā un 100 augstākās izglītības programmās nepietiks, lai nodrošinātu visu 40 000 nozarē nodarbināto ataudzi, pat ja pieņemam, ka uz nozares pamatprofesijām ir attiecināmi vien 50% no nozares nodarbinātības.
Klāt varam likt to, ka tie, kas vēlas strādāt, tie jau strādā un lielas cerības uz bezdarbnieku piesaisti likt nevaram.
Vēl jau ir iespēja pārpirkt cilvēkus no citām nozarēm? Un kā ar viesstrādniekiem?
Jā, bet apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība arī attīstās, mūsu mērķauditorija ir tieši tie paši cilvēki. Nav nekāda pamata domāt, ka šajos sektoros pēkšņi zudīs konkurētspējīgs atalgojums un vēlme cīnīties par darbiniekiem. Viesstrādnieki ir pamatota ambīcija, tomēr ļoti riskanta un arī gan politiski, gan birokrātiski sarežģīta, tāpēc dārga.
Loģiskākais risinājums ir visus iepriekšējos darbinieku piesaistes variantus kombinēt ar jau esošo profesionāļu kvalifikācijas un motivācijas pilnveidi, kā arī automatizāciju, robotizāciju un digitalizāciju.
Mums ir sekmīgi pilotprojekti vidēja līmeņa vadītāju kvalifikācijas celšanai, kas jau divu gadu apmācību periodā konkrētos uzņēmumos radīja pievienoto vērtību – secinājām, ka tas ir iespējams un ātri kāpina produktivitāti. Šeit ar lielām cerībām skatos uz LBTU, kā arī Malnavas koledžu, kuras spēj radīt kvalitatīvu cilvēkkapitāla atspērienu svarīgākajos amatos dažādu apakšsektoru uzņēmumiem.
Digitalizācija ir otrs instruments, ar ko varam kāpināt produktivitāti. Šobrīd nozare investē IT sistēmu un infrastruktūras attīstībā, lai iespējami plaši ieviestu koksnes plūsmas digitālu vadību. Tā nav datu sakārtošana PDF failos, bet gan sistēma, kas koksnes produktu pavada no pirmās domas par saimniecisko darbību mežā, turpinot ar mašinizētu sortimenta sagatavošanu, pievešanu pie ceļa, iekraušanu kokvedējā, līdz pat ražotnes vārtiem un uzmērīšanai.
Lielākais ieguvums saistīts pat nevis ar atteikšanos no papīru kalniem, cik no informācijas aprites ātruma visos posmos. Un šis ir viens no jautājumiem, kur mums ir īpaši svarīga sadarbības kvalitāte ar “Latvijas valsts mežiem” (“LVM”), kuru pārziņā ir teju puse no koksnes tirgus Latvijā. Tikpat svarīga ir mežsaimniecisko pakalpojumu attīstība, kopīgu zinātniskās izpētes projektu ieviešana ražošanā. Nav viegli nosaukt vēl kādu valsts uzņēmumu, ar ko mēs varētu tik mērķtiecīgi sadarboties, taču šeit nepieciešama kopēja rīcība, lai attīstītu mežsaimniecisko pakalpojumu kvalitāti un ražošanas konkurētspēju. Ļoti ceru, ka spēšu šo sadarbības latiņu celt vēl augstāk.
Pērnruden kā Mežizstrādātāju asociācijas vadītājs cēlāt trauksmi, ka “LVM” nespējot izpildīt apaļkoksnes piegādes saistības. Izmaiņas tirgos pēc kara sākuma ievērojami palielināja apaļkoksnes pieprasījumu Latvijā, kas savukārt radīja deficītu mežizstrādes pakalpojumu pieejamībā. Kāda ir situācija šobrīd?
Jā, gads nebija vienkāršs. Jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā redzējām strauju inflācijas kāpumu, kuru nebija prognozējuši pat vadošie ekonomisti, kur nu vēl mežizstrādātāji – darbu pašizmaksa strauji kāpa, pirms pusgada noslēgtie līgumi vairs nesedza izmaksas, par peļņu nerunājot. Un tad pienāca karš, kam sekoja degvielas cenu dubultošanās. Mežizstrādē degviela veido ap 25% izmaksu, bet pārvadājumos – ap 45% no pašizmaksas, līdz ar to izmaksu kāpumu mežsaimniecisko pakalpojumu sniedzēji vairs nevarēja nosegt pat ar 2–5% plānotās peļņas upurēšanu.
Atklāti runājot, “LVM” kaut ko pārmest ļoti grūti – kā valsts uzņēmumam viņiem nav tik brīvas rokas kā privātajiem. Ja “LVM” pēkšņi mainītu noslēgtā līguma apmaksas noteikumus, Konkurences padome saņemtu sūdzību no citu līgumu turētājiem. Ja izsludinātu jaunu iepirkumu – Valsts kontrolei būtu pamats jautāt par nesaimniecisku rīcību, jo citi pakalpojumu līgumi taču noslēgti par zemākām cenām un ir spēkā esoši.
Tā nonācām pie situācijas, kurā “LVM” līgumus pildīja minimālajā pieļaujamajā līmenī un koncentrējās uz citiem tirgus sektoriem. Arī šobrīd globālais koksnes produktu cenu un pieprasījuma kritums vismaz uz laiku samazina arī meža īpašnieku saimniecisko aktivitāti. Tas nozīmē, ka “LVM” nevajadzētu būt tādā situācijā kā pērn, kad ilgtermiņa sadarbības formas nodemonstrēja savu ēnas pusi – nespēju savlaicīgi reaģēt uz mežizstrādes pakalpojumu tirgus izmaiņām. Pats galvenais ir spēja atzīt kļūdas un no tām mācīties.
Dominējoša tēma šobrīd ir Latvijas enerģētiskā neatkarība, akcentu liekot uz saules paneļiem un vēja parkiem, bet vai nebūs tā, ka iebrauksim otrā grāvī, kad pirmie divi vispār izspiedīs koksni no apkures?
Reiz kāds vācu profesors man teica: “Pats stulbākais, ko var darīt ar koksni, ir to sadedzināt!” Es viņam piekrītu. Tomēr jāņem vērā kopējais konteksts – šodien mežsaimniecība un kokapstrāde ar ražošanas atlikumiem nodrošina gan mūsu enerģētisko neatkarību, gan arī ienākumus, jo to, ko nevaram pārstrādāt augstas pievienotās vērtības produktos, eksportējam dažādu veidu koksnes produktos – kamīnmalkā, šķeldā un granulās.
Bet patiesība ir tā, ka, attīstoties tehnoloģijām un ražošanai, gan vietējam patēriņam, gan eksportam, šis enerģijas avots kļūs arvien mazāk interesants – ja mēs no tā spēsim saražot koksnes mehāniskās un ķīmiskās pārstrādes produktus ar augstāku vērtību, tad pēc 20 gadiem šī biomasas veida izmantošana apkurē būs tas pats kā dedzināt dzīvu naudu!
Pērn jūlijā kā ar nazi tika nogriezts lētās koksnes imports no Krievijas un Baltkrievijas, radot cenu drudzi un pat zināmu haosu, pēc kā nozare gan ātri atguvās. Tomēr drīzumā atkal gaidāma virkne problēmu saistībā ar sarežģītajām un neskaidrajām ES Zaļā kursa prasībām.
No abām minētajām valstīm jau sen vairs nepirkām apaļkoksni. Tas gan nebija mūsu pašu lēmums, bet gan eksporta ierobežojumi šajās valstīs. Savukārt vēl nesenā vēsturē no Baltkrievijas nāca daudz skujkoku dēļu un brusu, ko tālāk izmantojām savā ražošanā.
Šis imports apstājās līdz ar sankciju ieviešanu. Tas radīja pamatīgas grūtības gan mēbeļu, gan koka būvkonstrukciju ražotājiem, jo nācās pārorientēties un pārliecināt klientus, ka nāksies maksāt krietni vairāk. Taču pozitīvais ir tas, ka mūsu koksnes tālākās apstrādes rūpniecība vairs nav tik atkarīga no lētākas izejvielas un piegādes ķēdes ir īsākas.
Par Zaļo kursu runājot – dabā nepastāv labāka alternatīva būvju nesošo konstrukciju izveidei kā koksne. Tās izmantošana vienlaikus noglabā ogļskābo gāzi ēkās un atbrīvo vietu jaunam mežam, tātad arī jaunai siltumnīcefekta gāzu emisiju piesaistei. Bet nedrīkst aizmirst, ka galvenā problēma gan klimatam, gan bioloģiskajai daudzveidībai ir pārāk lielais patēriņš.
Ja krēslu saražo no plastmasas un metāla, ir slikti gan videi, gan klimatam. Ja tas ir no koka, tad klimata ietekme ir mazāka vai pat pozitīva, taču vidējā termiņā ietekme uz dzīvo dabu ir vienalga jūtama. Kopumā par Zaļo kursu var teikt tā – ja visu izdarīsim pareizi un lēmumu pieņēmēji Briselē sapratīs, ka vienu un to pašu koku nevar vienlaikus pārstrādāt ilgtspējīgos produktos un atstāt mežā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai vai Dānijas cūku fermu CO2 izmešu kompensēšanai, tad tādām mežu valstīm kā Latvijai var radīt zvaigžņu stundu.
