Māris Zanders: Rodas iespaids: vieniem vienmēr nauda atrodas, citiem – būs, bet vēlāk 9
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rakstnieks Arvis Kolmanis savā tekstā “Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas” (2018. gads) nedaudz skarbi raksta: “Grāmatas ir vērtība, nelietderīgs ir tikai teksts, kas tās piepilda.” Parlaments un tā darbības forma, Saeimas sēde, protams, ir vērtība, jo demokrātiskas iekārtas funkcija, savukārt sēžu saturs…
Lai gan, atklāti sakot, ironija varētu attiekties arī uz formu. Vismaz šāds secinājums man radās, samērā rūpīgi lasot 2022. gada budžeta projekta apspriešanas stenogrammas.
Proti, vairāku dienu garumā tie bija piecu septiņu opozīcijas deputātu verbāli izvirdumi ar grūti saprotamu mērķi un auditoriju.
Tas nav pārmetums šiem cilvēkiem, tomēr iespaids dīvains, un man nav skaidra notikušā jēga.
Es labi zinu skaidrojumu, kas īsi skan tā: reālais darbs ar budžeta projektu notiek komisijās, savukārt sēde ir publicitātes iespēja opozīcijai. Tā varētu būt, un tomēr es neredzu ieguvējus. Ja tik bieži runā vieni un tie paši ļaudis, tad, atzīšos, trešās dienas stenogrammu lasot, Vjačeslava Dombrovska vai Viktora Valaiņa teikto rūpīgi izvērtēt grūti.
Nostājoties opozīcijas pozīcijā (atvainojos par neveiklu vārdu spēli), man šķistu jēdzīgāk savas pretenzijas sakopot vai nu apmēram 5000 zīmju garā tekstā vai desmit minūšu ilgā video, ko arī lietot kā galveno savas nostājas skaidrošanas instrumentu.
Savukārt pozīcija – lai kāds konkrētajā budžeta pieņemšanas gadā būtu tās sastāvs – tradicionāli izvēlas “netērēt laiku”, acīmredzot paļaujoties uz to, ka skaidrošanu paveiks ministri vai frakciju vadītāji. Zināma loģika te ir, tomēr ir arī riski.
Runas vīri un sievas pašsaprotami klāstīs par labo, un te nav ko pārmest. Tomēr šādā modelī paliek karājamies gaisā opozīcijas teiktais sēdes laikā, un parasti tas neko labu pozīcijai nenozīmē. Pat ja opozīcija kļūdās.
Piemēram, vairākkārtīgi izskanēja priekšlikumi finansēt kādus papildu izdevumus, naudu paņemot no Aizsardzības ministrijas budžeta. Es nojaušu, ka tā darīt nav pareizi vai pat nedrīkst, tomēr, ja man to neizskaidro, tad es sliecos piekrist opozīcijas piedāvājumam.
Zināma iesakņotība sociālajās zinātnēs man ļauj novērtēt to, ka nākamgad ir Satversmes simtgade. Vai tā atzīmējama tieši tik plaši? Varbūt… Līdzīgi ar vairākām ārpolitiskā sektora plānotajām aktivitātēm.
Citiem vārdiem sakot, var pārmest opozīcijai populismu, tomēr šādā budžeta apspriešanas modelī grūti savukārt kaut ko pārmest cilvēkiem, kuriem rodas iespaids: vieniem vienmēr nauda atrodas, citiem – būs, bet vēlāk. Vai tas atbilst pašas pozīcijas interesēm? Domāju, ka ne.
Otrs iebildums saistīts ar debašu satura dziļumu. Saeimā ir ikgadējās ārpolitikas debates, labi. Kaut kas konceptuāls dažkārt izskan debatēs par ikgadējo tiesībsarga ziņojumu un Ministru prezidenta ikgadējo ziņojumu.
Tomēr kopumā, manuprāt, pietrūkst ekonomiskās politikas padziļinātās apspriešanas, neieslīgstot ierastajā “pats muļķis!”.
Mēģināšu paskaidrot. Jau pandēmijas kontekstā redzējām valsts ekonomiskās ietekmes būtisku palielināšanos. Rupji sakot, kam dot, cik dot, kā strādās tā vai cita nozare. Nediskutējam šī teksta ietvaros par konkrēto lēmumu kvalitāti, vienkārši fiksējam valsts lomas pieaugumu.
Pandēmija beigsies, bet tendence saglabāsies vairāku iemeslu dēļ.
Globāli, bet arī Latvijā. Populācija noveco, un šīs situācijas risināšana lielā mērā ir valsts politika. Ir izvirzīti ambiciozi vides politikas mērķi – bez valsts spiediena un finansiāla atbalsta tos nevar sasniegt.
Respektīvi, neatkarīgi no tā, kādas partijas ir pie varas, valsts loma resursu pārdalē un regulējumu veidošanā tikai vairosies. Kāda ir privātās iniciatīvas un atbildības vieta? Kā izvairīties no birokratizēšanās un politikas necaurspīdīguma?
Vai kādam ir nojausma par valsts ietekmes pieauguma pieļaujamām robežām, jo politiķi un valsts pārvalde nekad pati sev tādas nenoteiks? Pat privātās sarunās (cik nu tādas pandēmijas laikā iespējamas) ar varas aprindu cilvēkiem es atbildes variantus neesmu dzirdējis.
Egīla Ventera šogad publicētajā tekstā “Lūnas impērijas hronika” viens no varoņiem saka: “Kā gan es varu nomaldīties, ja man nav kur iet?” Mēs ar dziļu savas taisnības apziņu – gan pozīcija, gan opozīcija – kaut kur braši virzāmies (“mēs nenomaldāmies!”), lai gan varbūt mums jau kādu laiku ir pazudusi “lielā bilde”.
