Raivis Dzintars: Budžets – atbilstošs iespējām 3
Daži vārdi par 2020. gada budžetu tiem, kuri nevēlas “viss ir slikti/labi” frāzes, bet iedziļināties un izprast kopsakarības.
Vispirms gan kāda simboliska lieta. Pēc Nacionālās apvienības ierosinājuma, Saeimas vairākums lēma iesaldēt (jeb nepalielināt) deputātu algas visā šī Saeimas sasaukuma laikā, kā to līdz šim paredzēja likums. Lieki piebilst, ka daudzi deputāti balsoja “sakostiem zobiem”. Kad bezatbildīgi viss jākritizē un jāpiedāvā neizpildāmas lietas, viņi ir meistari. Kad jautājums skar viņu pašu solidarizēšanos, dusmu izvirdumi bija tiešām neviltoti.
Bieži vaicāts, kāpēc pozīcija neatbalsta labus opozīcijas iesniegtos priekšlikumus, pat ja to izmaksas ir salīdzinoši nelielas? Patiesībā budžetu var pieņemt tikai tāpēc, ka pozīcijas partijas ilgstošās diskusijās, es pat teiktu, cīņās ir panākušas kompromisu, par ko visas ir gatavas nobalsot. Ja noslēdzošajā posmā kāds izdomātu atbalstīt kaut vienu nelielu opozīcijas priekšlikumu ārpus šīs vienošanās, panāktais līdzsvars tiktu izjaukts un sāktos ķēdes reakcija, kas beigtos ar budžeta nepieņemšanu. Tas savukārt nozīmētu, ka no nākamā gada nebūtu ne lielāku pensiju, ne pieauguma kultūras darbinieku, pedagogu, mediķu vai iekšlietu darbinieku algām.
Kāpēc opozīcija katru budžetu vienmēr pasniedz kā sliktāko iespējamo? Tāpēc ka realitātē (ar retiem izņēmumiem) opozīcijas uzdevums nav cīnīties par labāku budžetu, bet mēģināt izgāzt budžeta balsojumu. Pieredzējusi opozīcija ļoti labi saprot, ka budžets top daudzu mēnešu garumā un pēdējās plenārsēdēs izmaiņas nav iespējamas. Reālā cīņa par budžetu notiek agrāk. Pēdējās plenārsēdēs viņu mērķis ir kritizēt, provocēt, vilkt laiku, mēģināt samulsināt kādu mazāk pieredzējušu pozīcijas deputātu cerībā izgāzt balsojumu. Ja tas izdotos, automātiski kristu valdība, kas paver iespējas opozīcijai pašai kļūt par pozīciju. Protams, ka tieši tas ir patiesais nolūks.
Jebkura budžeta pieņemšanā būs noteiktas grupas, kas vienmēr izcels tikai to sliktāko, un visbiežāk tas būs no nelielas krāsu sabiezināšanas līdz pat nekaunīgiem meliem. Viena šāda grupa vienmēr ir opozīcija. Bieži iebilst arī to sociālo grupu pārstāvji (arodbiedrības, NVO utt.), kas bija cerējuši budžetā uz lielāku atbalstu. Šīm grupām vienmēr ir jārada iespējami lielāks spiediens uz valdību, lai iegūtu labāku rezultātu. Valdības uzdevums savukārt ir atrast līdzsvaru starp visām šīm grupām tajās finanšu iespējās, kādas valstij ir. Šīs finanšu iespējas ir atkarīgas no ļoti daudziem apstākļiem, tostarp no ieņemtajiem nodokļiem un vēsturiski pieņemtajiem lēmumiem.
Partiju finansējums ir viens no visvairāk kritizētajiem jautājumiem. Patiesībā vairākumam lielo partiju jau šobrīd ir liela finanšu rocība, ko pierāda bagātīgās priekšvēlēšanu kampaņas. Atšķirība tā, ka pašlaik šo naudu piešķir sponsori. Būtu jābūt naiviem, uzskatot, ka daļas šo sponsoru interesēs nav šo naudu pēc tam no valsts atgūt un atgūt daudzkārtīgi. Citiem vārdiem sakot, valsts arī šobrīd samaksā daļai partiju, tikai garākā ķēdītē ar ieinteresētu sponsoru starpniecību. Pieņemtie grozījumi paredz, ka valsts bez sponsoru starpniecības maksās godīgi atbilstoši vēlētāju skaitam, bet vienlaikus sponsoru iespējas finansēt partijas tiek ar likumu ierobežotas desmitkārtīgi. Nacionālā apvienība uzstās, ka šo finansējumu nedrīkstēs izmantot valsts amatpersonu atalgošanai. Atšķirībā no deputātu algu iesaldēšanas politiķu maciņus šis lēmums neskars, bet valsts, samazinoties sponsoru ietekmei, būs ieguvēja.
Budžets nav ne tuvu ideāls, bet ir labs, ja ņem vērā tās iespējas, kādas pastāvēja, un to, ka par rezultātu bija jāvienojas piecām pilnīgi atšķirīgām partijām, ministrijām, sociālajām grupām… Daudzas lietas šajā budžetā Nacionālajai apvienībai nepatīk. Piemēram, tas, ka bezkoalīcijas haosa laikos Saeima pieņēma likumu par mediķu algām, kas praktiski nav izpildāms, ja vien pieaugumu neatņem visām citām nozarēm. No otras puses, diezgan droši, ka tad, ja nebūtu šā likuma, šodien mediķu algām nebūtu atrasti papildu 60 miljoni. Kultūras darbinieki piedzīvos lielāko pieaugumu viena gada laikā, tam atvēlēti 8,3 miljoni. Tiks paplašināta mājokļu programma un citi atbalsta pasākumi ģimenēm. Pedagogu atalgojumam + 23 miljoni. Iekšlietu sistēmas darbiniekiem + 10,7 miljoni. Lauksaimniekiem, tostarp maziem un vidējiem ražotājiem + 30 milj. Pensiju paaugstināšanai un citiem sociālā atbalsta pasākumiem + 228 miljoni; + 63 miljoni pašvaldībām; + 7,3 miljoni zinātnei, un tā varētu turpināt.
Ja kāds stāsta, ka budžets ir lielisks, tas nav godīgs tā raksturojums. Tas ir labākais, kas izriet no pašreizējiem vēlēšanu rezultātiem un ekonomiskās situācijas. Bet teikt, ka budžets būtu sliktāks nekā citus gadus – tā gan nav tiesa. Un aiz šādiem apgalvojumiem, visticamāk, ir konkrētas politiskas intereses.
