Ivars Bušmanis: Valsts budžeta marķējums – vai solījumus mediķiem varēja izpildīt? 1
Budžetam kā valsts pārvaldes un valdošo partiju produktam ir savs marķējums. Finanšu ministrijas ierastie apzīmējumi budžetam – “attīstības” vai “stabilitātes” – parasti negūst sabiedrības ievērību.
Tikai pieaista elektorāta uzmanību
Finanšu ministra Jāņa Reira pieklājīgi piesauktais “sadarbības budžets” jau ir aizmirsts. Jo budžeta apspriešana vienlaikus ir arī tā politiskais mārketings. Koalīcijas partijas ar opozīcijas partijām sacenšas par elektorāta uzmanību – kuram izdosies budžetam pielipināt savu etiķeti.
Sākumā premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) 2020. gada budžetu pasniedza kā ceļu uz Ziemeļeiropas labklājību, bet, kad šeit dzīvojošie sev zem kājām tādu nespēja sataustīt, tad to Saeimā centās pasniegt kā bezkūku jeb veselīgas ēšanas budžetu: “Ja gribi būt labā fiziskā formā, tas prasa grūtu un neatlaidīgu darbu –jāatsakās no kūkām un jāsāk veselīgi ēst.”
Turpretim opozīcijā sēdošais ekspremjers Māris Kučinskis (ZZS) to pārsauca par “lielo priekšvēlēšanu solījumu bērēm”, bet, kad apspriešana ievilkās naktī, – par “pilnmēness budžetu”. Jo vairāk politikā nomaļus, jo spilgtāki epiteti: “apzinātas tautas mānīšanas budžets” (Gunta Anča, “Progresīvie”), “noziegumu budžets” (Aldis Gobzems, kurš pretēji statistiskiem pierādījumiem centās iestāstīt, ka “parasti noziegumi notiek nakts aizsegā).
Vai “lielākais”, vai “nepietiks”
Kuram vērtējumam pieslienies Tu? Atceros, kā sociālos tīklos man garām aizslīdēja divi apgalvojumi, par kuriem aicināja balsot, kuram taisnība: Kariņš apliecināja, ka 2020.būs vēsturiski lielākais valsts budžets, bet Aivars Lembergs norādīja, ka visu vajadzību apmierināšanai naudas nepietiks.
Kaut abiem ir taisnība, man satrauc tas, ka visi uzskatīja, ka tikai Lembergam taisnība, kas liecina, ka sabiedrības sociāli aktīvais vairākums ir “pustukšās glāzes” dzērāji. Neapmierināto un aizvainoto pārsvars aptumšo sabiedrības spriestspēju.
Reti kurš budžeta lietotājs izlasa daudziem skaitļiem pārpilnās daudzās lapas budžeta likumā. Mani amata brāļi labprātāk citē asprātīgāko, nevis atbilstošāku apzīmējumu. Ja budžets kā produkts būtu Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetencē, tas tā marķējumu Saeimas tribīnē, presē un sabiedriskajā domā noteikti atzītu par maldinošu un liktu mainīt.
Algu pieauguma budžets
Kāds tas ir patiesībā? Viennozīmīgi – algu pieauguma budžets. No Gata Eglīša (JKP) uzskaitītajām TOP10 svarīgākajām nākamā gada budžeta pieauguma pozīcijām astoņās baro algas. Jā, nevis tikai vienai prioritārai – dakteru profesijai, bet arī daudzām citām.
Sākotnēji Krišjānis Kariņš Koalīcijas partiju sadarbības padomei piedāvāja budžetu, ievērojot Saeimas apstiprinātās prioritātes. Taču politiskā greizsirdība neļāva atbalstīt tikai mediķus.
Budžets tika sastiķēts visu valdošo partiju interesēs.
Solījumus mediķiem izpildīt varēja
Mediķiem solīto izpildīt varēja, nepalielinot algas kultūras darbiniekiem un iekšlietu un ieslodzījuma vietu sistēmas darbiniekiem. Tāpēc prioritātes palikušas tikai uz papīra, kas pierāda piecu partiju nespēju vienoties par prioritātēm arī nākotnē. Jaunas vēlēšanas to nemainīs.
Algu palielinājums nav viennozīmīgi pozitīvi vērtējams. Ja produktivitāte un reformas tam netiek līdzi. Tā lielākais pluss ir sabremzētās ekonomikas karsēšana ar iekšējo patēriņu.
Kādu vēlējos 2020. gada budžetu? Mani nepārsteidz, ka zinātnieki nerīkoja piketus. Mani pārsteidz, ka politiķi nerunā par valsts attīstībai nepieciešamajām inovācijām. Ar visiem papildus iedalītajiem astoņiem miljoniem zinātnes bāzes finansējuma apjoms joprojām nesasniedz pirmskrīzes līmeni.
Zinātnes finansējums jau gadiem nesasniedz likumā noteikto ikgadējo pieaugumu – ne mazāku par 0,15% no IKP. Nacionālās attīstības plānā naudas apjomam zinātnei 2020. gadā bija jāatbilst 1,5% no IKP!
Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam ierakstīta tik nepieciešamā “uzņēmumu spēja uz zinātnes bāzes radīt un pārdot pieprasītus, zināšanu ietilpīgus produktus un pakalpojumus, iekļaujoties arvien augstākas pievienotās vērtības globālajās ķēdēs”.
Bet realitātē pētniecības un attīstības ieguldījumi ir vieni no zemākajiem ES. Valsts no zinātnes gaida atdevi ekonomikā, taču neatvēl tai pietiekamus resursus. Mēs izvēlamies lielākas algas nākamgad, bet nevis vēl lielākas turpmākajos gados. Tāpēc es vairāk gaidu attīstības, nevis 500 x 500 x 500 budžetu.
