Budžeta dēļ valdība nekritīs. Vai vislielākā nemiera cēlāja ir “JKP”? 2
Pēc divām nedēļām 13. Saeima varēs atzīmēt gada jubileju, kad tā sanāca uz savu pirmo sēdi, bet Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) valdībai šī gadadiena būs tikai nākamā gada 23. janvārī. Pērn šajā laikā vēl nevarēja nojaust koalīcijas aprises, bet, kad tās kļuva skaidrākas, ne viens vien prognozēja, ka uz 2020. gada valsts budžeta projektu piecu partiju veidotā valdība varētu krist.
Aizvadītajā vasarā, sākoties budžeta apspriešanai, partiju strīdi patiešām sasniedza tādus apmērus un tika iznesti arī publiskajā telpā, ka šie paredzējumi jau šķita ticami.
Valsts budžeta projektu sākusi skatīt Saeima, bet pretēji prognozēm nekas neliecina, ka valdība varētu izjukt.
Ja koalīcija par kaut ko vienojoties, tad visi arī šo vienošanos ievērojot.
Partiju līderi uzskata, ka nākamais lielākais pārbaudījums varētu būt sarunas par izmaiņām nodokļu sistēmā un 2021. gada valsts budžeta pieņemšana, ar ko tās ir saistītas. Grūtības varot paredzēt, arī izraugoties kandidātus augstiem amatiem – Latvijas Bankas prezidenta pretendentu meklējumi jau ir sākušies, bet partijām vajadzēs vienoties arī par ģenerālprokurora un Augstākās tiesas priekšsēdētāja apstiprināšanu.
“Pilnīgi droši koalīcija tiks pāri budžetam. Sarunas par to bija grūtas, sarežģītas un šķietami neiespējamas, kas varbūt nevajadzīgi tika iznestas uz ārpusi, bet, kad beidzot ir panākta vienošanās, visi pie tās arī stingri ir turējušies. Plaisas parādīsies tad, ja vienošanās tiks pārkāptas, bet pašlaik tādu pazīmju nav,” “Latvijas Avīzei” uzsvēra premjera pārstāvētās “JV” frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis. Viņš kā lielāko pārbaudījumu ne tikai koalīcijai, bet visam parlamentam saredz administratīvi teritoriālo reformu, ko uzņēmusies īstenot “Attīstībai/Par”. Tai ir vēl viena smaga – veselības aprūpes – reforma.
Sen nebijusi piecu partiju valdība
Pēc 13. Saeimas vēlēšanām šķita, ka drīz pie vēlēšanu urnām var nākties doties atkal. Ja neskaita “Saskaņas” tradicionālo spēju pārspēt visus konkurentus, vēlēšanās triumfēja jaunie spēki – Jaunā konservatīvā partija (JKP) un “KPV LV”, kas abas arī gribēja veidot jauno valdību. K. Kariņa vadītā “JV” tobrīd stāvēja nostāk, jo bez tās astoņiem deputātiem varēja iztikt jebkurā koalīcijā. Taču opozīcijā palika līdz tam valdošā Zaļo un zemnieku savienība, kura priekšvēlēšanu kampaņā vēlētājiem bija solījusi, ka jaunās koalīcijas kodolā būs ZZS un tās uzticamie sabiedrotie no Nacionālās apvienības (NA).
Pēc vēlēšanām NA aicināja respektēt pilsoņu lēmumu sodīt līdzšinējo koalīciju un rosināja uzticēt valdību jaunajiem.
NA piedāvājumu koalīcijā aicināt sešas labējās partijas (arī ZZS) noprotestēja JKP. Tās līderim Jānim Bordānam un “KPV LV” premjera kandidātam Aldim Gobzemam, kurš tagad jau ir neatkarīgais deputāts, valdību izveidot neizdevās, bet “Attīstībai/Par” (“AP”) kandidāts Artis Pabriks un NA pārstāvis Roberts Zīle no iespējas atteicās pat nepamēģinājuši. K. Kariņš bija pēdējā cerība, lai nebūtu jāpiedzīvo jaunas vēlēšanas. Šajā valdībā ir piecas ideoloģiski atšķirīgas partijas – “JV”, JKP, Nacionālā apvienība (NA) “KPV LV” un “AP”. Kaut kas tāds pēdējo reizi bija pirms vairāk nekā 20 gadiem.
Oktobra sākumā, uzrunājot ministrus, Valsts prezidents Egils Levits sacīja: “No politiskā viedokļa tā ir gandrīz neiespējama koalīcija. Šķiet, ka tieši tāpēc, ka koalīcija ir tik sarežģīta, tai ir (un tas ir paradokss) labas izredzes nodzīvot līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, jo jebkura alternatīva ir sliktāka nekā pašreizējā komplicētā valdība.” E. Levits aicināja partijas to ņemt vērā un atvieglot valdības darbu, lietojot nedaudz (vai dažām partijām varbūt vairāk) mērenāku retoriku un mazāk skatīties uz saviem populistiskajiem pirmsvēlēšanu solījumiem.
Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens atzina premjera K. Kariņa kā sarunu vedēja piemērotību šai situācijai, jo viņš “ir elastīgs un atsaucīgs”.
Taču politologs nebija tik rožainās domās par valdības spēju nostrādāt četrus gadus, ar ko arī varot skaidrot ZZS mierīgo darbību opozīcijā. Tā, visticamāk, gaidot pārmaiņas koalīcijas sastāvā, redzot, ka JKP ik pa laikam ar kaut ko draud. “Jautājums, kas ir nepatīkamāk – paciest Jaunās konservatīvās partijas šantāžu vai pamainīt kādu koalīcijas dalībnieku un izlikties, ka ar “KPV LV” viss ir kārtībā,” sacīja J. Ikstens.
“KPV LV” zaudē atbalstu, ne ietekmi
Pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma septembrī veiktajā SKDS aptaujā “Saskaņai” joprojām ir vislielākais atbalsts – par to balsotu 14,5%, par Nacionālo apvienību – 8,9%, par ZZS – 8,4%, par “Jauno Vienotību” – 8,3%, JKP atbalsta 7,2%, “AP” – 6,1%, bet vēlēšanu veiksminiecei “KPV LV” vairs ir tikai 2,8% piekritēju. Tikai nedaudz mazāk ir Latvijas Reģionu apvienībai un “Progresīvajiem”. Taču atšķirībā no tiem “KPV LV” ir ietekme valdībā un Saeimā, kā arī cerības uz ievērojami lielāku valsts finansējumu nākamajos trīs gados, ko aprēķina pēc vēlēšanās saņemtā balsu skaita.
“”KPV LV” praktiski ir izšķīdusi, un nezinu, kam ir jānotiek, lai tā nostabilizētos,” uzskata J. Ikstens.
Ar to arī varot skaidrot ZZS spēju atgūties, jo pie tās atgriezies vēlētājs, kas pērn nobalsoja par Artusu Kaimiņu. “KPV LV” frakcijā no 16 deputātiem palikuši tikai 12, jo četri ir neatkarīgo grupā. A. Kaimiņš, kurš ieveda parlamentā līdz tam nepazīstamus cilvēkus, vairs nav “KPV LV” faktiskais līderis. Frakcijas priekšsēdētājs Atis Zakatistovs cenšas saturēt kopā visas puses, bet viņš nevar piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, jo Saeima deva piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret A. Zakatistovu un arī JKP frakcijas priekšsēdes biedru Juri Jurašu.
“KPV LV” varas centrs tagad veidojas ap tās ministriem un Zemgales grupu, kas daļēji pārklājas. Tajā ir ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens, viņa brālis Kaspars Ģirģens un Jānis Vitenbergs, kuri abi vada Saeimas komisijas, kā arī deputāts Aivars Geidāns, ietekmi palielinājis arī frakcijas priekšsēža vietnieks Ēriks Pucens.
Vēl pirms gada par viņiem liela daļa sabiedrības neko nezināja.
J. Vitenbergs “LA” uzsvēra, ka tā ir komanda, kurā neviens neizceļas, uzsverot gada laikā iegūto pieredzi. Te var saskatīt līdzības ar Zatlera Reformu partiju, ar kuru politikā ienāca jauni cilvēki, bet partija neizdzīvoja. Toreiz no ZRP ievēlētie politiķi bija diezgan pragmatiski koalīcijas dalībnieki. Arī tagad “KPV LV” koalīcijas sarunās sev vēlamo cenšoties panākt gudrāk un koleģiālāk, tikai ik pa laikam tās intereses parādās publiskajā telpā, kā, piemēram, centieni atjaunot termiņuzturēšanās atļaujas, par kurām savulaik iestājās bijušais Latvijas Pirmās partijas līderis, tagadējais uzņēmējs Ainārs Šlesers.
JKP neļaus sevi apspēlēt
Ir iespaids, ka vislielākā nemiera cēlāja ir JKP, kas valdībai jau ir parādījusi “dzelteno kartīti”, kad pretēji JKP gribai Valsts drošības dienesta vadībā tā atkārtoti apstiprināja Normundu Mežvietu. Sabiedrotie ar gariem zobiem pieņēma arī JKP līdz šim neveiksmīgos centienus nomainīt ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru un vēršanos pret ievēlēto Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku.
Abos gadījumos JKP vismaz pagaidām cīņā ir zaudējusi.
“JKP turas uz protesta uzturēšanu, bet nezinu, cik ilgi JKP vēlētājiem patiks tāda pozīcija, ka viss ir slikti, un cik ilgi tāda stratēģija būs veiksmīga. No starppartiju attiecību viedokļa JKP sevi demonstrē kā nedrošu sadarbības partneri un tā ir tuvredzīga politika,” uzskata politologs J. Ikstens. JKP uz vairākām nedēļām novilcināja arī budžeta sarunas, iestājoties par Liepājas cietuma projekta īstenošanu, kas tagad ir atlikts.
JKP līderis Jānis Bordāns “LA” sacīja, ka tie apmelojumi, kurus JKP piedzīvojusi, iestājoties par Liepājas cietumu, liecinājuši, ka ir mēģinājums partiju izstumt no koalīcijas, lai tajā paņemtu ZZS. JKP ierindas biedru ieraksti sociālajos medijos esot tikai atbildes reakcija uz partneru uzbrukumiem partijai. Piemēram, “Latvijas attīstībai” valdes loceklis Edgars Jaunups TV24 raidījumā bieži nievājoši izsakoties par JKP.
Taču J. Bordānam neesot skaidrs, kāpēc tagad ar šādiem jautājumiem tiekot eskalētas pretrunas koalīcijā, ja tagad tajā neesot nekādas nestabilitātes pazīmes.
Pirms kāda laika intervijā “Latvijas Avīzē” NA priekšsēdis Raivis Dzintars sacīja: “Brīdi pēc Saeimas vēlēšanām šķita, ka darbs šādā koalīcijā būs gatavā elle. (..) Sadarbības padomes sēdēs skanēja epiteti, kādus manas ausis nav dzirdējušas nevienā iepriekšējā valdības koalīcijā. Ja pēc tam var paspiest viens otram roku un valdība spēj pieņemt lēmumus, tad var strādāt tālāk, un ceļš, kā nonākam līdz rezultātam, nav tik būtisks.” Pēc ilgajām budžeta diskusijām koalīcijas slēgtajās sēdēs arī veselības ministre Ilze Viņķele (“AP”) intervijā LNT atzina, ka viņai grūti raksturot sēdēs piedzīvoto un esot jāvaicā, “kā vispār kaut ko tādu cilvēki viens otram var teikt”.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (“AP”) bija cerīgs par valdības spēju nostrādāt kopā četrus gadus.
“Koalīcija var sabrukt tikai tad, ja ir kaut kas vietā, bet tad vismaz trīs partneriem ir jājūt, ka ir kaut kas labāks par esošo. Kritiskais brīdis būs vienošanās par nodokļu sistēmas izmaiņām, kas arī būs pārbaudījums koalīcijai.” Teiktais saskan ar NA līdera R. Dzintara teikto: “Nākamais pārbaudījums, visticamāk, būs vienošanās par izmaiņām nodokļu sistēmā. Droši vien arī 2021. gada budžeta pieņemšana, kas jau būs gadā pirms pašvaldību vēlēšanām, līdz ar to šīm sarunām būs vēl lielāka slodze. Taču labu alternatīvu trūkums, acīmredzot motivēs partijas censties un saglabāt šo valdību. Taču es atļaušos neprognozēt, vai tas izdosies.”
J. Vitenbergs uzskata, ka valdība ir “valstiski domājoša, jo tik lielā koalīcijā nav iespējams izbīdīt cauri atsevišķu grupu intereses”. Viņaprāt, valdība būs stabila tik ilgi, kamēr neviena partija savas ambīcijas nestādīs augstāk par citu interesēm.
