Allažnieki būdas vietā uzbūvē glaunu medniekmāju 1
“Tiekamies būdā!” – pa vecam paradumam vēl saka mednieku un makšķernieku kluba “Allažnieks” vīri, jo ilgus gadus viņu mājvieta bija neliels celtnieku vagoniņš. Gandrīz pussimts mednieku 27 kvadrātmetru telpā jutās paknapi, taču pateicīgi, ka vismaz pašiem savs jumts virs galvas.
Pirms četriem gadiem pie kluba vadības stūres ķērās Artis Tahtahunovs un nosprieda, ka pirmais uzdevums – uzbūvēt kārtīgu medniekmāju. Lika kopā projekta naudu no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, kā arī biedrības un personīgos līdzekļus un pērnā gada nogalē jau varēja aicināt viesus uz jaunā nama atklāšanas balli. Par 24 tūkstošiem latu un saziedotiem būvmateriāliem tapusi 117 kvadrātmetrus liela koka paneļu ēka ar divām telpām – plašu istabu, kur pulcēties medniekiem, kā arī vietu medījuma pirmapstrādei. Nams atrodas Allažmuižas ciemā uz nomāta zemes gabala Auziņu māju tuvumā.
Pašu rokām likti pamati
“Uz atklāšanu bija sabraukuši apkārtnes kolektīvi, un visi vienā mutē mūs slavēja!” ar prieku nesenos svētkus atceras viens no “Allažnieka” vecbiedriem, mednieks ar 50 gadu stāžu Arvīds Broks un tūdaļ piebilst, ka bez kluba vadītāja uzņēmības pie jaunā nama nekad nebūtu tikuši. Ne velti nesenajās vēlēšanās lielākā daļa mednieku Artim Tahtahunovam atkal uzticēja kolektīva vadību, pat nenosakot pilnvaru termiņu.
“Sākumā plāni bija krietni lielāki, nekā varējām atļauties,” nosaka Artis. Vīri bija sasparojušies uz divstāvu būvi ar istabiņām atpūtai, bet viņam visu laiku vajadzējis skaidrot, ka otrajam stāvam naudas nepietiek, tāpēc gadījusies arī pa kādai asākai sarunai. “Visu centāmies vienkāršot, atteicāmies pat no vējtvera, jo katra papildu siena un durvis prasīja lielākas izmaksas,” piebilst Artis.
Nu jau kluba vadītājs var pasmaidīt par darba cēlienu trīs gadu garumā, kad nācies apgūt gan projekta rakstīšanu, gan būvdarbu uzraudzību un citus pienākumus. Par grūtāko uzdevumu viņš nosauc projekta finanšu daļas sagatavošanu, jo neviens nav mācējis paskaidrot vai palīdzēt ar piemēru, kādas pozīcijas jāiekļauj projektā un kādus būvdarbus mednieki var veikt pašu spēkiem. Reizēm viss “piegriezies”, taču ar vīru morālu atbalstu un paša neatlaidību rītu atkal sācis ar apņemšanos – uz priekšu!
Allažnieki var lepoties ne tikai ar kuplu mednieku skaitu, bet arī kvalificētu sastāvu, kas lieti noderējis jaunā nama iecerē: ir pašiem savs arhitekts – Gvido Šaboha, kas parūpējies par projektu, galdnieks Mareks Cimans uzbūvēja virtuves mēbeles, taksidermista Ģirta Ozoliņa izteiksmīgi veidotie mežakuiļu izbāžņi izmantoti interjerā.
Medniekmājas pamatus vīri lika savām rokām, arī apkārtni paši labiekārtoja. Nama būvniecību gan uzticēja profesionāļiem – uzņēmuma “Irbe” celtniekiem. Celtniecība veicās raiti, iespējams, pateicoties arī kluba vadītājam, kas lielu daļu sava laika pavadīja būvlaukumā. Artis dzīvo tikai četru kilometru attālumā no mednieku nama, arī viņa maizes darbs kā “Latvijas valsts mežu” vecākajam plānotājam saistīts ar Allažmuižas apkārtni.
Jaunbūves plānojumu var saukt par mūsdienīgu – saieta telpa apvienota ar virtuvi un priekšnamu. Abi pastāvīgie kolektīva pavāri Arnis Kušķis un Agris Bīriņš atzīst, ka mednieki iecienījuši garo leti, kas atdala virtuvi no pārējās telpas, – te sarunas norit omulīgā noskaņā un, ja aknu cepējs sagurst, viņu tūdaļ var nomainīt cits meistars.
“Galvenais, ka mednieku māja ir ieguldījums daudziem gadiem – tā būs arī mūsu bērniem un mazbērniem,” nosaka Arvīds un piebilst, ka allažnieku paraugam jau seko Sidgundas kolektīvs, mednieku vajadzībām atjaunojot kādu vecu ēku.
Dzinējmedību noslēgumā – cepetis no saldētavas
Šīs sezonas dzinējmedību noslēgums jaunajā namā notiek pirmo reizi. Medības vada Bruno Pētersons. Pieredzējušais mednieks ir nedaudz norūpējies, jo aukstā laika dēļ – Allažmuižā termometra stabiņš rāda mīnus 25 grādus – vairākiem vīriem “nelec” automašīnas, tāpēc mednieku rinda būs retāka. Parasti sanāk 20 līdz 30, šoreiz uz mežacūkām ies 12 mednieki, viens dzinējs un četri suņi. Vēl pirms medībām Bruno un Artis apbraukāja barotavas, lai redzētu, kur mežacūkas nākušas ieturēties, – tas ir veids, kā bezsniega apstākļos izskaitļot dzīvnieku iespējamo atrašanās vietu un plānot mastu. “Aukstā laikā cūkas kustas minimāli, taupa enerģiju,” stāsta Bruno, taču divas barotavas tās tomēr ir apciemojušas.
“Allažnieka” vairāk nekā septiņus tūkstošus hektāru lielās medību platības lielākoties izvietotas “Latvijas valsts mežu” teritorijā un tikai neliela daļa atrodas privātos īpašumos. Šosezon kolektīvam atļauts nomedīt 54 mežacūkas. “Vēl ir ko medīt,” nosaka medību vadītājs un ar spalgu taures signālu visus aicina nostāties līnijā pie jaunā nama.
Trīs mastus todien rīkoja Allažu vīri. Par spīti kolektīva vadītāja Arta prognozēm – Brunim kā medību vadītājam parasti veicoties – šoreiz vakara maltīti pavāriem nācās gatavot no saldētavas rezervēm. Pirmajā mastā liels mežacūku bars pamanījās izsprukt vietā, kur flangā bija pietrūcis viena mednieka… Pārējos divos piegājienos allažnieki varēja papriecāties par dižiem aļņiem, kas, kā zinādami, ka viņu medību laiks beidzies, īpaši nelikās notrūkušies no nelielā mednieku bariņa. Aļņu medības šosezon esot gājušas no rokas – noguldīti visi limitā atļautie 12 dzīvnieki, stāsta Artis.
Par tukšajiem mastiem vīri neķer kreņķi – vai tad gaļas dēļ viņi te braukuši! Lēnā garā apspriež, ko darīt ar arhitekta Gvido abiem suņiem, – viņu kustībai saimnieks knapi spēj izsekot vien navigācijas iekārtas ekrāniņā. Azartiskie palīgi dzinušies pakaļ diviem “čemodāniem” – tā mednieki sauc pērn dzimušos sivēnus, taču nesekmīgi.
Viena no stratēģiskajām apspriedēm notiek vietā, kuru mednieki sauc par dzērājkrustojumu. Arvīds Broks nedaudz patielējas, taču izstāsta, ka nosaukums vietai pielipis padomju laikā, kad Allažu mežniecības valsts medību saimniecībā aļņus lielā skaitā medījuši tā saucamā otrā līmeņa valdības vīri. Reiz lielie priekšnieki no dzinēju gaidīšanas tā “saguruši”, ka ņēmušies šaut no visiem iespējamiem ieročiem gaisā. “Medības bija jāpārtrauc,” nosaka Arvīds, bet šaudīšanās vietu kopš tā laika sauc par dzērājkrustojumu. Allažnieki saprotoši nosmej un nospriež, ka laiks doties uz savu mednieku namu, kur viņus gaida siltums un brangs cepetis.
