Monika Zīle: Kurš tic, ka kāds pilnā prātā ziņos VID, ka saņem algu aploksnē? 10
Lūdzu, nolieciet uz mirkli malā dienas darbiņus un pamēģiniet iztēloties jaunā peldkostīma uzlaikošanas kabīnes spilgtajā apgaismojumā celulīta raupjos bumbuļus uz gurniem atklājušas daiļā dzimuma pārstāves reakciju. Tā būs krāšņa sajūtu buķete – apmulsums, šausmas un cerība, ka ieraudzītais ir tikai ļauns sapnis. Kad pamosties neizdodas, dāma lietišķi secina, ka šādu rumpi cilvēkiem rādīt nedrīkst, un bez kavēšanās zvana kosmetologiem, masieriem un spa procedūru speciālistiem, kas pludmales sezonas priekšvakarā gatavi pielabot ķermeņa nepilnības. Skaistumkopšanas industrijas cehos nav pieņemts apmeklētājus strostēt: kur jūs, dāmas un kungi, bijāt visu garo ziemu, kādēļ lietojāt neveselīgu pārtiku, pēc bagātīga mielasta regulāri nosnaudāties un skaistu augumu cerat iegūt dažās dienās? Tādi pārmetumi atbaidītu klientus, kuri jau par brīnuma apsolījumu vien gatavi atvērt maciņus. Laika, protams, maz, taču gludināsim, slīpēsim, mērcēsim un zieķēsim jūsu defektu līdz pakāpei, uz kuras to vājredzīgāki ļautiņi nepamanīs!
Un tagad sakiet, lūdzu, vai tas neatgādina politiķu uzvedību pirmsvēlēšanu mēnešos? “Sezona” nenovēršami tuvojas, un valdošajiem bez sirdsdrapēm labāk nepārlūkot iepriekšējā kampaņā vēlētājam solīto – ja tie gribēs zināt, kāpēc tik maz īstenojies… Balsis atdevušajiem pie vienas vietas, ka verbālo cepešu dalīšanas brīdī deputāta kandidāts domājis: trīs gadi priekšā, gan jau! Pie urnām aicinātie neņems pierē filozofiskas apceres, ka darbam Saeimā atvēlētais laiks izrādījies nežēlīgs auļotājs. Arī līdz cāļu skaitīšanas datumam neko jēdzīgu paveikt neizdosies. Var tikai mēģināt pārslēgt elektorāta uzmanību, to novirzot iedzīvotāju labklājību šķietami veicinošā gultnē. Teiksim, nākot klajā ar nākotnes vīziju par aplokšņu algu maksātāju un saņēmēju solidāru atbildību likuma priekšā – kā nesen pauda premjere.
Negribas ticēt, ka līdz šim uzvedībā un rīcībā visnotaļ stabili loģiskā Laimdota Straujuma bez savas partijas galvasgala palīdzības piedzemdēja karnevāla plaukšķenes ideju, kurai lemts mirt jau izšķilšanās mirklī. Acīmredzot “Vienotībā” pēkšņi atcerējušies, ka savulaik solīts bargi vērsties pret ēnu ekonomiku, kuras īpatsvars Latvijā ne ta 20, ne ta 40 procenti. Nu dabūs trūkties visi, kas no algas skauž artavu valsts kasei, vai ne? Ha-ha!… Laikam taču bija iecerēts liels bubulis, bet iznāca sīks blīkšķis. Gribas gluži kā pēc teātra izrādes saukt: autoru uz skatuves! Lai nāk priekšā un izstāsta, vai pats tic, ka valstī atradīsies viens, kurš pilnā prātā klauvēs pie Valsts ieņēmumu dienesta durvīm un “Mērnieku laika” Teņa intonācijā sacīs: pārtieku no aploksnē dotā, sieniet nu manas vājās rociņas un lieciet cietumā. Un vēl – ko autors iesaka “noziedzniekiem”, kurus pret viņu pašu gribu ekonomikas pelēkajā zonā iedzinis reģionālu līdzsvarotai attīstībai nepieciešamās politiskās enerģijas un gribas trūkums?
Maija beigās notikušajā Latvijas pašvaldību savienības kongresā Vides un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš ieminējās par īpašu nodokļu politiku Latgalē, kur bez valsts reāla atbalsta normālu uzņēmējdarbību attīstīt nav un nebūs iespējams. Gribas ticēt, ka doma nebija pirmsvēlēšanu muldā jaukts pīrāgs, bet attīstāma iecere. Diemžēl saglabāsies tikai kongresa dokumentos – to nekavējoties apraka vairākas koalīcijai tuvas gudrās galvas: neiešot krastā, tādus nodokļus sarežģīti administrēt un priekšrocības varētu izmantot daži viltīgi bezgoži. Lai stāv, kā bijis. Pirms vēlēšanām labāk neko nopietnu neaiztikt.
