Bruto alga virs 1000 eiro. Vai to ietekmēja “mērkaķa ātrumā” augošie būvniecības apjomi? 2
Kā eksperti vērtē jaunākos datus par mēneša vidējās bruto darba samaksas pieaugumu otrajā ceturksnī, kā arī to, vai algas pieaugums sagaidāms arī turpmāk, lasiet šajos ekonomistu komentāros.
“Swedbank” vecākā ekonomiste Agnese Buceniece
Otrais ceturksnis atzīmējās ar strauja vidējās bruto darba samaksas pieauguma turpināšanos. Vidējā darba samaksa pirms nodokļu nomaksas auga par 8,4% jeb 78 eiro, salīdzinot ar pērnā gada otro ceturksni, un beidzot pārsniedza 1000 eiro robežu.
Atalgojuma kāpumu šogad galvenokārt veicina augošais darbaspēka trūkums un minimālās algas celšana par 50 eiro.
Darbaspēka trūkums, visticamāk, galvenokārt veicina vidēju un vidēji lielu algu kāpumu, bet minimālās algas celšana vairāk palīdz tieši mazo algu saņēmējiem. Savukārt veselības aprūpes sistēmas reforma ir galvenais iemesls medicīnas personāla vidējā atalgojuma pieaugumam.
Tieši šajā nozarē bija vērojams visstraujākais vidējā atalgojuma lēciens, proti, 15,1% jeb 129 eiro apmērā. Arī apstrādes rūpniecībā, lauksaimniecības un viesmīlības nozarēs vidējā darba samaksa auga straujāk par 10%.
Diezgan straujš pieaugums (+8,2% jeb 71 eiro) bija vērojams arī būvniecībā, kur laikā, kad būvniecības apjomi aug “mērkaķa ātrumā” un akūti nepieciešams darbaspēks, strādājošie var atļauties prasīt lielāku pielikumu.
Ļoti iespējams, ka pieaugums ir daudz lielāks, ņemot vērā, ka nozares pievienotā vērtība aug par vairāk nekā 30%, bet ēnu ekonomikas dēļ oficiālās statistikas vērīgajai acij tas paliek nenovērots.
Svarīgi piebilst, ka vidējais atalgojums palielinās pilnīgi visās nozarēs. Pie tam, ja neskaita finanšu un apdrošināšanas nozari, tad pieaugums pret iepriekšējo gadu ikvienā no tām pārsniedz 5%.
Vidējai neto darba samaksai jeb atalgojumam “uz rokas” gan līdz 1000 eiro vēl tālu. Otrajā ceturksnī tas bija 745 eiro. Pieaugums kopš pagājušā gada ir 9,9% jeb 67 eiro, un tas ir jestrāks nekā vidējam bruto atalgojumam, īpaši mazu un vidēju algu saņēmējiem, kas ir vairāk ieguvuši no darbaspēka nodokļu reformas.
Nelielu daļu algas pieauguma otrajā ceturksnī gan apēda 2,4% patēriņa cenu kāpums. Vidējās pirktspējas kāpums tāpat bija cienījamā 7,4% apmērā.
Gaidāms, ka gada otrajā pusē atalgojuma kāpums nedaudz pieņemsies spēkā līdz ar tālāku bezdarba līmeņa samazināšanos un akūtāku darbaspēka trūkumu.
Gadā kopumā prognozējam, ka vidējā bruto darba samaksa palielināsies par 9%, bet atalgojums uz rokas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, būs audzis par turpat 11%.
Savukārt nākamgad redzēsim nedaudz lēnāku pieaugumu, ap 7%, kas skaidrojams ar minimālās algas celšanas efekta izzušanu.
Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Aboliņš
Šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro un salīdzinājumā ar pērnā gada otro ceturksni vidējais darba samaksa Latvijā augusi par 8,4%, sasniedzot 1004 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Šis ir straujākais darba algu pieaugums pēdējos desmit gados un pēc manām prognozēm vidēja darba alga Latvijā šogad varētu palielināties par aptuveni 8,5%.
Spēcīgs darba algu kāpums šobrīd vērojams arī pārējās Baltijas valstīs un Igaunijā vidējā darba alga jau pietuvojusies 1400 eiro.
Līdz ar darbaspējas vecumā esošo iedzīvotāju skaita mazināšanos un stabilo ekonomikas izaugsmi, šobrīd nav pamata domāt, ka tuvākajā laikā darba algu kāpums Latvijā varētu bremzēties un arī nākamgad darba algas Latvijā varētu augt par 6-8%.
Spēcīgs algu kāpums šobrīd vērojams gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs un arī otrajā ceturksnī turpinājās jau ilgāku laiku vērojama tendence, ka algas zemāk atalgotajās nozarēs algu aug straujāk, kā augstāk atalgotajās nozarēs.
Visstraujākais darbu algu kāpums otrajā ceturksnī fiksēts veselības aprūpē, kā arī viesnīcu un restorānu nozarēs, kur vidējā alga augusi par attiecīgi 15,3% un 11,8%.
Papildus tam darba algu kāpums otrajā ceturksnī pārsniedzis 10% arī rūpniecībā un lauksaimniecībā, savukārt vislēnāk algas augušas finanšu nozarē.
Pašreizējā situācija darba tirgū ir ļoti labvēlīga darba ņēmējam, taču straujais algu kāpums tuvākajos gados var radīt arī problēmas ekonomikā. No “Citadele Index” uzņēmēju aptaujām redzams, ka algas šobrīd aug divas reizes straujāk nekā uzņēmēji tās plāno celt un šogad tikai aptuveni 10% no uzņēmējiem ir plānojuši algas celt par vairāk nekā 5%.
Algu kāpums šobrīd apsteidz ekonomikas kopējo attīstība un ne visi uzņēmēji to spēj atļauties, tādēļ ir spiesti mazināt savu peļņu vai celt cenas patērētājiem.
Vidējā termiņā tas nav ilgtspējīgi un apdraud mūsu uzņēmēju konkurētspēju. Mūsu aptaujās jau vairāk nekā 20% no uzņēmējiem atzīst, ka algu kāpums apdraud viņu uzņēmumu darbību.
Vienlaikus Latvijas ekonomika šobrīd ir pietiekami sabalansēta, tādēļ tūlītēju ekonomikas pārkaršanas risku Latvijā nav.
Straujš algu kāpums šobrīd vērojams visā Austrumeiropas reģionā, kur bezdarbs vidēji jau ir samazinājies zem 6% un viss reģions sāk saskarties ar darbinieku trūkums.
Faktiski pēdējo 20-30 gadu ekonomikas izaugsmes modelis, ar ārvalstu investīcijas piesaisti un salīdzinoši lētā brīvā darbaspēku nodarbināšanu sevi sāk izsmelt.
Šīs tendences tuvākajā laikā nemainīsies un darbaspēka pieejamība, kā arī izmaksas kļūs par ekonomiskās politikas dienaskārtības galveno jautājumu arī Latvijā.
Mazāk efektīviem uzņēmumiem vai nozarēm, kuru konkurētspējas priekšrocība ir zemas algas, tas var kļūt eksistenciālu jautājumu, lai gan Latvijā joprojām ir augstākais bezdarba līmenis Austrumeiropā, tādēļ zināmas rezerves darba tirgū vēl ir.
Papildus tam darbinieku trūkumu darba tirgū var risināt vairāk tajā iesaistot cilvēkus ar daļēju darba nespēju, skolēnus un studentus, kā arī pensijas un pirmspensijas vecuma cilvēkus.
Tāpat nozarēs, kuru atalgojums ir virs vidējā ekonomikā, varam cerēt arī uz kaut kādu reemigrāciju, jo pēc ekonomiskajiem rādītājiem tuvojamies brīdim, kad Igaunijā atbraukušo skaits līdzsvarojās ar aizbraukušo skaitu.
Taču šie ir tikai daļēji risinājumi un man ir grūti iedomāties, ka bez fundamentālas pārejas uz zināšanās balstītu ekonomikas attīstības modeli Latvija spēs sasniegt Eiropas vai Rietumeiropas atalgojuma un dzīves līmeni.
Diemžēl pie tik zema ieguldījumu apjoma zinātnē un pētniecībā kā pašlaik tas šķiet maz ticams, un tādēļ sasniedzot noteiktu dzīves līmeni mūsu konverģence uz Eiropas līmeni var arī apstāties.
“Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš
Bruto alga Latvijā 2. ceturksnī ir pārsniegusi psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro atzīmi. Līdz šim tas bija noticis vienā atsevišķā mēnesī – pērnā gada decembrī, bet ne vidēji ceturksnī.
Pieauguma temps 2. ceturksnī nedaudz piebremzējās salīdzinājumā ar gada sākumu. Darba samaksa par nostrādāto stundu gada griezumā pieauga par 8,4%, salīdzinājumā ar 8,7% 1. ceturksnī.
Sagaidāms, ka gada otrajā pusē labvēlīgāka tā sauktā bāzes efekta dēļ (ar to domājot pieauguma tempa svārstības pērnā gada ietvaros), algu kāpums sasniegs apmēram 10%. Lietuvā darba samaksas kāpums jau 2. ceturksnī pārkāpa divciparu slieksni.
Jēga aiz cipariem
Lai neradītu lieku saspīlējumu darba attiecībās uzņēmumos, kuri to nav pelnījuši, uzreiz jānorāda – daļu no statistikā redzamā algu kāpuma, ļoti iespējams, veido ienākumu legalizācija.
Tas nozīmē – uzņēmumos, kuri jau iepriekš maksājuši visus nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas, algas aug lēnāk. Taču nav šaubu, ka algu kāpums paātrinās, pērnā gada statistikā vidēji tas bija 7,9%, bet vēl pirms gada: 5%.
Skaidrs, ka tas tā nevar turpināties mūžīgi. Ja algu pieaugums ilgstoši pārsniegs ražīguma kāpumu, bremzēsies eksports, tad visa ekonomika, un tad galu galā atdzisīs darba tirgus.
Iepriekšējā desmitgadē šīs atgriezeniskās saites darbību traucēja pārāk straujais kreditēšanas kāpums, bet nevarēja to novērst vispār, kā vēlāk nācās ļoti nepatīkamā veidā pārliecināties. Šajā ciklā tas tā nebūs.
Ir iespējams arī cits scenārijs — nevis bremzējas algu kāpums, bet paātrinās darba ražīguma pieaugums. Tas, protams, būtu ideālais variants. Taču to pateikt ir vieglāk nekā izdarīt. Viegli nav tāpēc, ka var nākties pieņemt nejaukus lēmumus.
Ražīgums aug, ja pārtrauc neražīgumu
Ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās notiek un tas ir apsveicami, taču šo procesu var vēl paātrināt.
Brīdī, kad nodarbinātība strauji kāpj un uzņēmumiem kļūst arvien grūtāk atrast darbiniekus, nav nekāda attaisnojuma iecietīgi izturēties pret aplokšņu algām tikai tāpēc, ka uzņēmums rada kaut kādas darbavietas.
Šādi rīkojoties, valsts ļauj turpināt darbu uzņēmumiem ar zemu darba ražīgumu, tātad bremzējot ekonomikas izaugsmi, tātad samazinot ilgtspējīgo algu kāpuma tempu.
Priekšvēlēšanu laikā ir tīkami un populāri runāt par to, ko valsts cilvēkiem un uzņēmumiem iedos – pabalstus, lielākas algas, nodokļu atlaides. Taču, ja cilvēki vienmēr varētu dabūt un darīt to, ko grib, valsts vispār nebūtu vajadzīga, mēs varētu laimīgi dzīvot anarhijā.
Ekonomiskās politikas galīgais mērķis tiešām ir uzlabot cilvēku dzīvi, palīdzēt viņiem sasniegt savus mērķus.
Taču, lai līdz tam nonāktu, dažkārt ir vajadzīgs piespiest cilvēkus darīt to, ko viņi negrib, piemēram – pārtraukt uzņēmējdarbību, kas pārkāpj kopējos spēles noteikumus vai vismaz to radikāli mainīt.
