“Brutāli izrāvu no sava ķermeņa tur iekšā palikušo diegu” – Veltas stāsts par medicīnu. Pirms lasīšanas labāk paņemt nomierinošu tableti
104
Velta man atrakstīja īsu vēstuli pēc tam, kad bija izlasījusi pāris dakterstāstus LA.LV portālā. Viņas ziņa bija īsa. Lūdza, lai piezvanu, bet brīdināja, lai iepriekš iedzeru kādas nomierinošas tabletes, jo stāsts neesot nekāds vienkāršais.
Veltas sirds ir pilna, mūsu saruna ilga vairākas stundas. Stāsts ir komplicēts un ar neskaitāmām sīkām detaļām. Sieviete visu gatava apliecināt ar dokumentiem un izrakstiem. Un, jā, brīdinu, ka nomierinošu tablešu iedzeršana pirms lasīšanas patiešām varētu krietni atvieglot šo lasīšanas procesu!
Patiesībā kopš pirmajiem notikumiem pagājuši jau 10 gadi, taču stāsts turpinās, nekas daudz nav mainījies, netaisnības sajūta ir tikai augusi arvien lielāka. Un Velta nav padevusies, viņa turpina savu cīņu ne tikai par veselību, bet arī taisnību.
Kad ārsts nevar atrast vēnu…
Priekšvēsture ir pat senāka: “Kad man bija tikai daži mēneši, es saslimu un tiku aizvesta uz slimnīcu. Ārsts nevarēja atrast vēnu, lai veiktu injekciju, līdz beigu beigās medikamentus iešļircēja nevis vēnā, bet zem ādas – pēdā, kas traucēja kājas attīstību, un kāja un pēda augot palika īsāka par otru. Lai slēptu noziegumu, uz pacientes kartiņas tika pierakstīts, ka tā ir labā, nevis kreisā pēda, jo ārsts injekciju veica, manuprāt, dzērumā. Tika ieteikts gaidīt lielāku vecumu, lai veiktu operācijas, kas palīdzētu kāju pastiep garāku.”
Kad Velta bijusi 14 gadus jauna, devās uz “traumām”. Viņa joprojām atceras, kā daktere saprotami skaidrojusi situāciju. Likusi arī iegaumēt – ja kādreiz dzīvē kāja tiks lauzta, lai to padarītu garāku, svarīgi, lai neliek kājā stieni, bet veic ārēju fiksāciju.
2005. gadā (tiesa gan, ne pirmo reizi) Velta pieteikusies, lai saņemtu invaliditātes grupu, taču viņai tā tika atteikta, rosinot vērsties tiesā, lai pierādītu, ka bērnībā aizsākušās veselības problēmas patiešām bijušas ārsta nolaidības dēļ. Tikai tad, ja tas apstiprināšoties, tikšot izmaksāta kompensācija, varēšot saņemt arī invaliditātes grupu.
Medicīnas darbiniece uzklepo uz instrumentiem
Veltas atmiņa ir lieliska – visiem notikumiem viņa atceras precīzus datumus: “2014. gada 23.martā es sadzīves traumā uz pusēm pārlauzu kājās apakšstilbu. Asinsvadi un nervu sistēma traumēti netika – pārlauzu veiksmīgi. Izsaucu “ātros”, atbrauca vietējās Varakļānu meitenes, teica, ka vedīs uz Rēzeknes slimnīcu, taču izlūdzos, lai tomēr ved uz Madonu, jo turienes ārstiem uzticējos vairāk, taču mans lūgums tika noraidīts un tiku aizvesta uz Rēzekni.”
Uzņemšanā esot piedzīvota ņirgāšanās, ka Velta ir ieradusies kā netīrele. Savā ziņā jau tā arī bijis – viņa traumu bija guvusi, strādājot dārza darbos, bet pēc lūzuma duša gan nav bijusi prātā. Vai tas attaisno ņirgāšanos?
“Mediķi apstrādājot brūci, neievēroja primāros sanitāros noteikumus. Pamanīju, ka nevienam nav sejas masku. Brīdī, kad tika sašūta plēstā brūce, pamanīju vairākas dīvainības, piemēram, nepareizā vietā tika veikts dūriens (papēža kaulā). Ap mani darbojās vesela komanda, tas viss notika caurstaigājamā telpā, kurā netika ievērota nekāda sterilitāte. Kāds no mediķiem arī klepojis, pat nepievēršot uzmanību, ka turpat blakus atrodas medicīniski instrumenti. Pēc operācijas tiku aizvesta uz palātu ar milzīgu atsvaru, kas, kā vēlāk uzzināju, bija krietni par lielu šajā situācijā. Palātā man sāka karst pēda.”
Pirmdienā ieradies traumatologs, novērtēja, ka kājā vajadzētu ievietot stieni, taču iepriekš jāpavēro, kā dzīst plēstā brūce. Velta atcerējusies savulaik dzirdēto, tāpēc dakterim jautājusi, vai labāk nevajadzētu likt ārēju fiksāciju.
“Es vairs īsti nespēju domāt, jutos tā, it kā peldētu, jo kājai uzliktais atsvars (eksktenzija) bija pārlieku smags (lauztie kauli bozās uz āru), man turpināja karst papēdis un jutos tiešām slikti. Radās aizdomas, ka pie vainas ir atsvars un lūdzu, lai tas tiktu samazināts, jo papēdis, pie kura tas tika stiprināts, no sāpēm burtiski dega. Otrdien tas arī tika izdarīts, jo ieradās cits ārsts un šokēts pateica, ka tik liels atsvars nodara manai veselībai kaitējumu. Viņš pat saņēma aiz rokas manu ārstējošo ārstu un izveda no palātas, dzirdēju, ka koridorā starp viņiem notika stingra saruna. Tikmēr es turpināju sūdzēties, ka mans kājas papēdis deg kā liesmās, ciešu pamatīgas sāpes.”
Analīzes uzrādījušas iekaisumu, ārsts nesapratis, kāpēc plēstā brūce nedzīst. Tika teikts, ka varbūt, šujot brūci, tika atstāts iekšā diega gals. Velta tikmēr lūgusi, lai viņu pārved uz Rīgu. Vēlāk gan dzirdējusi, kā ārsts Rīgas mediķiem taisnojas, ka sieviete neesot transportējama. Laikam baidījušies, ka kāds pamanīs viņu pieļautās kļūdas.
Nekādas operācijas nebūs!
Ceturtdien māsiņa lūdza aizpildīt informatīvo piekrišanu operācijai ar anestēziju. Tika teikts, ka ieradīsies anestezioloģe. Velta to neparakstījusi, jo bijusi kategoriski pret stieņa ievietošanu apakšstilbā (un anestezioloģe arī neieradās uz pārrunām), bet tas gan neesot atturējis no operācijas veikšanas.
“Piektdienas rītā mani aizveda uz operāciju zāli. Atgādināju, ka neesmu devusi tam savu piekrišanu, fiziski nespēju arī protestēt, tāpēc viss notika pats no sevis, anestēzija mani apklusināja.”
Palātā, atmostoties no operācijas, Velta turpinājusi just jau pamatīgo papēža dedzināšanu. Tiesa gan, nu jau dega vairs ne tikai papēdis, bet viss apakšstilbs. Velta izteikusi aizdomas, ka varbūt kaut kas ir palicis iekšā kājā, jo tieši tāda bijusi sajūta – ka tur ir kāds svešķermenis. Slimnīcā palikusi noteikto dienu skaitu, diegi izņemti, ārsts ieteicis vērsties pie traumatologa-ortopēda. Veltai tikai noteikts doties mājās, ar ierakstu – indicēta mājas aprūpes.
Piedzīvojumi turpinās
Saprotams, ka pēc šādiem “piedzīvojumiem” pašai tikt galā ar ikdienu Veltai bija pagrūti, tāpēc vietējais sociālais dienests piesaistījis atbalsta personu, kas no zupas virtuves trīs reizes nedēļā atnesa ko ēdamu un dažreiz no veikala nepieciešamās preces.
Kādā dienā sāpes atkal kļuvušas neciešamas, ģipsis bijis slapjš, jo suloja šūtā brūce potītē, tāpēc Velta sazinājusies ar sociālo dienestu, lūdzot transportu, lai palīdz aizbraukt pie traumatologa, iespējams, nepieciešams nomainīt apsēju un izveidot jaunu langeti. Saņemta atbilde, ka šajā situācijā transports nepienākas, bet bijusi tiešām slikta pašsajūta. Uzzinājusi, ka Preiļos aprīlī būs traumatologs no Rīgas, kurš sniegs konsultācijas, Velta palūgusi paziņas palīdzību, lai pie viņa nokļūtu uz maksas vizīti.
Rīgas ārsts apskatījis kāju, pateicis, ka viss ir tīri labi, langete gan īsti neatbilstot kājas specifikai, bet jaunas izveidei neesot bijis līdzi pietiekami daudz cementējošā materiāla, tāpēc atpakaļ tika uzikta vecā langete. Atgriežoties mājās palicis vēl sliktāk un Velta nolēmusi doties uz Madonas slimnīcu pie ārsta, kur pirmoreiz tika izrakstītas antibiotikas, no kurām tā īsti labāk palicis nebija.
Lai būtu iespēja pārvietoties, sociālais dienests piešķīris invalīdu ratiņus. Velta pamanījusi, ka tie nav labā tehniskā kārtībā (ar tukšu riepu), arī asistente tos atteikusies ņemt, bet Velta pret savu gribu tajos tika iesēdināta un sociālais dienests apgalvojis, ka ar ratiem viss ir kārtībā.
“Braucu ar invalīdu ratiem pa bedrainu trotuāru, līdz kādā brīdī tukšais ritenis aizķērās kādā bedrē un es kritu. Lai nelidotu pret asfaltu, nostājos uz lauztās kājas, asistente centās palīdzēt, iekritu atpakaļ ratos. Es kliedzu no sāpēm. Gar acīm griezās zvaigznītes, nevarēju pakustēties. Abas kājas šķita smagas kā bluķi. Pat neatceros, kā tiku līdz mājām. Zinu, ka iekritu gultā un pāris dienas gaidīju, cerot, ka paliks vieglāk. Tētis ik pa laikam ieradās palīgā, bet baidījos viņu uztraukt, jo viņam pašam ir vēzis un neklājas viegli. No zupas virtuves man tika nests ēdiens.”
Kopš operācijas pagājuši 2 mēneši, taču brūce joprojām neesot sadzijusi, apakšstilbu joprojām dedzināja. Māsiņa ik pa laikam veikusi pārsiešanu, centusies pielāgot langeti. Velta ik pa laikam sazinājusies ar ārstu, kurš mierinājis, sakot “Neuztraucies, kundzīt!” Reizēm paaugstinājusies temperatūra, reizēm sajūta bijusi kā paralizētai.
Pa vidam vēl nonākusi slimnīcā, noteiktas dažādas jaunas procedūras, no kurām neesot bijis nekāda labuma. Velta te plaši stāsta dažādas piedzīvotas epizodes. Beigu beigās traumatologs tomēr akceptējis, ka viņai ir jākārto invaliditāte. Dokumentos bijusi norāde, ka viņai ir palēnināta kaulu saaugšana, jo rentgens rādījis, ka kauli nesaaug.
Bijis vēl viens mēģinājums atrast dzirdīgas ausis – Velta pieteikusies pie cita traumatologa Rīgā. Nolēmusi doties uz maksas vizīti, cerot, ka tā saņems labāku attieksmi. Ārsts norādījis, ka nevēlas labot citu kļūdas, lai Velta vēršas pie sava traumatologa, visticamāk, vajagot izņemt metāla fiksatoru no kājas, taču pirms tam jāgaida, lai brūce un kauli saaug.
2014. gada decembrī ar augstu temperatūru un iekaisuma rādītājiem Velta ieradās pie ārsta, lai no kājas tiktu izņemta nagla, bet tika saņemta atbilde, ka kauli nav saauguši un tika uzrakstītas tās pašas antibiotikas (kuras tika rakstītas arī iepriekš), par maksas vizīti tika samaksāti 25 eiro, bet čeks netika izsniegts, tikai traumatologs noteica “Neuztraucies, kundzīt, ja es ārstēju, tad es arī uzņemos atbildību. Sakrājiet naudu, atbrauciet, tad parunāsim.” Ārstu neuztrauca, ka paciente vairs var neierasties un nomirt (viņam tika izteiktas šīs bailes).
Tā kā iepriekšējā mēnesī bija būts pie cita traumatologa, sazinoties un stāstot šo situāciju, ārsts noteica, ka rīt jāierodas pie viņa Rīgā un jāguļas slimnīcā ar diagnozi “dziļā infekcija”. Slimnīcā pēc naglas izņemšanas tiek uzstādīta diagnoze MRKN. Ņemot vērā, ka bija Ziemassvētku laiks, tad pacientu aprūpe nebija tā labākā. Pēc operācijas sāpes turpinājušās, tika špricētas antibiotikas. Beigu beigās, neskatoties uz paaugstināto temperatūru (37,4), sieviete no slimnīcas tikusi izrakstīta.
Tas bija diegs…
“Janvārī izņēma diegus, viss daudz maz bija sadzijis, taču viendien plēstā brūce atvērās, redzēju no tās ārā diega galu. Brutāli to izrāvu no sava ķermeņa, atkal kliedzot no sāpēm. Man bija taisnība. Jau vienā no pirmajām operācijām Rēzeknē brūcē tas bija palicis iekšā….
Neviens nevar iztēloties, kādas sāpes tajā visā man bija jācieš. Šobrīd man uz mūžu ir piešķirta 3. invaliditātes grupa, saņemu 192,00 EUR pensiju mēnesī un ceļa nodokļa atlaidi transportlīdzeklim. No valsts vairāk nekas cits nepienākas. Ir saņemtas diagnozes: Multirezistenta mīksto audu hospitālā infekcija (MRKN) no Rēzeknes, Zeltainā stafilokoka paveids MSSA un streptakoks no Rīgas slimnīcas, kā arī citas komplikācijas no diagnozes izrietošajām sekām. Turpinu apmeklēt ārstus, turpinu cīnīties par savu veselību un taisnību.”
Tāds ir Veltas stāsts. Mēs nevaram pārbaudīt visus faktus, taču – ja kaut vai puse no tā atbilst patiesībai – tad tas viss ir patiešām ļoti, ļoti skumji. Vai tiešām Latvijas cilvēki nav pelnījuši normālu attieksmi un izpratni? Normālu dzīvošanu…
Ja arī tev ir kāds stāsts, ko mums pastāstīt, priecāsimies, ja rakstīsi uz [email protected]!
