Atis Klimovičs: Tualetes papīra vietā izmanto karogu – brutāla attieksme visos līmeņos 0
Iespējams saprast, kādēļ EDSO novērošanas misija nav darījusi plaši zināmu neseno incidentu ar Krievijas atbalstītajiem separātistiem pavisam neilgu brīdi pirms gadu mijas. Publiski vien tikusi pausta informācija, ka Ukrainas pretinieku kontrolētajā teritorijā kaujinieki apturējuši novērotāju automašīnas, brutāli izturējušies un saplēsuši EDSO karogu.
Tomēr patiesība bijusi daudz iespaidīgāka.
EDSO patruļu apturējuši separātistu mīnmetējnieki, likuši izkāpt no automašīnām un uz vienas no tām atstājuši savus izkārnījumus,
tualetes papīra vietā izmantojot EDSO karogu…
Šķiet, notikums ir tik daiļrunīgs, ka jebkādi komentāri par to ir lieki. Var vienīgi paust morālu atbalstu novērošanas misijas pārstāvjiem, kas darbojas Krievijas iekarotajā teritorijā. Tas jāatzīst, jo nav iespējams uzskatīt tā saucamās Luhanskas un Doņeckas tautas republikas par patstāvīgiem veidojumiem, un tādēļ turienes kaujinieku dzīvnieciskā uzvedība savā veidā atklāj patiesību par iekarotājvalsts attieksmi pret visiem pārējiem – tajā skaitā tiem, kas cenšas stabilizēt situāciju un sameklēt konflikta atrisinājumu.
Par Krievijas vadības huligāniski augstprātīgo attieksmi tikko jau pašā augstākajā politiskajā līmenī pārliecinājušies Francijas un Vācijas vadītāji, kas aizejošā gada izskaņā, demonstrējot labo gribu, aicinājuši Maskavu atbrīvot sagūstītos ukraiņu jūrniekus.
No ieklausīšanās viņu teiktajā, protams, nekas nav sanācis. Angela Merkele un Emanuels Makrons būtībā saņēmuši atklāti skarbu Kremļa norādi nebāzties ar pamācībām svešā lauciņā.
Abi incidenti – gan EDSO misijas, gan vadošo Rietumeiropas valstu līderu pazemošana – ir apliecinājums ievērojami nekaunīgākai Kremļa uzvedībai.
Tas noteikti pilnībā atbilst jaunajiem apstākļiem, ko dēvē par otro auksto karu. No visiem tas prasa nopietnu piepūli, lai izstrādātu atbilstošu izturēšanās modeli. Lai tas notiktu, nepieciešams saprast, ar kādu politiski-ekonomiski-militāru režīmu ir darīšana. Taču tas nav viegli, jo Rietumeiropā nav izpratnes, ka otrā pusē atrodas bandītisks čekistu režīms, kura teiktajam vai pat parakstītajam nav iespējams ticēt.
Zināmā mērā tam var palīdzēt atskatīšanās beidzamajos gadu desmitos pieredzētajos notikumos. Sākot ar nežēlīgo Krievijas rīcību “savā” teritorijā Čečenijas republikā. Tieši tur, Rietumiem faktiski pieverot acis, tika apgūts jaunais krievu ekspansionisma un asinsdarbu rokraksts.
Atceros 1995. gadu Šali pilsētas pievārtē, kur biju aculiecinieks vienam no krievu militāristu pastrādātajiem noziegumiem.
Nelielā mošejā nofotografēju uz akmens grīdas gulošos nogalinātos čečenu karotājus ar izdurtām acīm.
Zināms, ka divu Čečenijas karu laikā brutālu noziegumu skaits mērāms tūkstošos, bet starptautiska nosodījuma faktiski nav bijis. Var arī retoriski jautāt, vai par iebrukumu Gruzijā 2008. gadā tādu ir saņēmusi Krievijas armija? Ejot tālāk, nonākam pie Malaizijas lidmašīnas notriekšanas, pie vairāk nekā desmit tūkstoš nogalinātiem Ukrainas iedzīvotājiem, par diviem miljoniem bēgļu nemaz nerunājot. Kad to apskata vienoti, Makrona un Merkeles lādzīgā vēršanās pie Kremļa nešķiet realitātei atbilstoša un pietiekami iedarbīga.
