“Bruņoto spēku ambīciju latiņa novietota augstu.” Kādas ir galvenās drošības mācības Latvijai pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai? 21
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gada nogales intervija ar NBS komandieri Leonīdu Kalniņu. “Vēlu izaugsmi 2023. gadā ne tikai mūsu Bruņotajiem spēkiem, bet visai sabiedrībai labklājībā un tautsaimniecībā! Zaudēt pozitīvo ievirzi nozīmētu parādīt vājumu – esmu nelabojams optimists,” saka ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris. Viņš novēl mieru Ukrainas tautai, paredzot, ka karš agri vai vēlu beigsies ar ukraiņu uzvaru. Kalniņš ievērojis sabiedrības attieksmes maiņu tajā ziņā, ka atkal Latvijas cilvēki spēj mobilizēties un vienoties, palīdzot Ukrainai.
Kādas ir galvenās drošības mācības Latvijai pēc notikušā Krievijas noziedzīgā uzbrukuma Ukrainai?
L. Kalniņš: Galvenā mācība ir, vai mēs pareizā virzienā esam būvējuši Latvijas aizsardzību – šodien un pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit. Un, skatoties no tā, kā ukraiņi karo, ejam absolūti pareizi. Jau sen esam ieviesuši kara filozofiju – centralizēta uzdevuma došana un decentralizēta izpilde. Tas nozīmē, ka zemākajiem komandieriem tiek piešķirta brīvība realizēt savu atraktivitāti un radošumu taktiskajā ziņā, kā tas notiek arī Ukrainas armijā un nes panākumus kaujas laukā.
Nākamās lietas, ko iegaumējām mēs, ko mācījās Rietumu pasaules karavīri un ko zināmā mērā apgūst arī krievi, ir – uzsvars uz mobilitāti, uz pretmobilitātes taktikas attīstību, uz maskēšanos un demaskēšanu, uz jaunu tehnoloģiju un taktisko paņēmienu ieviešanu. Konkrēti minēšu dronus, kuru sekmīgu izmantošanu redzējām Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktā. Ukrainā tos lieto plašā mērogā, attiecība starp cenu un panākto efektu nosveras uz lētu instrumentu un ieroču sistēmu lietošanu, sasniedzot taktiskos mērķus. Bet nevaram aizmirst, ka galvenajā uzmanības punktā ir karavīrs, jūrnieks, zemessargs. Ja viņš pareizi sagatavots, tad neievainots spēj daudz ilgāk pildīt savu uzdevumu.
Vai šādā situācijā, kad blakus ir agresors, jāstiprina NATO karavīru spēki? Aizsardzības ministre Ināra Mūrniece izteicās, ka par vienu no pirmajiem uzdevumiem amatā uzskata panākt, lai pie mums uzturētos NATO brigāde. Vai ir kur izvietot papildspēkus?
Esam gatavi uzņemt papildu sabiedroto karavīru formējumu, pie tā strādājām vēl pirms NATO samita Madridē. Tā bija Latvijas iniciatīva – uzaicināt, lai šeit atrastos NATO vienības ne tikai ar karavīru daudzumu, bet arī ar moderno ieroču kaujas spējām. Esam gādājuši, lai atbraukušajam papildinājumam būtu infrastruktūra, treniņu iespējas, jau kopš 2004. gada esam rūpējušies par mūsu Bruņoto spēku savietojamību ar procedūrām, kas ir rietumvalstu armiju arsenālā.
Lai esam integrēti un spējam vienoti iesaistīties operācijās. Brigādes lielums ir trīs līdz pieci tūkstoši vīru ar iekļautām atbalsta daļām, artilēriju, pretgaisa aizsardzību, izlūku un inženierspēku vienībām. Mums ir pieņemami un arī sabiedroto spēki labprāt ierodas šeit kā atbalsts, jo Latvija ir priekšpostenis uz potenciālā ienaidnieka – Krievijas, Baltkrievijas – robežām un šeit ir nepieciešamie apstākļi, lai trenētu NATO karavīrus.
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs neizslēdz sadursmes iespēju starp NATO un Krieviju. Tam piekrītat, vai mūsu spēki ir kaujas gatavībā aizstāvēt Latviju no pirmām uzbrukuma minūtēm, cīnīties par katru dzimtās zemes metru?
Tā ir senā teiciena jēga: ja gribi mieru, gatavojies karam. Stoltenbergs pasvītroja, ka jāgatavo nacionālie spēki, kuru pamatuzdevums ir nacionālo valstu aizstāvība. Varbūtība būt, nebūt uzbrukumam no agresora puses ir atkarīga no tā, cik ātrā laikā spēsim pierādīt savu spēku pretoties apdraudējumam, un – cik spēsim atbalstīt Ukrainu, kura karo arī par mums. Tas ir pašreiz karstais ģeogrāfiskais punkts, kur saskaras Kremļa tieksme atjaunot PSRS vai cara Krievijai līdzīgu impēriju, apdraudot tuvākos kaimiņus, un Rietumu sapratne par moderno civilizāciju.
NATO valstu militārās noliktavas palīdzība Ukrainai ir krietni patukšojusi. Kā veiksies ar tālāko atbalstu?
Neteiksim tik vienkāršoti, ka atbalstām Ukrainu ar to, ko dodam no noliktavām. Pirmajos kara mēnešos tiešām tā bija, ka palīdzējām ar rezervēm. Tagad jāskatās plašāk. Ko tad mēs – pārstāsim sniegt palīdzību, aizbildinoties, ka rezerves beigušās? Taču ne!
Nākamais lielais solis, par ko runā NATO valstu iekšienē, ka jāiedarbina militārā industrija, lai ražotu Ukrainas atbalstam modernos ieročus, un otrs – jāapmāca ukraiņu karotāji. Nīderlande, piemēram, jau ir veikusi vairāk par miljardu eiro vērtu pasūtījumu savai militārajai industrijai. Vācija to pašu dara. Nemaz nerunājot par ASV, kas katru nedēļu nosūta Ukrainai palīdzību un neapstāsies atbalsta sniegšanā. Arī Latvija turpinās sniegt palīdzīgu roku.
Aizsardzības ministrijas budžetam jāsasniedz 3%. Kā līdzekļus izlietosiet? Jau piegādāti “Black Hawk” helikopteri, kam sagatavotas piecas pilotu apkalpes, ir pasūtīta HIMARS tālšāvēja artilērija, bet kādas jaunas ieroču šķiras vēl nāks klāt Latvijas armijā? Vai būs iznīcinātājlidmašīnu piloti, dronu operatori, pretgaisa artilēristi, tankisti?
Armijā ir daži tanki, bet tos neuzskatām par bruņoto spēku sastāvdaļu, tie vairāk muzeja eksponāti. Bruņumašīnu un tanku dizains, aprīkojums pamazām tuvinās, skatāmies, kā palielināt mobilitāti un bruņojuma efektivitāti ar iespēju iepirkt nelielus tankus. Attiecībā uz iznīcinātājiem, diez vai tie būs mūsu BS aviācijas sastāvā tuvāko gadu laikā. Aizsardzību no gaisa turpinās nodrošināt sabiedrotie.
Tagadējā darbakārtībā ir uzdevumi, kas ierakstīti 12 gadu attīstības plānā, modernizācija un trīs iepirkumu prioritātes – vidējā līmeņa pretgaisa aizsardzība, tālās distances artilērija (varētu būt HIMARS sistēmas, par kurām vēl neesam noslēguši līgumu) un pretkuģu spējas, nodrošinot krasta aizsardzību. Papildus jāattīsta jūras spēki un mūsu aviovienība, kurā ir jau minētie amerikāņu helikopteri un mazās propelleru lidmašīnas TR-91 pilotu treniņiem. Protams, jāapgūst plaša spektra dronu tehnoloģijas un jāattīsta dronu pretdarbības sistēmas. Jautājāt – kur izlietosiet 3% no valsts budžeta? Īstenībā šie līdzekļi nesedz visas NBS vajadzības, īpaši domājot par valsts aizsardzības dienesta ieviešanu, kas prasa resursus. Dienestā gatavos rezervistus, kuru uzturēšanai būs nepieciešami resursi – minimālais ekipējums, ieroču sistēmas, kas pieejami rezerves karavīram.
Latvijas armijas rīcībā esošās “Patria” bruņumašīnas nereti dēvē par taksometriem, kas nogādā karavīrus frontes līnijā, bet maz spēj līdzēt ar ugunsspēku?
Taisnība. “Patria” nav domāta kaujai, bet ātrai nodaļas sastāva kareivju pārvietošanai ar minimālu bruņu aizsardzību pret strēlnieku ieročiem, lai tie nokļūtu kaujas laukā un pēc tam pārvietotos tālāk ugunslīnijā. “Patria” ir viens posms, nodrošinot mobilitāti, bet tālāk seko kājnieku kaujas mašīnas, mazāka izmēra tanki, kuru iegādi plānojam 12 gadu periodā – ar 30–50 mm lielgabaliem un vismaz 3. līmeņa bruņu aizsardzību (“Patria” ir tikai 1. līmenis).
Kā vērtējat Latvijas kara industrijas iespējas un piedāvājumu?
Militārā industrija valstī ir absolūti nepieciešama. Ja runājam par ilgām kaujas spējām vai piegāžu drošumu, tad bez vietējās ražošanas nevaram nodrošināt aizsardzības kvalitāti atbilstošā līmenī. Varam atkal skatīt Ukrainas paraugu – ja paši neražo pietiekami munīciju un ieročus, jāpaļaujas uz Rietumu piegādēm.
Neskatoties uz to, ka militārā rūpniecība Ukrainā bija visai spēcīga un efektīva arī pirms 24. februāra, tomēr piegādes uztur papildu ugunsjaudu. Var teikt – Krievija apšauda Ukrainu visā teritorijā, spēj iznīcināt rūpnīcas un darbnīcas. Bet ir lietas, ko iespējams paslēpt, ražot mazākā daudzumā un nodrošināt armiju. Man būtu pilnīgi nepieņemami, ja karavīru formastērpus mēs pasūtītu ārpus Latvijas. Tas pats attiecas uz dažādu veidu ekipējumu, munīciju, sausajām pārtikas devām.
Cik vīru pašreiz ir pie ieročiem Latvijas armijā, vai to skaits nepieaug pārāk lēni?
Pagājušogad reģistrēts par 70 karavīriem vairāk, šogad rekrutēti ar mazāku pozitīvu bilanci, apmēram plus 10 vīru vairāk, nekā armiju atstājuši. Ar to neesmu apmierināts. Bruņotajos spēkos, lai nodrošinātu visas jaunās ieviestās spējas, vajadzētu būt ap astoņiem deviņiem tūkstošiem profesionālu karavīru. Esam aptaujājuši sabiedrības pārstāvjus, kāpēc nav lielāka pieplūduma NBS rindās. Viens iemesls ir zema atlīdzība – 630 eiro nav konkurētspējīga summa. Kompensācijas par dzīvokļa īri, ēšanu stāvokli neuzlabo. Cits iemesls, ka brīvā valstī jaunatnei ir tiesības izvēlēties, kas tai tuvāks. Karavīra profesijai ir ierobežojumi ar laika limitu, kad visu laiku jāatrodas dienestā, jāievēro disciplīna, nevar brīvi ceļot, apgūt jaunas iemaņas – tas daudziem nav pieņemami.
Kādā veidā tiks ieviests Valsts aizsardzības dienests?
Nākamgad dienēt iesauks minimumu, tikai brīvprātīgos, bet tālāk no gada uz gadu aizvien vairāk. Kopā ar Aizsardzības ministriju esam izstrādājuši plānu par papildu instruktoriem, kuri gatavos tieši obligātā dienesta karavīrus.
Agrāk šaubījāties par obligātā iesaukuma nepieciešamību, tas šķita par dārgu. Arī tagad ne visi militārie speciālisti atbalsta VAD ieviešanu.
Par VAD ieviešanu ir lēmums, ko BS pieņēmuši izpildei. Sākotnējās vīzijas par 7500 ik gadu iesaucamajiem ir bijuši vien redzējumi, kas nav guvuši juridisku spēku. Mainījies ir pirmā iesaukuma termiņš – pārcelts uz 1. jūliju. Ar korekcijām nonāksim pie racionāli realizējama karaklausības līmeņa, savā nostājā neko neesmu mainījis. Turpināsim būvēt profesionālu armiju. Obligātais dienests ir papildu elements valsts aizsardzībā. Kā to īstenosim?
Pirmkārt, raugoties no visaptverošās valsts aizsardzības skatpunkta, nodrošinām plašākas sabiedrības daļas apmācību ar zināšanām militārā jomā. Otrs pozitīvais punkts ir cerība, ka iesauktie būs kontingents, no kura rekrutēt štatu profesionālajam dienestam. Interesenti varēs slēgt līgumus uz 3–5 gadiem. Bet kas uztrauc? Viens ir minētais instruktoru sastāvs, kas jānodrošina, lai pilnvērtīgi trenētu iesauktos. Otrs, lai izdienējušie nekļūtu vienkārši par rezerves karavīriem, kas aiziet prom. Jāpilnveido rezervistu apmācības sistēma, kura pagaidām neeksistē veidā, kā mēs to vēlētos. Te ir arī jautājumi par infrastruktūru. Līdz 2024. gadam vēl var iztikt ar esošām bāzēm, pirmkārt, Ādažos, bet 2025. gadā jābūt uzbūvētām kazarmām VAD karavīriem, kad tie skaitā varētu sasniegt divus tūkstošus.
Vai stāvokli nerisinātu Sēlijas poligona izbūve un vai neesat grasījušies izvietot karaspēka daļas Latgalē pie austrumu robežām?
Sēlijā poligons būs tikai treniņiem, ne kā pastāvīga karavīru atrašanās vieta. Domāšana, ka jāizvieto vienības uz austrumu robežām, nozīmē novecojušu pieeju. Jāpanāk, ka jebkurai vienībai, tajā skaitā Liepājā dislocētai ir jābūt ar augstu mobilitātes pakāpi, jāspēj momentāni reaģēt un atrasties tur, kur ir apdraudējums.
Kārlis Ulmanis dislocēja karaspēka vienības valsts austrumdaļā.
Būtu labi, ja viņš pieņēmtu pareizu izšķirošo lēmumu. Citādi visu varam izbūvēt, visur izvietot karavīrus, bet, ja nav kas pieņem lēmumu, tad 50 tūkstoš Latvijas armijas vīru toreiz atdeva gaļas mašīnai.
Vai Zemessardze (ZS) pilnā mērā iekļāvusies armijas sastāvā un zemessargi tiek tikpat labi apgādāti un ekipēti kā profesionālie karavīri? Optimisti priecājas, ka dienēt devies jau desmit tūkstošais zemessargs, bet pesimisti domā, vai nevajag veikt revīziju un pārskaitīt šo daudzumu?
Ir vairāk par 10 000 zemessargiem, un kandidāti vēl stāv rindā, kurus neesam paguvuši apmācīt. LZS “inventarizācija” notiek regulāri un vidēji gadā tiek atskaitīti 600–700 zemessargi. Viņi iet prom, sasniedzot vecumu, nebūdami pārliecināti par fiziskajām spējām. Taču likuma grozījumi atceļ vecuma ierobežojumu. Sirmām galvām neprasām izturēt 70 km maratonu, bet atradīsim piemērotu vietu, teiksim, komunikāciju sistēmā.
Par ZS gatavību iekļauties profesionāļu lokā. Zemessargus esam apmācījuši pēc vienādiem noteikumiem, kādi ir arī regulārajā armijā. Viņi tiek komandēti, sagatavoti, trenēti pēc tām pašām prasībām. Bet vajadzētu domāt par ZS ekipējumu, bruņojumu, kaut viņi daudz arī saņēmuši. Apbruņojumu vajag vairāk, vajag prettanku ieročus, mīnmetējus, bruņumašīnām jābūt tādām pašām kā sauszemes spēku mehanizētai brigādei.
Tātad intervijai droši var likt virsrakstu “Ģenerālleitnants Kalniņš prasa vairāk par atvēlētajiem 3% budžeta līdzekļu”?
Tieši tā! Ja ir uzdevums nodrošināt valsts aizsardzību un radīt pārliecību Latvijas sabiedrībā par mūsu spējām to darīt, vajag finanšu līdzekļus. Ambīciju latiņa novietota neredzēti augstu. Gribam dārgu pretgaisa aizsardzību, palielināt krasta apsardzes un tālšāvējas artilērijas spējas un nedrīkstam aizmirst par sauszemes vienību un Zemessardzes nepieciešamībām.
