Bruno Drākes trīs vērtības 0
Aizvien, par Bruni iedomājoties, paceļu galvu un izsleju muguru taisnāk. Mācos. Jo lepnu stāju un paceltu galvu viņš saglabā arī savā 75 gadu jubilejā, kas pienāks 4. oktobrī.
Basketbolists Bruno Drāke pieder pie pašiem pirmajiem populārās VEF komandas dibinātājiem 1958. gadā, trenera korifeja Alfrēda Kraukļa vadībā spēlējis līdzās lielmeistariem Raimondam Karnītim un Jānim Ostrouham, pats vēl būdams tikai 21 gadu jauns. Gan mācījies, gan arī uzņēmies atbildību, jo tolaik ar augumu maķenīt virs diviem metriem bija vefiņa pirmais centrs. Piedalījies VEF bronzas medaļu izcīnīšanā PSRS meistarsacīkstēs 1960. un 1966. gadā, pielicis roku Latvijas (PSR) izlases trešajai vietai tautu spartakiādēs 1959. un 1963. gadā. Vienā spēļu posmā 1957. gadā palīdzējis Rīgas ASK iegūt čempionu titulu, taču armijas kārtība brīvajam Rīgas puikam necik nepatika – pēc dienesta tūliņ aizgāja uz “Spartaku” pie Kraukļa. “Spartaks” pēc gada pārtapa par VEF. Tā viss sākās un aizgāja, jo basketbols jau kopš 1951. gada līdz pat šodienai ir viena no Bruno Drākes trim vērtībām. Ar to viņš vairākkārt kļuvis par pasaules un Eiropas veterānu vicečempionu.
Melnās joslas
Dzīves matracī nav trūcis arī melno joslu. Pēc kara Drākes ģimeni izstūma no laba dzīvokļa, kurā ieperinājās padomju armijas virsnieks. Bērnība pagāja Sarkandaugavā, vienā istabiņā mitinoties pieciem cilvēkiem, reizēm pat badojoties. Bet tādā biezumā zēnam netikās uzturēties, viņš devās laukā, un tur pēckara gados bez visādiem sportiem iztikt nevarēja nekā. Uz organizēto basketbolu Bruni aizveda draugs, jo tolaik ietikt kādā grupā pie trenera nebūt nebija vienkārši, Rīgā rādījās liels sporta zāļu trūkums.
Tad bija laiks, kad basketbolistu vazāja pa čeku – 1960. gadā, pirms VEF brauca uz Ķīnu, visus pārbaudīja līdz pēdējai vīlītei. Brunis bija taisījis mazo biznesu ar ārzemju jūrniekiem. Iztērpināja, līdz beigās piedāvāja kļūt par citu basketbolistu izspiegotāju. Čekists vervētājs teju trāpīja pa šilti, bet Drāki uz PSRS izlasi vairs neaicināja, kaut kandidātos viņš bija.
Senos un ne tik senos laikos meitenes plivinājās Brunim apkārt spietiem vien. Kā nu ne: slavens basketbolists, smuks kā Holivudas aktieris un slaids kā Kurzemes mežu priede. VEF līderis ar īsta dendija iznesību. Ar tādu pie rokas nebūtu kauns izrādīties pašā Parīzē. Viņu dēvēja par basketbola džentlmeni un džentlmeni basketbolā, jo Drāke spēlēja gudri un eleganti, necieta grūstīšanos un dragāšanu. Bet daiļās līdzjutējas vēl 1981. gadā, kad dibinājām Latvijas basketbola veterānu izlasi, pašas no sevis izvēlēja Bruni par misteru Basketbolu. Rīkotāji tādu nomināciju netika paredzējuši.
Lai cik vilinošas būtu jaukās sievietes, Brunim aizvien un joprojām svarīgākā un pirmo vietu allaž paturošā bijusi ģimene – vēl viena vērtība. Kundze Zigrīda, meitas Elita un Ērika, tagad arī mazbērnu pulciņš, ko sportam piepulcināt. Bet bija posms, kad smagas slimības laikā ģimenes atbalsts rādījās nepārvērtējams.
Vispirms, par ģimenes atpūtu domājot, tika iegādātas lauku mājas 100 kilometru attālumā no galvaspilsētas – “Sīpoli” pie Tukuma. No sākuma kā izprieca, vasarnīca, kā tolaik bija modē, bet tad Rīgas dendijs un asfalta slīpētājs, zemes smaržas vilināts, pārauga par zemnieku, par kārtīgas un sakārtotas lauku saimniecības vadītāju un darītāju.
1500 olu
Viņš pats saka tā: “Akā man ir brīnišķīgs ūdens, rīta kafijai tas dod pavisam citu garšu. Radus varu apgādāt ar ekoloģiski tīrām saknēm, jo “Sīpolos” viss aug uz tīriem kūtsmēsliem. Sarēķināju, ka manas vienpadsmit vistas sezonā sadēj pusotru tūkstoti olu. Laukos staigāju puspliks un basām kājām. Padomājiet vien, cik ancukus un tupeles tā var ieekonomēt!” Brunim ir ekonomista izglītība.
“Sīpolos” Bruno Drāke sestdien draugu lokā svētīs savu septiņdesmit piekto jubileju. Priekā, Bruni, un ilgus gadus!
