Bruknas stāsts medijos: kāpuma un krituma turbulence. Vai uzzinājām visu patiesību? 18
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziņas par Bruknu. Pārsteigums. Vilšanās. Emocionāla drāma. Ātra “par” vai “pret” pozīciju ieņemšana. Kvēlu atbalstītāju un sašutušu kritiķu nometnes sociālajos medijos.
Pārmetumi žurnālistiem par piedalīšanos sabiedrībā cienīta cilvēka un viņa darba nomelnošanā. Tas ir ātrais iespaids par nedēļu, kurā priestera Andreja Mediņa darbība Bruknas muižā nonāca mediju dienas kārtībā.
Pagājušas vien apmēram desmit dienas kopš 20. augusta, kad medijos tika publicēti Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) un tiesībsarga augusta sākumā veikto pārbaužu secinājumi par smagiem dzīves un darba apstākļiem, kas, iespējams, nozīmē arī bērnu tiesību pārkāpumus “Kalna svētību kopienā”, kas darbojas Bruknas muižā.
Vieglāk pateikt, par ko nerakstīšu. Nerakstīšu par to, kā palīdzēt atkarīgajiem, kā organizēt reliģiskas kopienas ikdienu un neko par darba terapiju. Rakstīšu par medijiem un žurnālistiem, jo no viņu darba kvalitātes atkarīgs, kā izdosies izzināt šos notikumus, vai žurnālisti pilda galveno uzdevumu – cik vien iespējams tuvoties patiesībai.
Vienpusības pārmetums – nepamatots
Pašlaik situācija attīstās tipiski un tajā atpazīstama mediju loģika. Bruknas stāstu iesāka VBTAI secinājumi pēc pārbaudēm. Atklātais ir pietiekami svarīgs, lai par to informētu, negaidot jaunus apstiprinājumus. Iesaistīta policija, Ģenerālprokuratūra.
Skandāla lomu šai ziņai radīja priestera Mediņa mediju zvaigznes statuss un emocijas, kas ar to saistītas.
Mediņam ir daudz atbalstītāju. Viņš nav ierindas skolas pārraugs, bet cilvēks, kas atbalstītājus ieguvis ar spilgtām atziņām par dzīves vērtībām, kam pats arī seko un ir daudz sasniedzis.
Šī ir situācija, kurā vērojam sabiedrībā cienīta cilvēka kāpumu un kritumu. Tas ir viens no auditorijai pievilcīgākajiem mediju notikumiem slavenā amerikāņu mediju un komunikācijas pētnieka Artura Asas Bergera skatījumā.
Sociālo mediju aktīvāko komentētāju tekstos, paša Mediņa notikumu izklāstā, arī Romas katoļu baznīcas Latvijā Bīskapu konferences oficiālajā paziņojumā skaidri norādīta kritiska attieksme pret mediju darbu, aicinājums pārbaudīt faktus, netiesāt pirms tiesas, nenostāties kādas puses pozīcijās.
Šie izteikumi nozīmē smagus profesionālus pārkāpumus – vienpusību, neitralitātes zaudējumu, nespēju sniegt sabalansētu informāciju.
Pierādījumus šādiem apgalvojumiem meklēju, bet neatradu. Mediji deva iespēju izteikties arī cilvēkiem, kas nepiekrīt institūciju pārbaudēs konstatētajam, kuri sarunā akcentē Andreja Mediņa darbības pozitīvo pusi.
“Rīga TV 24” deva vārdu politiķei un izglītības jomas ekspertei Evijai Papulei, kas ironizēja par institūciju pārmērīgo centību. Šajā kanālā uzstājās mācītājs Juris Cālītis, kurš pats veltījis daudzus gadus dzīves pabērnu glābšanai un aicināja pozitīvi novērtēt Mediņa darbu un centienus.
Nedēļas vidū, pēc izvairīšanās no atbildēm, plašu uzstāšanos organizēja Bruknas pārstāvji. Andrejam Mediņam bija iespēja izklāstīt savu pozīciju, tās pilns ieraksts pieejams vairāku lielāko ziņu mediju vietnēs. Bet puzle joprojām ir nepilnīga.
Ziņas ir pārvērtētas
Mediji turpināja veidot ziņas. Žurnālisti vispirms meklēja pašu Mediņu, apciemoja Bruknu, sarunājās ar muižas kaimiņiem, darbiniekiem, speciālistiem, kas strādā ar pusaudžiem.
Lai gan mani uzrunājuši vairāki cilvēki, šauboties par žurnālistu profesionālismu, pēc mediju satura izvērtējuma es nevaru atrast pārkāpumus.
Ar žurnālistu pārkāpumiem tika domāti it kā preses uzbrukumi priesterim Mediņam, viņa reputācijas aizskārums.
Tātad izteikumus raksturoja empātiska iejušanās sabiedrībā cienīta cilvēka situācijā un šaubas par to, kā vajadzētu atspoguļot, atgādināšu, iespējamus bērnu tiesību pārkāpumus, ko konstatējušas atbilstošas institūcijas. Neesmu dzirdējusi, ka medijiem kā nepietiekami profesionāla uzvedība šoreiz tiktu pārmestas zemas prasības pret valsts institūcijām, kuru pienākumu lokā ir bērnu tiesību uzraudzība.
Kritiski jāvērtē pirmajās Bruknā notiekošajam veltītajās ziņās lietotā valoda: cik tā ir precīza, vai pārspīlējumi nerada pārpratumus, vai īpašības vārdi neveicina stereotipizāciju, vai tie nesagroza faktoloģisko informāciju.
Runa ir par Bruknas iemītnieku teju vai “vergu” statusu, kas parādījās ziņu tekstā,
vai LTV “Panorāmas” sižetā minētais, ka sūdzību esot iesniedzis “dumpīgs” pusaudzis, it kā paklausīga pusaudža sūdzībai būtu lielāks spēks. Tiesa, LTV ziņās minētais par “dumpīgo” pusaudzi ātri tika labots.
Analītiskiem materiāliem pagaidām pietrūka informācijas, laika un formātu. Nepazaudēt pavedienu palīdz konteksta pievienošana, kā to dara sabiedrisko mediju portāls “Lsm.lv”. Žurnālisti meklēja informāciju, kas palīdzētu izskaidrot aktuālo gadījumu. Tāpēc “Delfi” rakstu par 2011. gada notikumiem “Par Mediņu iepriekš sūdzējušies trīs pusaudži; VBTAI lietu izbeigusi” es droši minēšu kā labu piemēru visiem, kas man jautā, kāpēc DELFI saņem Izcilības balvas žurnālistikā. Tajā ir sabalansēts notikumu izklāsts.
Bet nedēļa ar Bruknas tēmu parādīja vien to, ka ziņas kā formāts veicina savstarpēji grūti saistītu faktu un viedokļu pingpongu. Ziņu analīze, kas nepieciešama pretrunīgā notikumā, kurā ir ļoti dažādi aspekti, bet noteikti trūkst informācijas, varētu labot situāciju.
Tieši šajā formātā var savienot atsevišķus faktus, atzīt, kādi jautājumi ir neatbildēti un kādu jautājumu atbildes jāmeklē. Par Bruknas jautājumu analītisks mediju formāts vēl nav tapis.
Ar ziņu tekstiem vai sižetiem, lai kā cilvēki sekotu jaunumiem, jautājumos, kuri neparedz vienkāršas un skaidras atbildes, nepietiek.
Iespējams, šāda funkcija paredzēta jaunajam LTV ziņu formātam “Šodienas jautājums”, kas žurnālistes Anetes Bērtules vadībā nāk klajā šonedēļ.
Tikmēr Bruknas notikumu kopainas neesamību aizpildīja sociālo mediju reakcijas.
Virtuālās nometnes
Sociālo mediju sarunu dalībniekiem nevajadzēja rēķināties ar medijiem svarīgo: saikni ar faktiem, nepārbaudītas informācijas nepubliskošanu, izvairīšanos no vispārināšanas, bērnu tiesību un privātuma respektēšanas.
Sociālo mediju diskusijās, cik esmu novērojusi, “Facebook” un “Twitter” faktu ir pamaz. Pārsvarā ātri tapuši viedokļi, kuru publiskotāji atrāda savu vērtību sistēmu.
Vērtībās balstītie viedokļi šī gadījuma komentētāju rindās nošķir cilvēkus, kuri atbalsta vardarbīgu izturēšanos kā galējo metodi bezizejas situācijā, un tos, kuri nesaskata iespēju izmantot vardarbību, lai pusaudžiem palīdzētu pārvarēt uzvedības vai atkarības problēmas.
Nozīmīgāki sociālajos medijos bija vairāku cilvēku izvērstie pieredzes stāsti, kuros ir fakti, pieredze tieši Bruknā vai līdzīgā situācijā. Vai tiem var ticēt? Ne vienmēr, bet tie parāda, ka Bruknas notikumu izprašanai nepietiek ar vienkāršu labo un slikto, pareizo un nepareizo spēli.
Nevis mediji, bet sociālo mediju diskusiju dalībnieki atļaujas būt vienpusīgi, stingri turēties pie vienkāršota skata. To nevar ignorēt, jo mūsu izpratni veido mediju un sociālās tīklošanās platformu informācijas neizbēgamais mikslis.
Vajadzīgs laiks, lai tajā nošķirtu mediju reālos grēkus no cilvēku uztveres radītām reakcijām, vēlmes viegli secināt, ātri uzbrukt un kvēli aizstāvēt cilvēku ziņu vidū. Par šo arī noderētu regulāra publiska saruna – tā būtu vēl sarežģītāka nekā Bruknas gadījums. Mūsdienu publiskās komunikācijas procesu redzamā un neredzamā daļa, kurā visi piedalāmies, šķiet maldinoši vienkārša, nav izprotama bez datiem un iedziļināšanās.
