“Bruģis dārd debešķīgi.” Guntas Šnipkes dzeja 1
Dzejniece Gunta Šnipke (1955) ir diplomēta arhitekte, daudzu arhitektūrai veltītu publikāciju autore. Paralēli izvēlētajai profesijai darbojas literatūrā, tapusi un iestudēta luga Liepājas teātrī, teksti pārtapuši dziesmās. Dzejniece pazīstama ar publikācijām interneta žurnālā “Satori”, “Domuzīme”, laikrakstā “konTEKSTS” u. c. Ilgstošā laika periodā tapuši dzeju krājumi ” … bērns ienāca…” (1995), ” … un jūra” (2008). Apgāds “Mansards” nupat izdevis Guntas Šnipkes dzejas krājumu “Ceļi” (2018). Grāmatas redaktore Inese Zandere par jauno dzejoļu grāmatu saka: “… te no dzīves un valodas uzbūvēta Latvija”.
– Pirms trim gadiem intervijā “LA” (“Kultūrzīmes”, 6.10.2015.) teici: “Visiem rakstniekiem gan vajadzētu izsludināt par saistošu Valodas Nezūdamības Likumu.” Vai šajos divos gados esi cieši turējusies pie šīs atziņas?
G. Šnipke: – Savu iespēju robežās, bet cieši gan.
– Tavai dzejai piemīt jauda, elegance, tas, kā nereti pietrūkst latviešu autoru darbos. Vai pati jūti šo atšķirību vai tomēr meklē radniecīgo citu autoru rakstītajā? Kā pieraksti izjūtas, kas veido vārdu plūsmu?
– Apzinos, ka mana dzeja atšķiras no citu rakstītā, bet pašai grūti definēt, ar ko tieši. Kā lasītāja, protams, meklēju pēc radniecīga pasaules redzējuma. Taču meklēju arī izteiksmes dažādību – jo tālāk no tā, kā varētu uzrakstīt pati, jo vairāk prieka un skaudības. Salasījusies reizēm mēģinu “kā viņš, kā viņa, kā viņi”, taču īsti labi nekad nav sanācis, tam ir jēga tikai vingrināšanās nolūkā. Kad nopietni ķeros pie rakstīšanas, vispirms ļaujos domu un vārdu plūsmai. Spontāni pierakstīto vajag uz kādu laiku it kā aizmirst, pēc tam nāk “ravēšana”, lai atlikušie “burkāni” labi turētos rindās un būtu stipri katrs par sevi. Vienalga gadījies dažu dzejoli publicēt negatavu. Bet arī tas noder – zināšanai, kā nevajag darīt.
– Tu dzeju raksti jau sen, bet pati esi arhitekte. Kā top tavi manuskripti, kad redzi, ka grāmata ir gatava?
– Stingri ievērojot tēlu attiecību emocionālo svārstību un teksta laikietilpības grafikus, esmu rakstījusi tikai savu vienīgo lugu “Brīnums”. Dzeju krājumi tapuši intuitīvāk, bet katram ir sava galvenā doma, kura pakāpeniski atklājas dzejoļu savstarpējā sarunā. Ideālā variantā krājumam jābūt nesaraujami saistītam. Tomēr pārlieka centība var nogalināt sākotnēji brīvo ieceri. Laikam grāmata ir gatava, kad redzi – šobrīd labāk nespēj. Krājuma “Ceļi” tapšanā šo punktu palīdzēja pielikt Inese Zandere.
DZEJAS ABC
Rakstniece Sandra Vensko: “Guntas Šnipkes dzeja ir precīzs laikmeta raksturojums. Filigrāni izslīpēta, saprotama, lobāma kā sīpola kārtas. Katrai kārtai ir savs raksts, savs smalkais tīklojums, redzīgs lasītājs ne tikai izlasa, bet satausta, saplūst ar tekstu. Smalka, jūtīga, niansēta dzejas valoda.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem Gunta Šnipke piedāvā dzejoļus no jaunā dzejoļu krājuma “Ceļi”.
Memingena
Viena veca Jāņu bilde
Viss tāpat latviski rakstīti galdauti segas spilveni latviski zaļas un brūnas krūzes sānos dūšīgi ievītām osām spoži glazēti podi latviski bērzu un ozolu zari šuruntur manāmi godu pusdienu un sienas šķīvji jumjiem un saulītēm izrakstīti svečturi latviski koka un māla velni siguldas spieķīši dzintara kniepķeni brošiņas iemuši krelles viss tāpat latviski liela un melna maize dzeltenbalts ķimeņu siers līdz siekalām pazīstams speķraušu miers latviski posušies dēli un meita ar augsto vaiņagu nīcas esot mācīta kokli spēlēt es toties vijoli nav lielas atšķirības latviskas grāmatu muguriņas baibiņas lelles laimas konfekšu kastes un balzams nav atšķirības latviski dīdīts sunītis piespiedies folksvāgenam jā tas nav kā teitan krusts un vēl latviskā valodā uzrakstīts Bībele uz tā ko tur rokās vīrs melnā kleitā
Svešzemes
Atvaļinājums
Viņi
nemaz nav viņi
tikai nepazīstami
ļaudis pilsoņi cilvēciņi
idiņi ģēniji
tauta
apskalo cauri braucošo busu
ar ložudrošajiem stikliem
mēs
neesam tādas piraijas
kā viņiem varētu likties
Daugavpils
Augusta mirāža
Puika pats plāns acis platas kā okeāns smaids viedi vientiesīgs puika pavisam vēl sīks bet jau
mūžīgs kā tauta kam piederīgs
un
māte puķainā blūzē uz lieveņa iznākusi ar dvieļiem saulītē izkaramiem pār bērnu baru jau atkal vēderu augstu zem garā priekšauta nes kā vēsti no apsolītās no svētās zemes
tēvs palielināmo stiklu iekniebis acī tīksmi knibinās atklājis mazmazītiņu kļūmīti mikroskopisko sirdsčirkstu drebēšanā ieklausās tā it kā bez pulksteņu labošanas mitētos laika ritums
meitas kā pieklājas pieklājīgas kur māte tēvs redz nevar sūdzēties mācās cītīgi klavieres spēlē prot gatavot kopt namu ieražas vīrus Dievs dodi patīkamus no kārtīgām ģimenēm
kaimiņu mazdēls kā pašu bērns žēl nu uzņēmies mendeli būšot par gleznotāju ja nopietns nodoms lai izdodas protams sievu ar otām vien neizrotāt
jaunais skolotājs stāsta no galvaspilsētas nācis vācu valodu māca latviešu skolā bet kundze mājās lai viņiem saticība
matemātiķis gan vēl viens pats bezdarbniekos no viņvasaras ak cilvēks labs tādam tik labu vēlēt satiekoties i atsveicinoties
ziepju vārītājs rītos vai vakaros stulmainos zābakos kumps kleinām kājām stāju var pārmantot toties amats tīrs
bankas ierēdnis modīgā uzvalkā dārgā uz auguma šūtā nav nekāds skaistulis varbūt var pieciest bildi jau tikai pie sienas liek
bet
vecajiem goda vieta piesaulē pie šaha galdiņiem atmiņu silda jau ilgi bārdas baltas ausis spicas visas kabatas ledeņu pilnas jociņi sprēgāt sprēgā tak katrā jokā padoma grauds
un vēl rau
šuvēja slaikiem pirkstiem prasīgi iztausta smalkvilnas kostīmu drānas nule kā atritinātas uz galdiem pie audumu bodes
veikalnieks vienā laidā iztapīgi ap kundi skraida itin kā pātarus skaitot murmina cik laba drēbe cik stipra cik plāna cik dāmām īpaši vīnēs un parīzēs izmeklēta cik lēta cik šodien un vispārrr burrrrvīga
sētnieks kā slotskāts kārns zirgābolus paklusām lād neomā pēc gara vakara
konditorejas saimniece trīs gadus atraitnēs joprojām kupla un omulīga
pulciņš jaunskungu visāda auguma jestrā solī uz futbola laukumu
jaunkundzes atkal uz vingrošanu šķindinot riteņu zvaniņus
sīkie vienkārši lēkā no lapenes jumta uz sētu no sētas uz krešu dobēm ka nenolauž kaklu tas prasās pēc soda
un
šķūnītī rabīns kauj vistu es zinu kauj vistu tas nekas ka nav redzams
un
priekšplānā puišelis trīskorteļbikšelēs šņorzābaciņos ne raižu ne bēdu ne ilgu ne grēku ar visu spēku dzenā ripu ar stīpu
bruģis dārd debešķīgi
bruģis dārd debešķīgi
un
iela ir bezgalīga
kā tauta kura to apdzīvo-
ja
iela ir bezgalīga
