Brīvu vietu kooperatīvā “Straupe” nav 0
Viens no visvecākajiem Latvijas lauksaimnieku kooperatīviem – piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība (PKS) “Straupe”, kas ražo piena produktus, šonedēļ Cēsīs svinīgā pasākumā atskatīsies uz līdzšinējo veikumu 20 gadu garumā un iepazīstinās ar nākotnes iecerēm.
Saruna ar kooperatīva visu laiku vienīgo valdes priekšsēdētāju Imantu Balodi.
– Kādas pārmaiņas “Straupe” piedzīvojusi savas darbības laikā?
– Dibināšanas sanāksme notika 1993. gada 9. martā, tomēr darbību kā piena pārstrādes uzņēmums sākām tā paša gada 1. jūnijā – pēc tam, kad bijām no Valmieras kombināta pārņēmuši Straupes pienotavu, tās līdzšinējo darbību pārkārtojuši un, kas bija vissvarīgākais, atraduši produkcijas pārdošanas vietas. No juridiskiem biedriem – paju sabiedrībām – saņēmām piena gazikus, ar ko tuvējos trīs pagastos vācām pienu no vairāk nekā 600 kūtiņām. Tikai puse no tām piederēja kooperatīva biedriem.
Pēc 20 gadiem situācija ir pavisam citāda. Pienu savācam aptuveni 25 kilometru rādiusā ap pienotavu, bet jau deviņos pagastos un tikai no 90 biedriem. Toties piena daudzums ir pieaudzis trīskārt. Arī savākšanai nopirktas divas attiecīgi aprīkotas desmit tonnu autocisternas. Vienu gaziku esam spiesti izmantot, jo ir vēl dažas mazās kūtiņas, kam grūti piebraukt.
Lielākoties produkcijas sortiments saglabājies sākotnējais: sviests, krējums, biezpiens, jogurts, biezpiena siers. Ar katru šo pamatproduktu gan veidotas dažādas kombinācijas, piemēram, sviests ar kaņepēm, pikantais biezpiena sviests. Arī jogurti ar septiņām dažādām piedevām ir atšķirīgi no citur ražotiem – bez jebkādām ķīmiskām piedevām, stabilizatoriem, augu eļļām. Tāpat kā visi mūsu produkti.
Pēdējos gados pastiprināti veidojām savu mazumtirdzniecības tīklu. Produktus pārdodam gan savos veikalos Rīgā, Gulbenē, Valmierā, Siguldā, Cēsīs, Madonā un Ogrē, gan arī tirdzniecības vietās piecos Rīgas tirgos. Jau aptuveni gadu mūsu produkti ir nopērkami arī “Rimi” un “Maxima” lielveikalos. No vājpiena pēc mūsu pasūtījuma a/s “Smiltenes piens” ražo puscietos sierus. Svarīgi, ka pusei savu produktu paši spējam nodrošināt visu piena aprites ciklu – no ražošanas līdz pārdošanai tirdzniecības vietā, kas nodrošina iespējami lielus naudas ienākumus.
– Divdesmit gados “Straupes” piena piegādātāju skaits ir samazinājies vairāk nekā septiņas reizes. Kādi iemesli ir šādai tendencei?
– Daudzi cilvēki laukos izvēlas vieglākās pretestības ceļu, viņi ir kļuvuši slinkāki. Labāk trūcīgāk dzīvos, tomēr kartupeļus nestādīs. Kādreizējais darba tikums ir pazudis. Kāpēc? Mēs daudzās Eiropas valstīs redzam, ka pie mājas labākajā gadījumā ir puķu dobe, parasti mauriņš.
Mums pie katras mājas savulaik bija sakņu dārzs, kūtiņa, zemeņu dobe, puķes. Tā bija parasta lauku ainava. Cilvēki redzēja, kā dzīvo citās valstīs, un domāja – kāpēc sisties, pūlēties, nevis dzīvot kā Eiropā?
Protams, daļa piensaimnieku pārtrauc ražošanu spēka izsīkuma dēļ, daļa aiziet no dzīves, bet daļa nespēj izpildīt arī mūsu izvirzītās prasības piena kvalitātei un ir spiesti no kooperatīva aiziet. Jauno saimnieku, kas turpina vecāku sākto, ir maz.
– Kādas kvalitātes prasības “Straupe” izvirza pienam?
– Šā brīža augstās piena kvalitātes rezultātus sasniedzām pirms aptuveni trīs gadiem. Mums ir divas piena kvalitātes grupas. Aprīlī ekstra šķirai atbilda 78% no nodotā piena, augstākajai šķirai – 20,9% piena, bet nestandarta piens veidoja 1,2% lielu īpatsvaru. Piena iepirkuma cena “Straupei” vienmēr ir bijusi viena no visaugstākajām valstī. Arī patlaban nu jau pēdējos divus gadus tā ir nemainīga – 24 santīmi par kilogramu ekstra piena ar 3,2% olbaltumvielu un 4,0% tauku daudzumu.
Vidējā piena cena aprīlī valstī bija 20,9, bet mums – 23,4 santīmi par kilogramu. Kooperatīvs sedz 2/3 piena savākšanas izmaksu. Pērn mēs par pienu samaksājām visaugstāko cenu savas darbības vēsturē – 23,3 santīmus par kilogramu. Kā zināms, visās Eiropas valstīs pērn cenas kritās un mūsu cena bija pat augstāka nekā Vācijā.
Līdz brīdim, kad varēja saņemt ES atbalstu kvalitātes standartu sasniegšanai, kooperatīva biedriem 50% apmērā subsidējām dzesētāju un slaukšanas aparātu pirkumu. Ražotājus sasniegt augstus rādītājus rosina arī piena cena, to kooperatīvs maksā atkarībā no kvalitātes. No biedriem, kas nevar stabili to nodrošināt, pienu pārtraucam pieņemt. Sadarbības nosacījums ir vien piena kvalitāte. Neatkarīgi no piegādātā piena daudzuma.
– Ar ko vēl atšķiraties no citiem Latvijas piena ražotāju kooperatīviem?
– Vissvarīgākā atšķirība – pārstrādājam un piena produktu veidā, tātad ar pievienoto vērtību, pārdodam visu biedru ražoto pienu. Starpniecības maksu no biedriem neņemam par viņiem piegādātajiem ražošanas materiāliem. Šajā pavasarī, piemēram, pirkām lopbarības plēvi, melasi un minerālmēslus. Arī naudu kooperatīva biedriem nepieciešamības gadījumā aizdodam bez procentiem. Limits aizdevumiem ir sešu mēnešu piena nauda.
Mūsu attīstības stratēģijā bijuši divi vissvarīgākie postulāti: pirmais – noturēt cenas līmeni 10 – 15% virs vidējā valstī, otrais – attīstībā iztikt bez banku aizdevumiem. Abi ir izpildīti. “Straupe” bankās nekad nav aizņēmusies naudu, izņemot vienu reizi pirmās autocisternas pirkumam 2005. gadā. Tātad neesam barojuši bankas. Izaugsmi nodrošinājām ar savu nopelnīto naudu.
Patlaban esam uzkrājuši naudu, lai līdz nākamā gada beigām īstenotu līdz šim visapjomīgāko un ražošanas tālākai izaug-smei nepieciešamo projektu – piebūves būvniecību trīs stāvos, kur vieta būs gatavās produkcijas glabātavām, biezpiena–siera ceham, birojam un degustācijas zālei. Kopējais naudas ieguldījums būs viens miljons eiro.
Jau četrus gadus kooperatīvā neuzņemam jaunus biedrus, jo pilnībā noslogojam pienotavas pārstrādes jaudu. Divdesmit darbības gados nevienu gadu neesam beiguši ar zaudējumiem.
– Cik lieli ganāmpulki ir “Straupes” biedriem?
– Vislielākais ganāmpulks ir 200 govju liels, bet 22 ganāmpulkos nav vairāk par trim gotiņām. Desmit mūsu saimnieki aizvien govis slauc ar rokām.
– Vai esat domājuši par produktu eksportu?
– Pērn divus mēnešus uz Igauniju pārdevām lieko vājpienu. Arī patlaban kaimiņvalsts uzņēmēju piedāvātā cena saistībā ar vājpiena pulvera sadārdzinājumu ir tik augsta, ka mums izdevīgāk būtu neražot vājpiena biezpienu un pārtraukt tā piegādi pārstrādei mūsu ilgajam sadarbības partnerim a/s “Smiltenes piens”. Lai arī vilinoši, tomēr igauņiem atteicām. Nevaram īslaicīga izdevīguma dēļ kaitēt pašu darbiniekiem un partneriem.
– Kas būs nākamais “Straupes” jaunais produkts, un kad to redzēsim veikala plauktos?
– Pēc aptuveni divām nedēļām īpaša dizaina pudelēs sāksim pildīt 4% pienu un paniņas. Automatizētā pildīšanas līnija ir izgatavota Latvijā, patlaban notiek tās darbības pārbaude.
– Kā vērtējat lauksaimnieku šā brīža attieksmi pret kooperāciju?
– Patlaban ikviens, ja tā var teikt, normāls zemnieks darbojas pat vairākos kooperatīvos. Visvairāk kooperatīvu vajag mazajam lauksaimniekam, tāpēc ka tas viņam nodrošinās garantētu produkcijas pārdošanu.
Nesenajā Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības kongresā, par ko ziņās informēja “TV3”, šokēja a/s “Preiļu siers” īpašnieka Jāzepa Šņepsta nepamatotais apgalvojums par kooperatīva “Straupe” it kā saņemtajām valsts subsīdijām – vienu latu par tonnu pārstrādātā piena. Viņš šā iemesla dēļ “jūtoties apdalīts”.
Nu, nevajag kreņķēties, pat tik niecīgu naudiņu subsīdiju veidā “Straupe” pēdējos septiņos gados nav saņēmusi. Bet ES līdzfinansējumu projektiem var saņemt visi pārstrādes uzņēmumi.
Fakti PKS “Straupe” Valsts budžetā 2012. gadā nodokļu veidā iemaksāja Ls 343 jeb Ls 42 uz katru iepirkto tonnu piena, darbinieku skaits 73, pēdējos piecos gados izveidotas 24 jaunas darba vietas, vidējā alga – nedaudz vairāk kā Ls 500 mēnesī, ikvienam ir apmaksāta veselības apdrošināšanas polise, šā gada sākumā 89 piena piegādātājiem bija 1540 slaucamās govis, no katras pienotavai piegādātas 5,27 tonnas piena, starptautiskajā izstādē “Riga Food” medaļas saņemtas par “Straupes” pienotavā ražoto sviestu un skābo krējumu, 2011. gadā laureāts aptaujā nominācijās “Gada kooperatīvs izaugsmē” un “Gada uzticamākais kooperatīvs”. |
