Slēpot var jebkurš, līdz Olimpam tiek daži 0
Uz jautājumu, vai kalnu slēpošana pa spēkam jebkuram, Pino diplomātiski atteic – katrs var mēģināt iemācīties. “Jo vēlāk sāksiet, jo grūtāk jums būs tikt līdz olimpiskajām spēlēm,” viņš pajoko. Labākais vecums bērniem – no pieciem sešiem gadiem, ja viņiem tas sagādā prieku – var uz slēpēm likt arī trīsarpus gados. Pats kalnu “maestro” slēpot sācis, tā teikt, no brīža, kad izspraucies no mammas vēdera un ieraudzījis dienasgaismu. Pino dzimis un audzis La Tuilē, zīmīgi, ka viņa nākšana pasaulē teju sakritusi ar pirmā pacēlāja atklāšanu. Par slēpošanas instruktoru un kalnu gidu sācis strādāt no 21 gada vecuma. “Mūsu uzdevums ir radīt iesācējiem drošības sajūtu – ja slēpošana sākas ar bailēm, nekas labs nesanāks,” svarīgāko kalnu slēpošanas skolotāja bausli nosauc meistars un piebilst, ka tikai tad var sekot tehnikas apguve un prieka sajūtas.
Ik pa laikam pāri galvām aizlido helikopters, taču ne vienmēr tā pasažieri ir helislēpotāji. Nereti atpūtnieka slēpošanas prieki beidzas tuvējā slimnīcā ar ieģipsētu roku vai kāju. Pino ilggadējā pieredze rāda, ka visbiežāk cilvēki gūst traumas, ja nav izvēlējušies savām prasmēm atbilstošu ātrumu. Papildu risku rada arī ledainas trases.
Kāpēc ļaudīm patīk laisties lejā no kalna? Pino zina atbildi – slēpošana viņos rada brīvības sajūtu. Pats gan uzgājis citu laimes hormonu formulu: “Man patīk slēpot, bet priekšroku dodu alpīnismam, jo slēpošana ir vienkārša, kāpšana – sarežģīta,” viņš nosaka un stāsta, ka vasarās kopā ar grupām augstkalnēs kāpjot desmit līdz piecpadsmit reižu. Ne vienreiz vien pievarēts arī Monblāns jeb Baltais kalns, kuru itālieši sauc par Monte Bianco. Zīmīgi, ka no Itālijas puses šajā milzenī tikt ir daudz grūtāk nekā no Francijas nogāzes.
