Brīvs lidojumam 0
Klasiskās mākslas galerija “Antonija” līdz 15. augustam aicina iegriezties un apskatīt jelgavnieka Valerijana Dadžāna (1932 – 2012) gleznu izstādi “Krāsainās iedomas”.
Mākslinieks ir autodidakts, kurš blakus savam pedagoga darbam nodevās glezniecībai. Tā viņam bija “apsolītā zeme”, kur savas domas piesiet un kur sevi izteikt. Viņš gleznoja sev, izstādēs sāka piedalīties ar lielu pierunāšanu un piespiešanos.
Atšķirībā no citiem Valerijans Dadžāns kopš mazām dienām nesapņoja par gleznošanu. Tiesa gan, viņš labprāt grieza no koka visādas figūras, ganīdams govis Abrenes apriņķa Viļakas pagastā, kur viņa vecākiem bija neliela saimniecība. Labprātāk puisis lasīja grāmatas par vēsturi un pēc vidusskolas beigšanas devās uz Latvijas Universitāti studēt vēsturi.
Studiju gados viņš satikās ar Intu Čaksti, Medicīnas institūta studenti. Laulības ar Latvijas brīvvalsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazmeitu apzīmogoja Valerijana Dadžāna dzīves gājumu – viņš nedrīkstēja strādāt ne Revolūcijas muzejā, ne par vēstures skolotāju. Tomēr tas šīs saskanīgās ģimenes dzīvē neko nemainīja. Inta joprojām lepni nesa savas dzimtas vārdu un Valerijans Dadžāns atrada sev citu nodarbošanos, kur piesiet dvēseli. Līdz šim slēptās mākslinieka dotības izlauzās uz āru. Viņš pievērsās glezniecībai. Mākslā viņš jutās brīvs kā putns debesīs, kas pats nosaka viņa lidojuma augstumu un mērķi. Tur viņš varēja svabadi izpaust savas domas.
Studēt Mākslas akadēmijā viņš nesaņēmās, paredzēdams, ka arī tur viņa ceļš var būt slēgts. Valerijana Dadžāna universitāte un mākslas akadēmija bija dzīves ceļos satiktie māk-slinieki Imants Blakenburgs, Kurts Fridrihsons, Jānis Pauļuks un grāmatas. Viņš sāka ar reālistisku pasaules tēlojumu un apguva mākslas pamatus, bet ātri vien viņu piesaistīja modernā pasaules māksla, kuras atskaņas jūtamas viņa gleznās.
Kaut arī kā personība Valerijans Dadžāns bija viengabalains, taču viņa stilu, personīgo rokrakstu definēt nav viegli: viņš paļāvās uz izjūtām, ko radis ikdienā, uz tēliem, kas uzausuši prātā, pārdomām, kas viņu radoši rosinājušas. Mākslinieks radīja pats savus likumus, tiem pakļāva arī gleznu pasauli. Viņš labprāt eksperimentēja ar krāsām, meklēja savdabīgas virsmas apdares, labprāt izmantoja audumus, šņores un citus materiālus kolāžās faktūru dažādošanai un bagātināšanai. Liekas, viņš spēlējās ar krāsām, laukumiem, ritmiem, lai pilnīgāk un precīzāk izteiktu savu iedomu pasauli, kurā labprāt mita vai ik dienas. Nereti Valerijans Dadžāns gleznās mēģināja atrast kādu filozofisku vai alegorisku vispārinājumu savām pārdomām par pasauli un mūsdienās notiekošo.
Jelgavnieks Valerijans Dadžāns viens no pirmajiem jau 20. gs. 60. – 80. gados pietuvojās abstraktajai glezniecībai, izmantoja savos darbos priekšmetus un dažādus materiālus, bet varbūt pats galvenais – viņš ar krāsām, ritmiem un faktūrām pacēla glezniecību filozofiskā vispārinājumā. Viņam māksla nebija instruments atzinības un labklājības iegūšanai. Glezniecība bija Valerijana Dadžāna melnkoka pils, kur paslēpties no nevēlamām acīm un kur izteikt sevi – ne citiem ko pavēstīt, bet sev pašam definēt dzīves sūtību. Māk- sla bija viņa alter ego – tīra, svēta un savrupināta no sadzīves putekļiem.
