Aktieris un režisors Intars Rešetins: “Iekšējais vulkāns šobrīd ir tā nokaitēts, ka bieži pieņemam absurdus, nepārdomātus un sasteigtus lēmumus” 5
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
“Latvijas Radio 1” pirms kāda laika tika atskaņots Radioteātra pirmatskaņojumu – pazīstamās latviešu rakstnieces Janas Egles stāstu krājuma “Svešie jeb Miļeņkij ti moj” iestudējumu Intara Rešetina režijā. Sarunā ar Intaru – par debiju radioteātrī, brīvā režisora darbu, aktiera profesijas vilinošo dabu un spēju noturēties līdzsvarā.
Pirmoreiz Radioteātra iestudējumā piedalāties režisora lomā – Janas Egles “Svešie jeb Miļeņkij ti moj” audio formā jums ir iespēja uzrunāt publiku tagad, kad teātros pirmizrādes notiek aiz slēgtām durvīm.
Kad pirms septiņiem gadiem mācījos maģistrantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā, mums pie Irēnas Cērmanes bija speciāls radioteātra kurss. Arī pats kā aktieris esmu piedalījies gan Cērmanes kundzes, gan Diānas Bērzas iestudējumos, un Radioteātris man ir ļoti mīļš. Ir milzīgs gandarījums un prieks ne tikai par to, ka ir iespēja strādāt pandēmijas laikā, bet arī par to, ka Radioteātris beidzot ir atdzimis patiesā jaudā un kvalitātē. Dzintara Tilaka un Māras Eglītes zvans, aicinot strādāt Latvijas Radio kā režisoram, man ir ļoti liels pagodinājums.
Es gan neteicu “jā” uzreiz, jo Janas Egles darbu “Svešie” līdz tam nebiju lasījis – man ir ļoti būtiski spēt identificēties un sajust stāstu, atrast tajā savu noti. Ja es ievibrēšu, tad, iespējams, ievibrēs aktieri un arī klausītājs. Izlasīju brīnišķīgo romānu un sapratu, ka ir milzu potenciāls labam radio seriālam, nevis vienkārši raidlugai. Katra sērija noved pie nākamās. Iepriekš pieminējām Zelleru – man ir tuva asociācija ar viņu, jo viņa darbos ir klātesoša tāda rēbusa vai puzles risināšana. Neesmu tik iedomīgs, lai domātu, ka Rešetins teātrī ir bijis tik nenormāli veiksmīgs, ka tāpēc skatītāji nāk un pieprasa izrādes, ko veidoju, – lielā mērā tas notika, pateicoties Zellera dramaturga fenomenam. Biju ļoti pārsteigts un priecīgs, ka Janas Egles atslēga ir ļoti līdzīga Zelleram – un iespēja risināt vēl vienu rēbusu caur radioprizmu man ir brīnišķīgs piedzīvojums un izaicinājums reizē.
Lomās Indra Briķe, Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Veronika Plotņikova, arī pats Intars Rešetins un Grēta Rešetina. Kā režisors, pats būdams aktieris, izraugās aktierus savam iestudējumam?
Divdesmit gadus esot uz skatuves kā aktieris un aptuveni septiņus gadus aiz tās kā režisors, esmu iepazinis aktierus, viņu spējas – ieraudzījis to potenciālu un dziļumu, ko no viņiem varētu dabūt laukā un ko ne visi režisori ir atklājuši. “Svešie” gan bija izaicinājums, darbā ir daudz varoņu, bet es vairāku apsvērumu dēļ negribēju daudz aktieru. Arī pats ierunāju pāris lomiņu – diploms man ļauj to darīt. Izvēlējos tiešām kolorītus, sulīgus aktierus. Šis ir arī mazliet bilingvāls projekts, tāpēc piedalās arī Veronika Plotņikova – viņas tēls jaunībā runā krievu valodā, un vecumdienās viņa jau runā mazliet lauzītā latviešu valodā. Mans virsuzdevums bija panākt iespaidu, ka šo brīnišķīgi skaudro, dziļo romānu rakstniece raksta klausītāja klātbūtnē, šeit un tagad. Mēs saplūdinām pašu rakstīšanas procesu un stāsta notikumus, rakstniecei pašai iejūtoties dažās lomās. Pirms montāžas biju mazliet sabijies, bet tad, kad skaņu režisore Kristīne Zolotorenko, kura brīnišķīgi montē, atsūtīja materiālu, sapratu, ka šis paņēmiens strādā. Man ir jāuzteic aktieri, viņu pašatdeve. Indra Briķe – kāds viņā ir spēks un dziļums! Šis ir izaicinājums – strādāt kā aktierim radio, kad tev ir tikai mikrofons, tava iekšējā sajūta un balss. Tavai asociāciju pasaulei jābūt tik pilnai, lai tu varētu tajā dalīties. Tāpēc ilgi domāju, kurus aktierus aicināt, un redzu, ka neesmu nošāvis greizi!
Prieks ir arī par Radioteātri – šis ir īstais laiks ielikt kāju durvīs un pieteikt sevi starp profesionāliem teātriem un atgādināt par sevi. Esmu ļoti pateicīgs Latvijas Radio par milzīgo uzticēšanos – tā ir lielākā balva.
Šajā laikā parādās dažādas alternatīvas teātra formas – klausāmas, ekrānos skatāmas. Nacionālajā teātra platformā “Baltais kubs” pats iestudējāt izrādi “Skolotājs!”. Cik šie kovidformāti būs dzīvotspējīgi?
Mana iekšējā sajūta ir divējāda: no vienas puses, visi apstākļi, kas liek radošiem cilvēkiem piedzīvot un meklēt jaunus veidus saziņai ar skatītāju, ir apsveicami. Vai kāds no tiem iedzīvosies, tas ir cits jautājums. “Baltais kubs” nav vienkārši interneta izrāde, tas vairāk tuvojas kino estētikai. Lielākoties visas interneta izrādes tomēr atgādina mēģinājumu būt, mēģinājumu atgādināt par sevi. Tādi šā brīža ielāpi – mazliet surogātprodukti. Taču tie ir vajadzīgi. Skatītājs taču arī sēž mājās, viņš grib ieraudzīt, ka tas aktieris vēl ir starp mums, ka viņš vēl ir formā. Tomēr šis ir labs, pārdomu pilns laiks. Cenšos skatīties uz šo laiku pozitīvi – mani apmierina pilnīgi viss. Patiesībā sen neesmu tik daudz strādājis kā tagad. Pēc trim dīkstāves mēnešiem darbi, paldies Dievam, sabira kā no pārpilnības raga un, galvenais, jēgpilni. Piemēram, “Skolotājs!” man bija iespēja pirmoreiz strādāt ar Uldi Anži. Kā es viņu iemīļoju! Kolosāls, dziļš aktieris – līdz tam man nebija ne jausmas, ka viņā ir tik dziļš cilvēciskais kods. Varbūt pandēmija ir atstājusi kādus nospiedumus manā uztverē, saziņā ar kolēģiem – citādi novērtēju to laiku, ko pavadu kopā ar viņiem.
Nacionālais teātris jums arī turpmāk būs svarīga radošās darbības telpa? Izrādei “Skolotājs!” rudenī sekoja “Aukle”…
“Aukle” ir skaudra ģimenes drāma, pie kā strādājām ar melnu muti. 26. novembrī bija pirmizrāde, un tagad ir pauze, gaidot, kad atvērsies teātra durvis, un esmu pēc viņiem ļoti sailgojies. Teātris ir apsolījis, ka, pirms atgriezties uz skatuves, varēsim nedēļu vēl pastrādāt. Esmu jau izdomājis, ko vēl gribēšu pielikt klāt, jo, kad tu radi, tev dzimst tas “bērniņš”, tā izrāde, tas ir ļoti emocionāli, tur ir puņķi un asaras, bet caur laiku un atsvešinājumu rodas cits skats. Par to paldies pauzei. Ceru, ka sadarbība ar Nacionālo teātri turpināsies, tomēr to nevar paredzēt. Es nepiederu nevienam teātrim, esmu brīvs kā putns gaisā un pats izvēlos darbus. Ja man piedāvā, es izvērtēju, kam saku “jā” un kam – “nē”.
Gada sākumā notika arī atgriešanās Dailes teātrī – aiz slēgtām durvīm notika pirmizrāde komēdijai “Totāla izgāšanās” jūsu režijā.
Tas ir stāsts par amatierteātri, kurā viss iet pilnīgi šķērsām, lai kā viņi censtos. Sākumā man bija doma uz Dailes teātra simto jubileju veidot Raiņa “Induli un Āriju”, bet, ja turpat blakus ir Smiļģis, blokbāsteri ar lieliem vārdiem, tad teātra vadībai radās doma, ka vajadzīgs kas izklaidējošs. Juris Žagars novērtēja manu humora izjūtu un pieredzi, spēlējot komēdijās. Divas komēdijas esmu iestudējis jau līdz šim – vienu Rīgas Krievu teātrī (“Patiesība”, 2018), otru – Dailes teātrī (“Mūsējās”, 2017). Šo darbu biju noskatījies Londonā pirms dažiem gadiem, Juris Žagars parūpējās par to, lai mēs tiktu pie materiāla, un tika dota zaļā gaisma darbam.
Godīgi sakot, iestudēt komēdiju tukšai zālei ir diezgan pašnāvnieciski. Šis ir žanrs, ar kuru strādājot man jāatzīst – mīļie skatītāji, jūs mums tik ļoti pietrūkstat!
Klausīties anekdoti divus mēnešus no vietas ir izaicinoši, un ir grūti saprast – ir smieklīgi vai nav. Vajag trešo aci no malas. Īstā ķīmija sākas tikai tad, kad atnāk skatītājs. Domāju, ka pēc pandēmijas cilvēki būs noilgojušies pēc tā, ka viņi var kvalitatīvi atpūsties, aiziet, izsmieties un aizmirst visu šo murgu, ko sauc par koronavīrusu.
Sadarbība ar jauno Dailes teātra vadību solās būt auglīga?
Solījumi sadarboties nākotnē ir izskanējuši, taču gadīties var visādi. Jaunās Dailes teātra vadības kurss ir lieli, plaši soļi. Viena otra izrāde, kas tapusi viņu vadības laikā, tiešām ir ar jaunu, svaigu elpu. Piemēram, noskatījos ierakstā “Degunradžus”, varu teikt tikai atzinīgus vārdus. Teātra vadītāji ir jauni, ambiciozi, bet, protams, vēl viņu darbs jānovērtē tautai – lielais vērtētājs ir ne tikai kritiķis, bet arī skatītājs.
Tāpēc es savos darbos cenšos strādāt ar maksimālu pašatdevi, kvalitatīvi, lai es kā “frīlanceris” būtu vajadzīgs.
Darba tikumu man ir ieaudzinājuši vecāki – ja sirds darbam ir klāt, tad to pamana arī skatītāji.
Sakāt “es kā režisors”. “Es kā aktieris” paliek pagātnē?
Nekādā ziņā. Kā aktieris tagad piedalos Radioteātra izrādē, atgādinot visiem pārējiem režisoriem, ka te ir arī sen neizmantoti spēki un materiāls (smejas). Esmu saņēmis piedāvājumus spēlēt brīnišķīgas lomas gan Valmieras, gan Rīgas Krievu teātrī, bet režisora ritenis griežas straujāk, ir plāni vismaz gadu uz priekšu. Priecājos, ka mani nav aizmirsis arī kino lauciņš. Vasarā atsāksies filmēšana pie Aigara Graubas filmā “Jumprava”. Ja ir labi piedāvājumi man kā aktierim, es labprāt atsaucos. Tu taču nevari vienā dienā izkāpt ārā no tām kurpēm, kurās esi staigājis, par kurām esi sapņojis un guvis gandarījumu. Kad biju students, Juris Strenga reiz teica – aktiera profesija ir kā narkotika – atkarību izraisošs līdzeklis; sevišķi, ja esi pabijis uz viļņa, tad atteikties no šīs sajūtas ir grūti. Tad es nesapratu šos vārdus, bet tagad saprotu – adrenalīns, vēlme dalīties, just, dzīvot, izsisties starp konkurentiem ir daļa no šīs profesijas. Nežēlīga, bet skaista profesija.
Kā šobrīd visvairāk pietrūkst?
Normālas dzīves. Šajā laikā visi kļūst ne tikai nervozi, bet arī muļķīgi savās darbībās un izpausmēs. Jebkurā sfērā ir kāda novirze. Mēs pārvēršamies mentāli, psihofiziski. Visas mūsu īpašības kļūst hipertrofētas – iekšējais vulkāns šobrīd ir tā nokaitēts, ka bieži pieņemam absurdus, nepārdomātus un sasteigtus lēmumus. Tomēr visas durvis ir jāslēdz ar mieru, veselo saprātu un cilvēcību. Tikai tad mēs tiksim tālāk.
Bet kā saglabāt mieru un līdzsvaru šajā laikā?
Neesmu guru vai viedokļu līderis, lai kādam kaut ko mācītu. Man ir pašam savas formulas. Šopavasar mājās, Pierīgā, esmu izzāģējis mežu, uztaisījis brīnišķīgu parku, atbrīvojies no brikšņiem un krūmiem. Esmu uzbūvējis siltumnīcu, eju skriet un pavadu laiku ar ģimeni – copējam kopā ar jaunāko meitu. Daba mostas… Ejam dabā, mīļie, rušinām zemi, gūstam enerģiju, skatāmies un priecājamies par ikdienišķo, vienkāršo. Nevajag glamūru – meklējam cilvēcību!
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pazemība. Cilvēkmīlestība. Pašcieņa.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez bērniem, bez brīnišķīgās sievas un bez pumpuriem, kas paukšķ aiz loga.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Uzticēšanās.
Labākā izklaide?
Kvalitatīvs miegs.
