Brīvprātīgi aizstāvēt Ukrainu – noziegums? 29
Ļaut vai neļaut Latvijas puišiem pēc pašu iniciatīvas doties karot Ukrainā? Šis jautājums bija viens no visvairāk diskutētajiem šīs nedēļas Saeimas sēdē.
Pašlaik parlaments strādā pie grozījumiem Nacionālās drošības likumā, kuru galvenais mērķis ir ierobežot Latvijas Republikas pilsoņu un nepilsoņu militāro apmācību ārzemēs un dienestu citu valstu armijās, kā arī dalību svešos militāros konfliktos. “Šādu darbību veikšana vērtējama kā potenciāli negatīva Latvijas Republikas iekšējās drošības situācijai, ņemot vērā to, ka valsts drošības iestādēm nav iespējams iegūt precīzu informāciju par to, kāds ir militārās pieredzes un kaujas pieredzes ārvalstīs saturs un ievirze,” uzskata Aizsardzības ministrija, kas izstrādājusi šo likumprojektu. Latvijas cilvēku militārās aktivitātes ārvalstīs var radīt riskus mūsu valsts drošībai un starptautiskajai reputācijai, kā arī radīt pretizlūkošanas riskus. Turklāt militārās pieredzes un kaujas pieredzes gūšanas pasākumi ārvalstīs var saturēt ideoloģiskus elementus, kas vērsti pret Latvijas Republikas valstisko suverenitāti un teritoriālo vienotību vai stiprina apmācāmā piederību atšķirīgai ģeopolitiskajai telpai, graujot sabiedrības saliedētību Latvijā.
Sagatavotais priekšlikums paredz aizliegt Latvijas pilsoņiem dienēt ārvalstu bruņotajos spēkos, drošības dienestos un militārās organizācijās, izņemot ES, NATO, Austrālijas, Brazīlijas vai Jaunzēlandes militāros spēkus. Savukārt nepilsoņiem vispār aizliegts dienēt ārvalstīs. Šo normu pārkāpums ir krimināli sodāms.
Nacionālās apvienības (NA) deputāti Edvīns Šnore un Jānis Dombrava piedāvāja papildināt izņēmumu klāstu, ļaujot Latvijas pilsoņiem dienēt arī “NATO partnerības valstīs, kas iesaistītas intensificētajā dialogā vai saņēmušas dalības rīcības plānu” (dalības rīcības plānu saņēmušas Maķedonija, Melnkalne, Bosnija un Hercegovina, bet intensificētajā dialogā iesaistīta Ukraina). Deputāti neslēpj, ka viņu vēlme ir ļaut latviešu brīvprātīgajiem piedalīties tieši karā Ukrainā.
Komisija un aizsardzības ministrija šo nacionāļu iniciatīvu vērtēja negatīvi, par pamatojumu minot dažādus drošības riskus, jo Ukrainā nevarot īsti saprast, kurš ar ko un kurā pusē karo. Mierinājumam tiek apgalvots, ka Latvija jau tagad atbalsta Ukrainu un, ja vajadzēs, nosūtīs tur arī savus karavīrus oficiāli. Tomēr E. Šnore uzskata, ka par drošības riskiem nevar būt runa, jo Ukrainā gatavi karot tikai daži Latvijas pārstāvji. Viņš arī atgādināja 1939. gada Ziemas karu, kad Somija ļoti gaidījusi sabiedroto militāros kontingentus, taču sniegt oficiālu militāru atbalstu Somijai draudzīgās valstis toreiz baidījās. Turpretim tūkstošiem brīvprātīgo karavīru no Zviedrijas, Norvēģijas, Ungārijas, Igaunijas un citām valstīm plūda uz Somiju. Viņu vidū arī vairāki latvieši, kuriem Latvijas valsts tolaik nelika nekādus šķēršļus. “Šodien četri, pieci vai seši Latvijas pilsoņi būtu tādi, kuri gribētu braukt uz Ukrainu, lai ar ieročiem rokās aizstāvētu to pret Krievijas agresiju. Es domāju, ka mums nevajadzētu viņus par to sodīt,” uzskata Šnore.
Pret šo ierosinājumu debatēs iebilda Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Solvita Āboltiņa (“Vienotība”), atsaucoties uz drošības dienestu atzinumiem. Kādus tieši drošības riskus šie dienesti saskatījuši, Āboltiņa gan neatklāja – tā esot ierobežotas pieejamības informācija.
Arī citi deputāti nacionāļu iniciatīvu vērtēja skeptiski. Lūk, daži viedokļi.
