Brīvprātīgais mākslinieks 0
“Visvairāk prieka cilvēkam spēj sagādāt radošs darbs,” pārliecināts gleznotājs Romāns Rudzītis (80). Jau aptuveni divus gadus viņš Rīgas Sociālā dienesta dienas centrā “Ābeļzieds” senioriem un nedzirdīgajiem vada zīmēšanas un gleznošanas nodarbības. Par šo veikumu viņš tikko saņēma balvu konkursā “Labās zvaigznes Rīgā 2011” nominācijā “Vides pilnveidotājs”.
No ziņkāres līdz mīlestībai uz gleznošanu
Mākslinieks ir pārliecināts, ka mācīties vienmēr ir vērts un atklāt sevī talantu vai ko jaunu apgūt var arī pēc sešdesmit gadu vecuma. Lai iedrošinātu savus audzēkņus, viņš tiem stāsta patiesu stāstu par kādu Ņujorkā dzīvojošu sievieti, kura sākusi gleznot tikai deviņdesmit gadu vecumā un jau pēc gada lielpilsētā veidojusi savu pirmo personālizstādi. Par piemēru citiem var kalpot arī viņa paša pieredze, jo Romāns pirmoreiz otu rokā paņēmis tikai četrdesmit gadu vecumā Madonā mākslinieka Jāņa Simsona studijā. Līdz tam viņš bija būvinženieris. Viņam paticis apmeklēt mākslas izstādes un vērot citu mākslinieku darbus, regulāri viesoties labākajās galerijās un muzejos gan Maskavā, gan Sanktpēterburgā, tomēr nekad nav domājis, ka arī pats reiz varētu kaut ko radīt. Iesākumā savu roku glezniecībā iemēģinājis, ziņkāres vadīts, bet vēlāk iemīlējis gleznas radīšanas procesu. “Ir ļoti saistoši likt krāsas uz audekla vai kartona un vērot, kā no to pleķiem kaut kas top. Tas ir īpašs enerģijas avots. Uz glezniecības studiju gāju ar lielu prieku un centību. Ja cilvēks dara kaut ko ar mīlestību, neizpaliek arī panākumi,” stāsta gleznotājs, kuram jau bijušas aptuveni divdesmit personālizstādes Latvijas malu malās un arī kaimiņvalstīs. Kopš 1998. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs un lepojas, ka savā rekomendācijā uzņemšanai tajā mākslinieks Juris Ģērmanis viņu nodēvējis par tīrradni. Kolēģa un pasniedzēja studijā savas prasmes Romāns pilnveido joprojām. Tur viņš pavada laiku domubiedru pulkā un glezno portretus vai aktus, kam modeles paša spēkiem būtu grūti noorganizēt. Tomēr visvairāk viņam patīk doties plenēros, jo tie ļauj uz dažām dienām aizmirst sadzīves problēmas un nodoties tikai mākslas valdzinājumam un dabas skaistumam. Pērn vairākus plenērus viņš organizējis arī saviem audzēkņiem no dienas centra. Vienā no tiem tapusi pat glezna “Ābeļzieda gleznotāji plenērā”, kur mākslinieks iemūžinājis savus audzēkņus kopīgajā nodarbībā brīvā dabā.
Atbrīvot mūziķi sevī
Savu drosmi arvien mācīties ko jaunu R. Rudzītis apliecina arī mūzikā. Tikai aptuveni pirms pusgada viņš sācis apgūt ģitārspēli. “Mūzika man sēž galvā jau kopš bērnības. Uzaugu kara un pēckara represiju gados, kad vecāku rocība neļāva iegādāties kādu instrumentu vai ņemt mūzikas stundas. Tagad, jau sirmā vecumā, beidzot varu atbrīvot mūziķi sevī,” saka mākslinieks.
Savulaik viņš dziedājis jauktajā korī Mazajā ģildē, bet tagad par savu instrumentu izvēlējies ģitāru, jo tas ir gan skanīgs, gan skaists instruments. Pagaidām jaunas skolotājas vadībā viņš vēl trenējas spēlēt akordus, bet jau drīz varēs nospēlēt arī kādu melodiju. Nopietni ņemama gan šī nodarbe neesot, jo, lai sasniegtu īstu meistarību, jāmācās daudzi gadi un vislabāk tomēr jau no mazām dienām.
Viedoklis
Balvai “Labās zvaigznes Rīgā 2011” Romānu Rudzīti pieteica dienas centra “Ābeļzieds” vadītāja Ināra Ulmane. Viņa stāsta: “Drīz vien pēc ienākšanas “Ābeļziedā” mākslinieks sāka darboties kā aizrautīgs brīvprātīgais. Viņš gatavs katram iemācīt turēt rokās otu un saskatīt skaisto, savstarpēji saliedējot un iedrošinot savus audzēkņus būt radošiem. Romānam piemīt neparasti dziļa izpratne par cilvēka personību. Viņš ir ārkārtīgi tolerants un iejūtīgs. Būdams skolotājs, viņš prot neaizrauties ar savu audzēkņu kritizēšanu, bet dot vajadzīgos padomus, iedrošināt un atbrīvot viņus. Viņa gleznās jūtams gaišums un vieglums, un tieši tāds – gaišs un vienkāršs – ir arī viņš pats.”
