Brīvprātīgā upurēšanās: pazīmes, kas liecina – esi viegli izrīkojams 0
Nav šaubu, ka starp laipnu izpalīdzēšanu un tiešu izmantošanu ir milzu atšķirība. Kamēr ir veselīgi palīdzēt citiem, jāsaprot, ka arī sevi vajag nedaudz pasaudzēt. Kādas pazīmes liecina, ka esi viegls upuris, kuru pakļaut kārtējam melnajam darbiņam darba vidē vai citam netīkamam pienākumam? Lūk, dažas atbildes, ko jomas profesionāļi steidz papildināt ar rīcības plānu.
Pakļaušanās citu noteikumiem
Ja jūti, ka cilvēki absolūti sāk nerēķināties ar tavu laiku, droši vien vērts sākt domāt par savu noteikumu uzstādīšanu, uzsver “Bustle” komanda.
Protams, uzsākot nupat strādāt kādā jaunā darba vietā, noteikti nesāksi ar savu noteikumu diktēšanu, taču būtu vērts ar laiku parādīt, ka nebūsi gatava visiem vienmēr izdabāt – samierināties ar pilnīgi visiem melnajiem darbiņiem, strādāt krietni pēc darba laika un vēl izpalīdzēt citiem paveikt viņu darbu uz katru uzsaucienu. Jāatzīst, ka izpalīdzēšana ir laba lieta, tomēr jāprot atrast zelta vidusceļš.
Arī psiholoģe Nikola Martineza teic, ka vienmēr pazemīgi izdabāt visiem nevajadzētu un ir jāpienāk brīdim, kad cilvēkam ir jāsāk domāt arī par sevi. Martineza iesaka izveidot savu likumu krājumu, novelkot veselīgas robežas, cik tālu esi gatava upurēties citu dēļ. “Tas būs grūti, bet tad, kad sapratīsi, ka pasaule neapstājas, ja kaut ko izdari pēc saviem noteikumiem, tu šajā jomā kļūsi arvien labāka,” noteic Martineza.
Sava viedokļa apslāpēšana
Iespējams, tu nevari pat aptvert tikko dzirdēto neprātīgo ideju. Tomēr tā vietā, lai izteiktos, tu paklusē. Tiesa, ne katrā situācijā nepieciešams paust savu viedokli ar domu, ka tev vienmēr ir taisnība, tomēr ir reizes, kad klusēt nebūtu vērtīgi.
Ja pieķer sevi pie domas, ka diezgan bieži savu viedokli paturi pie sevis, neiepazīstinot ar to citus, pastāv liela varbūtība, ka tev vienkārši ir bail, ka negūsi atbalstu, kas nozīmē – bieži spēlēsi pēc citu noteikumiem.
Arī psiholoģe Šerija Kempbela “The Huffington Post” atzina, ka “izdabāšana citiem sākas tad, kad tu noklusē savu viedokli vai maini savu pozīciju, jo baidies, ka tavs sakāmais negūs atbalstu”.
Vārda “nē” neizmantošana
Gluži tāpat kā situācijā ar niecīgām prasmēm robežu novilkšanā vai nākšanu klajā ar likumiem, iespējams, vārds “nē” tavā vārdu krājumā teju vai neeksistē. Tas paredz, ka nemitīgi atradīsi sevi situācijās, kurās nudien negribētu atrasties.
“Es saprotu, ka šis vārds var šķist biedējošs, bet ir konkrēts daudzums lietu, ko mēs spējam padarīt,” teic Martineza. “Ir jāprot pateikt “nē” un arī jāprot paskaidrot, kāpēc seko šāda izvēle. Kad iesāksi nebaidīties no šī vārda, pārējie sapratīs tavu iespēju un vēlmju robežu, vēlāk nemaz vairs nelūdzot neiedomājamas lietas.
Nemitīga atļaujas vaicāšana un atvainošanās
“Es atvainojos…” sarunu iesāk kārtējais cilvēks, kurš lemts izrīkošanai. Nav šaubu, ka pieklājība ir laba lieta un vienmēr ir bijušas pieklājības normas, pie kurām vērts pieturēties.
Tomēr dziļi sevī būtu jāsaprot, ka brīžos, kad nepieciešams, tu atvainojies tāpēc, ka esi pieklājīga, ne tāpēc, ka sevi nenovērtē. “Tev nav jāatvainojas par savu eksistenci,” skaidro Kempbela.
Līdzīgi ir arī ar atļaujas prasīšanu. Noteikti ir tādas situācijas, kur jāprotas un atļauju jāpajautā, tomēr arī tam vajadzētu būt zināmās robežās. “Cilvēkiem ir tendence prasīt atļauju arī tādās situācijās, kurās absolūti tas nav vajadzīgs,” skaidro Kempbela. Viņa to skaidro ar vēlmi būt pārāk pieklājīgiem, taču tas ne vienmēr ir vajadzīgs.
