Brīvmūziķim glaunas kurpes nav galvenais 0
Sestdien, 16. jūnijā, Rīgas Sv. Pētera baznīcā “Latvijas koncertu” organizētā Rīgas festivāla koncertā izskanēs “Lielajai mūzikas balvai 2017” kategorijā “Gada mūziķis” izvirzītā ģitārista MATĪSA ČUDARA jaundarbi – skaņās tērptas ar Dievam veltītas mīlestības vārsmas ar saknēm dažādu laikmetu un mistiķu darbos –, jaunajam skaņradim sadarbojoties ar Latvijas Radio kora grupu un pie diriģenta pults stājoties Kasparam Putniņam. Mūziķiem pievienosies arī sitaminstrumentālists Ivars Arutjunjans.
Koncertā Sv. Pētera baznīcā skanēs tikai jūsu jaundarbi. Vai kādreiz jau bijis šāds koncerts?
M. Čudars: Kā Matīsa Čudara jaundarbu koncerts – nē, šis ir pirmais, nebiju par to pat aizdomājies. Bet svētki ir jebkurā gadījumā, jo iespēja spēlēt koncertu Sv. Pētera baznīcā kopā ar Latvijas Radio kori un vēl izcilo sitaminstrumentālistu, bundzinieku Ivaru Arutjunjanu, netiek dota katru dienu. Un arī ne katru gadu.
Vai jau bijuši mēģinājumi ar Radio kori, un kāda veidojas sadarbība?
Ar Radio kori sadarbojos jau apmēram divus gadus. Viss sākās pirms pāris gadiem, kad mēs ar Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, apsēdušies pie kafijas krūzes, sākām šķetināt un domāt, ko varētu darīt kopā. Izskatījām dažādu komponistu skaņdarbus un secinājām, ka nav īsti nekā spilgta ģitārai un korim. Varbūt ir, bet mēs ar savām aprobežotām zināšanām neuzdūrāmies šādam repertuāram. Tāpēc es pieteicos uzrakstīt šo spilgto materiālu. Kopš tā laika esam nospēlējuši sešus koncertus, tajā skaitā Roterdamā Laurinskena baznīcā Holandē. Koncerts Sv. Pētera baznīcā man būs interesants izaicinājums, kā improvizēt ar tādu akadēmisku sastāvu kā Latvijas Radio koris, kas ikdienā neimprovizē, bet, ja dziedātājiem dod skaidras norādes, viņi dara apbrīnojamas lietas. Koncerts balstīts apmēram desmit dzejoļos, mīlestības vēstulēs, kuras sarakstījuši dažādu renesanses un viduslaiku Rietumu un Austrumu mistiķi – Tēreze no Avilas, Hafizs Rabia un citi. Viņu sacerētais man ir kā sadzīviska Bībele. Droši vien katrs pazīst dzīvē brīdi, kad rodas būtiski jautājumi, taču īsti nevari rast atbildes. Bet tad “uz dullo” atver kādu grāmatu, buries caur lapām un pēkšņi atnāk meklētais, gandrīz viss top skaidrs. Tāda grāmata man bija šo viduslaiku mistiķu dzejoļi. Kad sākām ar Kasparu Putniņu runāt par koncertu, man uzreiz bija skaidrs, ka vajadzētu tieši šos apmēram desmit dzejoļus ietērpt mūzikā. Koncerts būs kā lūgsna, kā jau mīlestības vēstules Dievam, bet ne īsti kristīgā, ne islāmiskā vai kādas citas reliģijas garā, bet caur ikdienišķu valodu, ar kādu izcēlās manis minētie mistiķi. Viņi, piemēram, paņēma glāzi vai pudeli un, par šiem objektiem runājot, nonāca pie absolūti dievišķām atklāsmēm. Arī šajā programmā būs tāda universāla, dievišķa lūgsna.
Ar bundzinieku Ivaru Arutjunjanu esat sadarbojušies jau labu laiku.
Apmēram desmit gadus. Viņš dzīvo Parīzē, ir viens no maniem mīļākajiem bundziniekiem visā pasaulē, jo Ivaram piemīt ārkārtīgi sensitīva pieeja “plēvei”. Kad Ivars uzsit pa bungām, vienkārši jūti, ka no tām nāk ne tikai skaņa, bet vēl kaut kas…
Vai varat atklāt, kurš ielika jūsu rokās ģitāru?
Emocionāli tas bija varbūt ne tik gaišs brīdis. Mani pirmie pubertātes gadi, ar ģimeni tikko bijām pārcēlušies no brīnišķīgas lauku idilles Madlienā uz krietni skarbāku pilsētu – Ogri – un ievākušies deviņstāvu blokmājas devītajā stāvā. Man blieziens zem jostas vietas, ļoti smagas pārmaiņas emocionālajā dzīvē. Tajā laikā sāka interesēt vairs ne roka, bet jau nākamā līmeņa, tā dēvētā metāla mūzika. Tā bija mans emocionālais patvērums. Klausoties radio vai spēlējot citiem mūziķiem, ārkārtīgi patika kāds tembrs, kura izcelsmi nezināju. Tikai ar laiku sapratu, ka šis tembrs pieder ģitārai. Vecāki, labu gribēdami, ieveda mūzikas skolā. Nebiju superspītīgs, bet nevaru teikt, ka nenormāli patika skolu apmeklēt. Bet darīju, kas jādara. Milzīgo azartu, kas manī šobrīd kūsā pret mūziku, tolaik nepazinu. Darīju visu ko – apmeklēju mākslas un basketbola skolu, mēģināju spēlēt ielas hokeju ar skrituļslidām un tenisa bumbiņu. Un to spēlējot, satiku mazliet vecākus puišus par mani, kuriem, izrādās, ir “metāla” grupa. Viņi meklēja tai ģitāristu. Mana mamma (kordiriģēšanas un solfedžo skolotāja Ogres mūzikas skolā Daina Čudare. – V. K.) bija nopirkusi skolas vajadzībām lētāko ģitāriņu, lai ir ko parādīt bērniem. Nedēļu tā stāvēja mājās, un es mēģināju strinkšķināt, centos atdarināt dzirdētās, man iepatikušās “metāla konstrukcijas”. Protams, no akustiskās ģitāras nevarēja izvilināt oriģinālās “metāla” mūzikas skaņas, bet tajā brīdī kaut kas manī saslēdzās, aptvēru interesi. Kad tiku pieņemts mūziķu grupā, sākām diezgan koncentrēti taisīt mūziku, reizēm uz mūsu pagrabiņu gājām septiņas dienas nedēļā kā uz darbu. Protams, aparatūra amatieriska, taču pamazām uzdzinām kārtīgu līmeni. Tajā laikā sajutu, ka ir lieliski satikties ar domubiedriem un vienkārši strādāt kopā. Ja nokļūtu deju kolektīvā, droši vien ļoti labi iejustos arī tajā. Ja sanāk kaut ko kopā darīt ne tikai ķeksīša pēc, bet ar mērķi, ir ļoti aizraujoši.
Varat nosaukt personību, kuru apbrīnojat kā ģitāras spēles meistaru?
Amerikāņu ģitārists Bils Frisels. Tradicionālā džeza ģitāras skaņa man diezgan ātri kļūst garlaicīga un vienmuļa, bet 67 gadus vecais amerikānis spēlē ar kantrimūzikas toni, viņam ir ļoti bagāta harmoniskā bagāža un plaša krāsu palete.
Esat studējis Amsterdamas konservatorijā. Ne viens vien pēc tam dodas tālāk pasaulē. Kas lika atgriezties Latvijā?
Laikam jau saknes gribējās dzīt labvēlīgā augsnē un likās, ka tāda ir Latvijā. Kad atgriezos, man bija divdesmit pieci gadi. Vēl viens ļoti svarīgs aspekts par labu lēmumam braukt mājās bija mana ģimene – mamma, tētis, abas māsas. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, cik svarīga ir ģimene un saites ar to.
Gaidāmais koncerts ar Radio kori ir viens no projektiem, kurā piedalāties, neesat nevienas mūziķu kopas štatā. Kā jums patīk brīvmākslinieka jeb brīvmūziķa dzīve Latvijā?
Tam kokam divi gali. Gaišā puse, ka lielos vilcienos esi brīvs putns, vismaz iluzori tev tā liekas, īstenībā jau arī esi brīvs, jo vari izvēlēties, celties sešos no rīta vai vienos dienā. Bet tumšā puse, ka nav regulārs grafiks un īstenībā ir ļoti haotiska dzīve. Nākas pateikt “jā” arī koncertiem, kas nav muzikāli tik interesanti un aizraujoši, bet citādi bez šādiem maizes darbiņiem mēneša beigās nevarēsi samaksāt dzīvokļa rēķinus. Šobrīd meklēju tādas ikdienišķas rutīniņas, kuras atkārtot katru dienu, neatkarīgi no tā, kur esmu un ko daru, lai vienkārši paliktu pie veselā saprāta. Esmu aizsācis tādus meditācijas momentus – divdesmit minūtes no rīta un divdesmit pirms iešanas gulēt. Tas visu sakārto galvā, miesā.
Kas jums pašam šobrīd ir vissvarīgākais jautājums?
Ticība sev, pašdisciplīna. Ir prieks par tiem, kuri dzīvo veselu un laimīgu dzīvi, bet es tādus cilvēkus satieku diezgan reti. Daudz laika paiet, pētot citu skaņražu mūziku, lasot viņu partitūras, grāmatas, biogrāfijas par komponistiem, kuri man ir spilgti piemēri kompozīcijā.
Vai jums ir kādi pirmskoncerta paradumi, ieradumi, rituāli?
Laikam jau ne. Ja es spēlētu Lielajā ģildē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, vajadzētu uzvilkt uzvalku. Man patīk koncertos uzvilkt kaut ko mazliet akcentētāku nekā ikdienā. Kaut būtībā centrā nav tas, cik dārgas un smukas ir pianista kurpes, ar kurām viņš spaida pedāli, bet gan mūzikā ieguldītais darbs un atdeve spēles laikā. Mūsdienās diemžēl jaušams tāds moments: izskatās nevainojami, reklāma fantastiska, par karali pasludināts, bet iekšā kodols un saturs pašķīdis un neturas kopā.
Matīss Čudars
Viens no talantīgākajiem un daudzpusīgākajiem latviešu ģitāristiem, kura spēlē brīvs improvizācijas gars savijas ar spēju iejusties gan baroka mūzikā, gan mūsdienu komponistu skaņumākslā un uzplaukst kā flamenko, tā arī rokmūzikā un džezā.
Skolojies Rīgas Doma kora skolā un Amsterdamas konservatorijā.
Ir “Riga Jazz Stage 2017” pirmās vietas ieguvējs.
Pērn ar savu spēli sajūsminājis Osvaldo Golihova operas “Ainadamar” iestudējumā Cēsu mākslas festivālā. Turpat Cēsīs bez Matīsa klātbūtnes neiztika arī “LNSO vasarnīcas” košais koncerts “Vakars kvadrātā” ar Džimija Hendriksa, “The Beatles” un “The Rolling Stones” mūziku.
Rudens pusē uz Lielās ģildes skatuves atklājies Baha mūzikā un Agnetas Krilovas jaundarbā saspēlējies ar “Trio Nyx”.
Koncertprogramma “Merkurijs uz Mēness”, kurā Matīss Čudars spēlēja kopā ar orķestri “Rīga”, pērn tika nominēta “Lielajai mūzikas balvai 2016” kategorijā “Gada koncerts”.
Nominēts “Lielajai mūzikas balvai 2017” kategorijā “Gada mūziķis”.
