Kovida laikā varēja sajust totalitārisma elpu. Saruna ar režisoru Gati Šmitu 61
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 30. septembrī, Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Gata Šmita iestudēta komēdija ”(R)Evolūcija” – Berlīnes Gorkija teātra autoru Jaeles Ronena un Dimitrija Šaada lugas iestudējums, kam kā iedvesma kalpojusi pretrunīgi vērtētā Izraēlas intelektuāļa, futurologa Juvāla Noa Harari grāmata “21 lekcija 21. gadsimtam”.
Mūsdienu tehnoloģiju pasaule uzdod daudz eksistenciālu jautājumu: ko darīt ar tehnoloģijām, kas pārņem cilvēku dzīvi un ielaužas slēptākajos dvēseles nostūros; kā mākslīgā intelekta klātbūtnē nepazaudēt savu “es”; varbūt lielākā daļa par drošību un ērtību ir gatavi atdot savu brīvību?
Režisors Gatis Šmits ir pārliecināts – teātris par šiem eksistenciālajiem jautājumiem dod iespēju runāt cilvēciskā veidā. Izrādē lomās – Gundars Āboliņš vai Jānis Skutelis, Kaspars Znotiņš, Kristīne Krūze, Jevgēnijs Isajevs, Jana Čivžele un Marija Linarte.
Nereti jauniestudējumus plāno ilgāku laiku iepriekš, bet šobrīd politiskā situācija, iespējams, agrāk iecerēto liek pārskatīt. Kā raisījusies šīs izrādes ideja?
G. Šmits: Bija ideja iestudēt pavasarī, kaut Gundars (Āboliņš) materiālu bija iztulkojis jau senāk. Kādu brīdi to gribēja iestudēt Alvis (Hermanis), bet tad mainījās situācija – teātrī ieradās Čulpana (krievu aktrise Čulpana Hamatova. – A. K.), radās vēl citas aktualitātes saistībā ar karu. Tad nāca piedāvājums strādāt ar šo darbu, un es piekritu.
Stāsts par mākslīgā intelekta un tehnoloģiju varu? Kas tajā uzrunāja jūs?
Tēma ir ļoti svarīga. Piemēram, kovida laikā uzrādījās tas, ko šīs lietas var nodarīt. Bija bažas par to, ka tiek ierobežota cilvēku brīvība.
Viens no globālistu un nākotnes transhumānistu ruporiem ir Harari, kura darbā balstīta šī luga. Viņš ir bijis Geitsa, Obamas “tehnoloģiju” konsultants.
Viņš ir tas, kurš saka – Dieva nav, brīvās gribas nav, un mūsdienu valdošā šķira spēs izmainīt jeb “uzlauzt” mūsu gēnus, un homo sapiens līdz ar to beigsies, un, ja tagad no tā nesaprotat, tad vēlāk jūs manīsit tā sekas.
Augstprātīga un ļoti bīstama pozīcija. Tomēr mums tiešām ir grūti aptvert mākslīgā intelekta jaudu – iedomājieties, ja tūkstošiem gadu nesām maisu, knapi stiepdami 50 kilogramus, bet pēkšņi vienā dienā ierodas vilciens, kas var aizvest 50 miljonus kilogramu vienā stundā. Cilvēks, kuram pieder šī tehnoloģija, ir tas, no kura ļoti jābaidās.
Te laikam būtu vietā mazliet izgaismot jūsu minēto transhumānisma jēdzienu.
Transhumānisms ir ideja par to, ka cilvēku iespējams uzlabot gan fiziski, gan garīgi. Šobrīd gan Harari, gan Kurcveils (amerikāņu futurologs Reimons Kurcveils, 1948. – A. K.) runā, piemēram, par to, ka cilvēks tiks uzlabots tiktāl, ka pamazām pārvietosies uz virtuālu mākoni un ķermenis viņam vairs nebūs vajadzīgs.
Te tiešām sāk parādīties “Übermensch” jeb pārcilvēka ideja. Tā vēsturē atgriezusies ik pēc laika, sākot ar mītu par Golemu, Frankenšteinu…
20. gadu Amerikā šī kustība izplatījās kā eigēnika – doma par to, ka vajag uzlabot un kontrolēt sabiedrības genofondu, ietverot šausmīgas rasistiskas lietas, piemēram, domu, ka jātiek vaļā no melnādainajiem vai viņi jāsterilizē.
Cilvēkiem radās ideja, ka citus cilvēkus vajadzētu uzlabot. Ideja, kas agrāk vai vēlāk noved pie totalitārisma. Šīs idejas nonāca arī 20., 30. gadu Vācijā, un savā ziņā ir aktuālas arī tagad.
Piemēram, arī kovida laikā varēja sajust totalitārisma elpu.
Veikalā jārāda pase, jāvalkā maskas, lai gan pamatojums cilvēkiem nav līdz galam skaidrs, tomēr sarunāties par to īsti nav iespējams. Un šajā kontekstā ienāk tehnoloģijas – tomēr jautājums nav par tehnoloģijām kā tādām, bet par to, ko ar tām iesākam.
Arī atomenerģija, to atklājot, deva cerību dzīves uzlabošanai.
Vai elektrība, 19. gadsimtā visas civilizācijas mājas kļuva gaišas, ražošanas sprādziens – industriālā revolūcija. Ja tajā brīdī kāds kontrolētu, kur tu tobrīd atrodies, ko ēd, cik tērē CO2, un no tā būtu atkarīga tava piekļuve elektrībai, tas būtu slikti. Tā laika Amerikas antimonopola likumi to nepieļāva.
Mūsdienās jaunā industriālā revolūcija ir internets. “Google” un tamlīdzīgas iestādes ir zem viena vairoga – globālistu rokās. Pirms dažiem gadiem tas nešķita nozīmīgi, bet tagad ir citādi. Kāpēc, ievadot “Google” meklētājā jebkuru jautājumu, saņemam tikai atlasītu, vēlamu informāciju?
Izklausās pēc sazvērestības teorijas…
Tomēr par šīm lietām ir jārunā. Tas pats Kurcveils visā nopietnībā uzskata, ka viņš būs nemirstīgs, sagaidot brīdi, kad viņa smadzenes nokopēs.
Harari raksta grāmatās, ka homo sapiens suga ir beigusies, ka esam pēdējā šāda paaudze un tiksim ģenētiski uzlaboti. Skaidrs, ka tie ir plānprāta murgi, bet kovida kontekstā tie uzpeldēja virspusē.
Tikmēr jūs par šiem dramatiskajiem jautājumiem iestudējat komēdiju.
Cilvēks ir izdzīvojis cauri visādām briesmām. Mūsu spēja pielāgoties un izgudrot lietas, pārvarot visādas šausmas, ir veidojusies garā vēstures procesā.
Izrādē mēs nemēģinām kādam “skalot smadzenes” par globālismu vai transhumānismu, bet šīs tēmas te lugas varoņiem parādās gluži personiskā veidā.
Vai, piemēram, otrs cilvēks atrodas vienā telpā ar tevi, kad viņš ir mobilajā telefonā? Vai tās idejas, kas tev ienāk prāta, ir tavas vai nākušas no malas? Sabiedrības domas ietekmēšana kara laikā… Komēdijas veidā risinām šīs tēmas.
Izrādes pieteikumā ir jautājums – vai tehnoloģijas liks mums zaudēt brīvību. Ko atbildat jūs?
Tas ir atkarīgs no pilsoniskās sabiedrības un cilvēka spējas piekļūt īstajai informācijai. Liela nozīme ir brīvai plašsaziņas presei.
Piemēram, Maskavā līdz karam bija daudz propagandas, tomēr starp spēlētājiem bija arī “Eho Moskvi” vai “Dožģ”, līdz ar to vismaz mazai cilvēku daļai bija iespēja saprast, kas tur notiek. Šobrīd tā vairs nav. Vai mums vispār ir plašsaziņas medijs, kurš spētu apstrīdēt, piemēram, kovida ierobežojumus skaļā veidā?
Runāt atklāti, piemēram, par vakcīnu blaknēm? Tā vietā mums ir tā dēvētie faktčekeri, kas ir varas reakcija uz opozīciju.
Vārdi “konspirācijas teorijas”, “dezinformācija” nāk no tās puses, kas grib kontrolēt naratīvu, nevis turēt to atvērtu.
Jābūt uzmanīgam, lai nākotnē, ja uzrodas kāds, kam tiešām ir ļauni nodomi, ir apturams, tāpēc ir jābūt spējai runāt par to.
Arī Latvijā ir jābūt neatkarīgai valsts pārvaldei, kas pati spēj pieņemt lēmumus, nevis skatās uz citām valstīm un atkārto uzrakstītas vadlīnijas.
Reizē tieši Krievijai lojāli spēki izmanto šo naratīvu par “paklausīgo” Latvijas valdību.
Es šeit neredzu tikai Latvijas problēmu. Pēdējos trīsdesmit četrdesmit gados globalizācijas iznākumā vairākas sfēras nonākušas vienas grupas kontrolē.
Tagad ir sociālie mediji, kuros vairs nav brīvās runas, visas izpausmes tiek kontrolētas. Īlons Masks nesen norādīja, ka starp “Twitter” lietotājiem tā dēvētie boti ir nevis pieci, bet 80 procenti.
Šajā platformā mērķis nav publiski paust savas domas un kopā ar citiem tās apspriest, bet virzīt domas konkrētā virzienā.
Tas notiek, un tas ir bīstami. Arī Amerikā Kongress runā, ka šos algoritmus vajag sašķelt un nevar atstāt privātās rokās, ka tie ir daudz spēcīgāki par elektrību vai atomenerģiju.
Tā ir bīstamība, ar ko mums jārēķinās. Tas piezogas lēni, brīvību var pazaudēt nemanāmi. Par to lielā mērā ir izrāde.
Jūs nemulsina, ka tā dēvēto lielo nodomu nozagt mūsu brīvību lielākoties piesauc dažādās ezoteriķu kopienas vai populistu politiķi?
Ir vārds “brīvība” un jēdziens “brīvība”. Arī Hitlers runāja par brīvību, un tagad par brīvību runā Putins.
Krievija “uz papīra” skaitās demokrātiska valsts, kaut mēs zinām, ka tā nav. Varbūt Krievijai bija vajadzīgs karš, lai tā attaptos.
Bet reizē ir arī CNN, Demokrātu partijas rupors, kas arī raida propagandu, melo. Ar ko tad viņi atšķiras no Krievijas televīzijas, ja arī tur ir propaganda?
Abi lugas autori – no Kazahijas izceļojis aktieris Dimitrijs Šaads un izraēļu režisore Jaele Ronena – ir saistīti ar krievu rakstnieka Gorkija vārdā nosauktu teātri Berlīnē.
Lugu viņi uzrakstīja kopīgi, balstoties Harari grāmatā, kurā runā par šo problemātiku salīdzinoši nekaitīgā veidā – tajā nav baigā asuma. Teātrim arī nav jānodarbojas ar propagandu, jāskalo smadzenes, bet jārunā par cilvēkiem un jārada emocijas. Tomēr man šķiet svarīgi runāt par šīm tēmām.
Revolūcijas jeb pārmaiņu laika tēmai pievērsāties arī savā filmā “1906”, kur runa bija par 20. gadsimta sākuma revolucionārām idejām. Šī tēma jums ir aktuāla arī šajā “(R)evolūcijā”?
Arī šis noteikti ir pārmaiņu laiks, par to liecina viss, lai gan, iespējams, par revolūciju to nevar saukt, jo tā tomēr ir visas tautas brīva sacelšanās.
Mēs izrādē, arī jokojot, mēģinām iztēloties iespējamu nākotnes scenāriju, kas varētu šķist pārsteidzošs. Latvijā ir pārmaiņu laiks – ir vēlēšanas, pirms kurām redzu, ka nav atklātas sarunas, nav atbildētu jautājumu.
Piemēram, pirmsvēlēšanu laikā sabiedrībā būtu jāvar runāt par veikto kovida apkarošanā, kāds tas bija, cik izmaksāja, vai drakoniskie mēri palīdzēja vai nepalīdzēja, tomēr tas īsti netiek darīts, lai gan turpmākai plānošanai būtu svarīgi saprast datus.
Viss rit kaut kādā inercē – mēs neuzdodam jautājumus, nesaņemam atbildes.
Man nav sajūtas, ka šobrīd Latvijas politiķi pārstāvētu Latvijas intereses.
No tautas atrautie politiķi laikam ir populārākais visu valdību raksturojums.
Jā, šis sauklis tiešām vienmēr ir bijis, tomēr šobrīd tas ir simtkāršojies interneta – pilnīgas informācijas telpas – kontroles dēļ.
Ja pēkšņi kaut kas šausmīgs notiktu, vai mēs kā sabiedrība spētu izdarīt pareizo izvēli tajā brīdī un būt informēti par to, kas notiek, par to man ir bažas.
Latvija ir pārāk maza, lai tajā varētu izveidoties informācijas alternatīvas.
