Māris Antonevičs: Brīvību pret desu – tas netiek piedāvāts 1
Arvien mazāk Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi atteikties no politiskajām brīvībām apmaiņā pret ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos – raksta ziņu aģentūra LETA, atsaucoties uz pētījumu centra SKDS veikto aptauju. Decembrī veiktajā aptaujā iedzīvotājiem lūgts vērtēt, vai ir pieļaujama neliela politisko brīvību ierobežošana, lai panāktu iedzīvotāju ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu. Uz to 56% aptaujāto (daļa kategoriskāk, daļa pieļāvīgāk) atbildējuši, ka nav gan pieļaujama.
Labākas dzīves vārdā atteikties no politiskajām brīvībām esot gatavi 24% aptaujāto. Tas ir krietni mazāk nekā, piemēram, 2003. un 2010. gadā, kad šādam viedoklim kopumā piekrituši pat 45% aptaujāto. Arī citus gadus daudz vairāk iedzīvotāju, kā norāda paši sociologi, esot bijuši “gatavi mainīt brīvību pret desu”.
Protams, arī šis pētījums sniedz kaut kādu nelielu ieskatu par sabiedrības noskaņojumu. To var mēģināt savilkt kopā ar citiem un tad izdarīt secinājumus gan par kopējo attieksmi pret valdošo iekārtu, gan par dzīves līmeni valstī. Tomēr šāds jautājums veicina aplamu pasaules priekšstatu, jo liek iztēloties ko līdzīgu tirgum, kur pārdošanā ir divas preces, un pircējam atliek izvēlēties vienu no tām, kas nu viņu vairāk uzrunā.
Realitātē šāds darījums nekad netiek piedāvāts.
Politisko brīvību ierobežošanai un ekonomiskajai labklājībai ļoti reti ir kāda saistība, tieši pretēji – bieži cilvēkiem tiek solīti visi iespējamie labumi, bet beigās viņi nesaņem neko no tā.
Protams, varētu atrast atsevišķus izņēmumus, kad autoritāra vadoņa vadībā valsts piedzīvojusi ekonomisku augšupeju: Čīle Augusto Pinočeta vadībā vai Latvija Kārļa Ulmaņa vadībā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Tomēr lielajā vairumā vēsturisko piemēru politisko brīvību ierobežošana gājusi kopsolī ar iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanos, turklāt, jo sliktāk kļūst dzīvot, jo lielāka neapmierinātība un protesti, tāpēc skrūves tiek piegrieztas ciešāk.
Īpaši tas raksturīgs kreisajiem politiķiem, kas pievilina atbalstītājus ar pasaciņām par tautai tīkamu un taisnīgu valdīšanu, bet rezultātā noved valsti pie katastrofas, kā tas šobrīd labi redzams Dienvidamerikas valstī Venecuēlā. Tad vienīgais variants noturēt varu ir ieviest vēl stingrāku diktatūru, kas nežēlīgi izrēķinās ar citādi domājošajiem.
Šajā ziņā aplams ir joprojām bieži piesauktais it kā Latvijas atmodas laika lozungs: “Kaut pastalās, bet brīvi.”
Jo šādas izšķiršanās nebija. Padomju Savienība ekonomiski bija bankrota priekšā, un vienīgais tās eksistences turpinājums bija vardarbības palielināšana. Tas arī tika izmēģināts Tbilisi, Baku, Viļņā, bet valsts vadītājs Mihails Gorbačovs nebija gatavs tālāk smērēt rokas asinīs. Ar vārdu sakot, alternatīvas tolaik nebija: “Kaut nebrīvē, toties paēduši un dārgos zābakos.” Alternatīva bija: “Pastalās un nebrīvi.”
Attālinoties komunisma impērijas sabrukumam, kas bija skarbs pierādījums, pie kā aizraušanās ar sociālisma idejām var novest, jaunajai paaudzei tās var kļūt tīkamākas. Protams, ir arī tā pati Venecuēla vai Ziemeļkoreja, taču tie var šķist arī pārāk eksotiski piemēri, lai atturētu no aizraušanās ar eksperimentiem. Ir politikas vērotāji, kas uzskata, ka nākamais politisko pārmaiņu vilnis būšot tieši kreisās idejas jaunā iepakojumā, un to nesēji gan Eiropā, gan ASV sāk iezīmēties.
Atgriežoties pie “brīvības mainīšanas pret desu”, nav vajadzīgs autoritārs režīms, lai šādi piedāvājumi parādītos.
Piemēram, nesen Latvijā tika asi diskutēts par ANO migrācijas paktu, kur viens no šaubīgajiem tā punktiem ir apņēmība vērsties pret medijiem, kas neatspoguļo “pareizo” viedokli šajā jautājumā. Runa pagaidām ir nevis par kādām sankcijām, bet sabiedriskā finansējuma atņemšanu. Tātad, ja gribi naudu, tad savu negatīvo viedokli paturi pie sevis. Lūk, te gan ir tirgus darījums. Tāpat kā ik pa laikam skanošie paziņojumi, ka vajadzētu finansiāli ietekmēt (atņemt Eiropas Savienības naudu) valstīm, kas nepakļaujas Briseles kursam. Bet pagaidām tās ir tikai diskusijas.
Savukārt pavisam reāls un arvien biežāk sastopams ir cits darījums – atteikties no politiskajām brīvībām apmaiņā pret drošību. Tas nozīmē gan pakāpenisku atteikšanos no privātās dzīves neaizskaramības, gan spēka struktūru pilnvaru palielināšanu, varbūt pat ierobežojumus preses un vārda brīvībai, ja rodas tāda vajadzība. Arī par to sabiedriskās domas pētītāji varētu kādreiz apjautāties.
