Brīvības sods un gods. Recenzija par spēlfilmu „Mana brīvība” 11
Autors: Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mēģinot sistematizēt pārdomas par režisores Ilzes Kungas-Melgailes filmu “Mana brīvība”, vairākkārt iedomājos par to, vai manu vērtējumu vairāk ietekmē atmiņas par atmodu un Latvijas Tautas frontes (LTF) darbību vai varbūt tomēr būtiskāk iespaido šī darba problemātikas tvērums un kvalitāte. Aizmirst to, kas dzīvē ir bijis ļoti nozīmīgs (daudzi to laiku notikumu dalībnieki dziesmoto revolūciju vērtē kā svarīgāko sava mūža notikumu), protams, nav iespējams pat tad, ja tā laika norises tagad vērtē niansētāk vai pat citādi. Nostalģija ne vienmēr ļaujas prāta kontrolei, bet, visticamāk, jācenšas samērot jūtu un prāta argumentus, ko šajā rakstā centos panākt.
Režisorei šī filma ir pārliecinoša debija pilnmetrāžas aktierkino, mērķtiecīgi izvēloties stāstījuma “skatu punktu”. Tās darba nosaukums bija “Dzīve pārtraukta”, kas varēja likt domāt, ka autori pievērsīsies Itas Kozakevičas (filmā – Alīcija) nāvei. Tas būtu saprotami, taču tā nav noticis. Lai gan neatkarības atgūšanas laikā, šķiet, katrs iesaistītais rēķinājās ar to, ka viņa dzīve var pārtrūkt, ziņa par izcilās un brīnišķīgās Latvijas un poļu patriotes, Latvijas Poļu savienības priekšsēdētājas, LTF valdes locekles, 1990. gada “Sievietes Latvijas” laureātes bojāeju (tās apstākļi joprojām esot neskaidri) satrieca. Bija daudz cerību, kuras toreiz zuda. Jāuzsver, ka viņa bija īpaši bīstama padomju varas aizstāvjiem, jo spēja gudri apvienot lielu daļu no mazākumtautībām cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Filmā ir vairāki būtiski ieguvumi. Noteikti jāuzsver tā laika vides raksturojums, kas radīts, pateicoties mākslinieka Jurģa Krāsona un operatora Maksima Efrosa precīzajam un iespaidīgajam veikumam. Tik nomācoša, gandrīz vienkrāsaina, pabalējusi, pat blāva ir pagājušā gadsimta 80. gadu sadzīve. Šauri dzīvokļi (nav svarīgi tas, ka Itas Kozakevičas īstais dzīvoklis esot bijis citāds, jo filmā radīts vispārināts “padomju mājas” tēls), saspiestība, pieticīgi mēģinājumi kaut cik dažādot apkārtējo – tas ir vēl viens arguments, lai gribētu izlauzties no “attīstīta sociālisma” standartiem (piemēram, tiem apdzīvojamās platības kvadrātmetriem, kuri katram pienākas, vai standartmēbelēm, kuras var “dabūt”).
Arī LTF vadītāji un aktīvisti filmā lielākoties ir tā laika simboli, ne daudzpusīgi tēli, šādi papildinot vidi. Pārsvarā viņus zinām un, pat raksturus tikai ieskicējot, rodas plašākas asociācijas. Tā laika tautas kustības vēsturi pilnvērtīgi varētu atklāt seriālā (ceru, ka tāds taps), jo vienā ierobežota apjoma filmā visam būtiskākajam pievērsties nav iespējams.
Jāuzsver, ka filmā šie jaunie un jau pieredzējušākie cilvēki, kuri cīnījās par Latvijas un vienlaikus savu brīvību, ir neizskaistināti. Viņi pieļauj kļūdas, dzīvo un uzdzīvo (cik nu tas iespējams), tomēr būtiskākais – spēj intuitīvi vai apzināti koncentrēties uz vissvarīgāko. Neuzbāzīgi, bet skaidri tiek atbildēts uz jautājumu, kāpēc nevarēja “dzīvot draudzīgi” (turklāt baudīt sīku tā laika simbolu – garšīgo plombīra saldējumu –, jo to varēja “lēti” nopirkt), kāpēc bija jāriskē ne vien ar savu dzīvību, bet arī ar tuviniekiem un draugiem, kāpēc bija jācenšas modināt tos, kuri “ilgi tumsā dzīvojuši” bez cerībām un apņēmības mainīt dzīvi. Mana atbilde, sakņota atmiņās: citādi nevarēja. Ja izjusta brīvības smarža/jušana, to nevar iznīcināt. Ja ir gods, tad nav baiļu no soda, kā tolaik tika runāts.
Lai izprastu to laiku, būtiskas ir literātu kopābūšanas ainas. Nespēja samierināties ar nebrīvi, nepadošanās, kaut izciešot bargus sodus, ir tas, kas spēj arī citus stiprināt brīvības pārliecībā (“pie pleca plecs”). Bet, protams, jārēķinās ar to, ka vēlme kļūt brīvam un īstenot savas spējas var aizvest nodevībā, ja pietrūkst spēka (tas redzams filmā). Nedaudz savrups, kaut zīmīgs ir poļu balerīnas stāsts, kura arī pievēršas cieņai kā brīvības nosacījumam.
Par lielisku, aizkustinošu un daudzveidīgu uzskatu Alīcijas/Itas lomas tēlotājas Ērikas Eglijas-Grāveles tēlojumu, panākta ne tikai ārēja līdzība, bet galvenais – pārliecinoši radīta tēla būtība. Viņas izpausmes atšķiras, pat smagās situācijās, piemēram, uzzinot par vīra, nozīmīga zinātnieka, sadarbību ar VDK, tomēr izmisumā nezaudējot dūšu. Skumja ironija pavīd Alīcijas sarunā ar vīru, kurā tiek lemts par turpmāko kopējo dzīvi. “Tā dzīvosim?” Taču kā nodevību var piedot un tās sekas labot?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa Ditas (prototips – Sandra Kalniete) lomā ļauj nojaust tēla drāmu, bet grūtāk saprast un pieņemt ir Alīcijas vīra Ilgvara (tēla pamatā – Indulis Strazdiņš), kuru ataino Darjus Meškausks, darbības, jo viņa rīcības šķiet virspusējas. Nodevības seku izpēte varēja būt akcentētāka.
Zināms, ka daudzu atmodas līderu dzīves stāstos ir bijuši ne vien nozīmīgi pacēlumi, bet arī zaudējumu periodi. Vai likstas un nedienas ir uzskatāmas par sodu brīvības alku dēļ? Var šo jautājumu paplašināt: vai uzdrīkstēšanos būt brīvam mazina tas, ka rezultāts ne vienmēr ir tāds, kāds ticis cerēts. Tas ir jautājums, kas diemžēl joprojām ir aktuāls. Daudz kas mūsu dzīvē ir mainījies, turklāt to pat uzskata par ierastu un pietiekami nenovērtētu, taču ir arī kas tāds, kas diemžēl nav uzlabojies. Šādā skatījumā zīmīga ir priekšvēlēšanu aina kādā rūpnīcā: agresīva nostāja pret pārmaiņām, pret Latvijas neatkarību un latviešu valodu.
Pret vēstures problemātikas filmām dažkārt iebilst: kāpēc atkal par bijušo? Svaigie notikumi regulāri parāda to, ka, piemirstot savulaik svarīgo, riskējam ar smagās pagātnes atkārtošanos. Tiesiskums, taisnīgums, atbildības ierobežota brīvība ir vissvarīgākais. Turklāt brīvestības alkas ir mūžam kopjamas un sargājamas vērtības.
