Agris Liepiņš: Vai šodien mūsos vēl mīt Lāčplēša gars? 5
Vienpadsmitais novembris – Lāčplēša diena. Diena, kad Rīga tika atbrīvota no Bermonta karaspēka, diena, kad godinām mūsu karavīru varonību un spēju uzupurēties Latvijas valsts labā. Vai šodien mūsos vēl mīt Lāčplēša gars?
Plašsaziņas līdzekļi ziņo – Putina režīma propagandisti piestrādā pie tā, lai blakusesošo valstu pilsoņos sētu neticību savai valstij, un īpaši tiek domāts, kā panākt, lai Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas pilsoņiem nebūtu vēlmes aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās. Lai latviešos un igauņos nostiprinātos pārliecība, ka pašu valstij nav vērtības un par to nav vērts cīnīties. Krievija nākamgad propagandas karam atvēlējusi rekordlielu naudas summu.
Mērķis ir izraudzīts pareizi – tauta. Jo vienīgi tai pieder suverēnā vara lemt savu likteni. Tauta ir pēdējā cerība apstākļos, kad politiķi ir nekompetenti politikāņi un valdība tāda, kāda nu ir. Atcerēsimies valodu referendumu. Cik gļēvi un neizlēmīgi savos izteikumos toreiz bija partiju politiķi, cik pakalpīgs Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs un nevarīgs Valsts prezidents. Viņam šajā situācijā pat nebija savu domu, ko teikt. Tā bija latviešu tauta, kas, izmantojot savu suverēno varu, pauda skaidru noraidījumu krievu valodai kā otrajai valsts valodai.
Salaužot tautas pretošanās garu, valsts tiek zaudēta. 1919. gadā vāji apbruņotā Latvijas armija stājās pretī četrreiz lielākajam bermontiešu karaspēkam. Daudziem Latvijas aizstāvjiem nebija pat pienācīgu apavu. “Jaunāko Ziņu” žurnālists Jānis Kārkliņš atceras: “Bija dienas, kad fronti pie Daugavas tiltu galiem vārda tiešā nozīmē turēja baskāji. Šautenēm un rokas granātām apbruņoti baskāji – Rīgas strādnieki, bezdarbnieki, ar Raiņa kvēlo sērdienīšu dziesmu Daugavu kabatā. (..) Mugurā Rīgas sargiem ir noskrandušas darba drēbes, kājās – noplīsušas kurpes, vecas dubļenes vai itin nekā, galvā – kas kuram mājās pagadījies, ar mazu kokardīti – Latvijas saulīti – kā vienīgo karavīru pazīšanās zīmi. Tādi viņi rudens lietū un salā staigā pa savas pilsētas ielām, naktī ieguļas pielijušos ierakuma grāvjos.”
Vai mums šodien pietiktu gribasspēka aizstāvēt savu valsti, savu galvaspilsētu? Pirms simt gadiem Bermonta karaspēks Latvijā bija tieši tas pats, kas šodien zaļie cilvēciņi Ukrainā. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Bermonta karaspēks sastāvēja no vācu daļām, kurām pēc ķeizariskās Vācijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā un saskaņā ar starptautiskajiem likumiem vajadzēja atgriezties savā zemē. Tā vietā viņi izvēlējās citu ceļu. Izlikdamies par krievu armiju un formāli ieceldami par armijas komandieri krievu pulkvedi Bermontu-Avalovu, vācieši cerēja sagrābt Latvijas teritoriju un šeit pasludināt Vācijai draudzīgu satelītvalsti. Toreiz mums bija politiķi – kvēli Latvijas patrioti ar Ulmani priekšgalā, bet ne jau viņi vieni paši spētu sakaut vācu armiju. Tā bija latviešu tauta, kas nepieļāva, ka Latvijas zemē sveštautieši izveido citai valstij pakalpīgu guberņu. Padomāsim, vai šodienas situācijā neredzam daudz līdzības? Vai šodienas Latvijā nav politisku spēku, kas vēlētos šeit redzēt kaimiņvalstij padevīgu guberņu?
Vienpadsmitajā novembrī iedegsim logos svecītes un aiziesim līdz sava pagasta vai pilsētas dievnamam. Daudzās baznīcās ir saglabājušās vai no jauna uzstādītas Latvijas brīvvalsts laikā piestiprinātās plāksnes ar to pagasta ļaužu vārdiem, kuri krita Brīvības cīņās. Arī tur noliksim svecītes un Dieva priekšā solīsimies aizstāvēt savu zemi kaut pastalām kājās.
