Sandra Vensko: „Karš nav vēlēšanas un karš nav kulturāla izrādīšanās” 6
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Adrenalīna deva par skaistu nākotni, par vietu Saeimā allaž ir kā sacensība – zelta kauss vai medaļa – rokā ir!
Šajā reizē sacenšanos varētu dēvēt arī par tādu kā mirkļa aizmiršanos laikā, kad netālu no robežas karavīri iznīcina karavīrus, ieročiem apgādātie nežēlo bērnus, cilvēks nogalina cilvēku. Lielvara pasaulei parāda savu plašo žestu – anektēt svešas valsts teritoriju un dēvēt to par uzvaru tāds nieks vien ir. Reālajā dzīvē zem šīs procedūras slēpjas naids, sāpes un zaudētas dzīvības. Karš nav vēlēšanas, un karš nav kulturāla izrādīšanās. Ne velti iekarošana iet rokrokā ar diktatūru, bezierunu paklausību un pavēlēm, kas jāpilda.
Izrādās, vēlēšanu sistēmu Latvijā atbalsta vien puse no balsstiesīgajiem vēlētājiem, lai gan nevienam par savu izvēli nav jāpaziņo vai jāatdod dzīvība. Pēc būtības katras vēlēšanas ir sevis kā kulturāla cilvēka parādīšana, pašnovērtējums un valsts novērtēšana. Ar šo vienkāršo procedūru – vēlēšanām – sākas cilvēka brīvība un cieņa pret citādi domājošajiem.
Smīkņāšana par sarakstiem, vairāk jautājums pašam sev – kāpēc neesmu sarakstā un ko es varētu izdarīt labāk? Kur ikdienā dzīvo un kādā pasaulē mīt tie, kuri nebauda demokrātijas augļus – brīvas vēlēšanas Latvijā –, jājautā tiem, kuri brīvību netur nekādā vērtē. Vēlēšanas ir nesāpīgs process, tik vien kā jāaiziet pastaigāties un jāpārdomā, par ko vislabāk būtu atdot savu balsi.
Ja karadarbību Ukrainā, kas Latvijas iedzīvotājiem rada ne tikai neērtības, bet liek izvērtēt savu attieksmi pret notiekošo, ignorē, varētu šķist, vēlētājus šķir vienīgi informatīvie lauki, taču tie parāda, cik trausla ir vēlētāju apziņa. Domājot par to, kas mēs būtu, ja ignorētu un atsacītos vēlēt, pārdomas lai paliek katra paša ziņā. Izglītota sabiedrība atšķir to, kā veidojas agresija, un nepieļauj to. Kultūras notikumu klāstā šķietami nekas nav citādi, tomēr tā varētu šķist tiem, kuri apmeklē koncertus, izrādes, lasa grāmatas un viss iepriekš minētais notiek valsts valodā.
Izmaiņas skar sabiedrības daļu, tos kultūrai pietuvinātos ļaudis, kuriem nākas pieņemt lēmumu – ko es domāju par agresiju, vai mani tas skar valstiski, kāpēc es nevaru vairs saņemt to, ko vēlos? Aizliegums iebraukt valstī, ne visiem atļauts baudīt ierastās ekstras, ne visi nosoda agresiju, jo tā neskar konkrēti. Vēlēšanas ir sava veida augsne manipulācijai ar cilvēka prātu, ja nekritiski izvēlas tā saucamo mazāko ļaunumu, ja vēlētājs nesaskata oligarhu spēlēs ne kripatas melnumiņa, nepamana agresorvalstī notiekošo, dzīvo ar vienu taisnību un vēlēšanas uzskata vien kā apgrūtinājumu.
Vēlēšanas uzrāda, kas būtu darāms, lai saliedētu sabiedrību un mazāk būtu vardarbība citam pret citu. Šķitums, ka visi ar visiem jūtas labi, ir kā zem ūdens paslēpts akmens – redzēt redz, bet aizskart nedrīkst. Ne velti vēlēšanās savus vēlētājus zaudēja vairākas partijas, katrai savi iemesli nokļūt netīkamo sarakstā. Politiskā nots ik uz soļa. Manuprāt, šīs vēlēšanas parādīja, cik veikli iespējams manipulēt un nojaukt pēdas, kas ved uz pagātnes notikumiem, pārkārtot figūriņas uz dzīves šaha galda.
Jautājumi un atbildes nereti ir vienkāršas – ko varu dot un ko gaidīt no cilvēkiem, kuri veidos valsts politiku, kā sakārtos tautsaimniecību un cik spēcīgi pārstāvēta būs valsts kultūrpolitika? Vēlēšanas ir kā eksāmens, cik iemācījies, tik spēj pats sev arī atbildēt. Lai kā gribētos, lai kāds cits izlemtu, pieņemtu lēmumus, vēlēšanas kā instruments ļauj dzīvot drošāk. Šķiet, nekur tālu apziņā nav jāmeklē brīvības jēdziens, sabiedrība spēj saliedēties kritiskās situācijās. Atbildības sajūta tomēr ir katra paša izvēles un kultūras izpratnes jautājums.
Vēlēšanas nav gluži maratons, kuram vairāk ieriebt vai kādu apsteigt. Tāpēc noteikt, kāds ir sabiedrības reālais noskaņojums, ir pagrūti un nebūt nav līdz galam objektīvi. Protams, ne viss visiem ir pieņemams, taču neviens nevar noliegt, ka vēlēt kādam būtu liegts, ja vien nokārtotas saistības ar valsti. Turklāt ir jāsaprot valsts valodas nozīme, kā to izmanto šajos vēlēšanu procesos. Visbeidzot, jāapjēdz, kur cilvēks atrodas un kādas sekas var būt, ja nav izprasta brīvības cena.
