Uldis Šmits: Brīvības atņemšana 4
1949. gadā dibinātās, tagad 47 valstis apvienojošās Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Turbjērns Jaglands ir Krievijas pilsoņu lielākais aizstāvis. Vai, pareizāk, tā tam vajadzētu būt. Jo viņš izvērsa diezgan lielu aktivitāti, lai Krievijas pārstāvjiem EP Parlamentārajā asamblejā tiktu atjaunotas balsošanas tiesības, kuras bija liegtas sakarā ar Krimas aneksiju un agresiju Austrumukrainā.
Atjaunošanas nepieciešamību Jaglands pamatoja (“Financial Times”) ar to, ka gadījumā, ja Krievija izstāsies no EP, Eiropā izveidosies “jauna robežlīnija” un Eiropas tiesību normas vairs nebūs Krievijai saistošas.
Turklāt “mēs esam nosodījuši Krimas aneksiju. Bet tā nav mūsu atbildība – to atrisināt. Tas ir citu starptautisko organizāciju uzdevums. Mūsu mandāts ir aizsargāt cilvēktiesības. Krievijas pilsoņi eksistē. Viņi pastāv, lai arī kas notiktu Krimā”.
Tur patiešām notiek daudz kas. Sevišķi represijas pret Krimas tatāriem, ko EP sava mandāta ietvaros nekādi nespēj novērst.
Tikmēr arī Maskavā vērojamas zīmīgas norises, proti, demonstrācijas saistībā ar t. s. ārpussistēmas opozīcijas izvirzīto kandidātu nereģistrēšanu nākamajā mēnesī paredzētajām pilsētas domes vēlēšanām, un šis protests tiek apslāpēts ar nepieredzētu brutalitāti. Politoloģe Lilija Ševcova raksta, ka tādējādi Kremļa piekoptā tiesiskuma imitācija ir sevi izsmēlusi. Tāpēc zūd jēga šajā imitācijā iesaistītajām institūcijām (sākot jau ar vēlēšanu komisijām), kā arī tam darbam, ko veic daudzas personas, kuras viņa ironiski dēvē par vizāžistiem. To uzdevums ir rūpēties, lai Putina režīms izskatītos kaut cik pievilcīgi, un uzturēt ilūziju par varas iespējamo “pozitīvo evolūciju” un “reformēšanās potenciālu”. Taču tagadējā situācijā visi šie pūliņi kļūst lieki, jo “maskarāde beigusies”.
Tomēr jāiebilst – ārpolitikā un tātad arī Eiropas Padomē maskarāde turpināsies. Ar nosaukumu “Dialogs”. Gribot negribot jāatceras bijušais EP Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs odiozais Pedro Agramunts, kuram gan piemita visai saasināta misijas apziņa, tāpēc viņš iedzīvojās nepatikšanās, kad Krievijas parlamentāriešu sarūpētā lidmašīnā kopā ar viņiem ieradās draudzības vizītē Sīrijā, un vēlāk taisnojās: “Kā dedzīgs dialoga aizstāvis uzskatīju – jo vairāk Asads dzirdēs runājam par demokrātiju, tiesisku valsti un cilvēktiesību aizstāvību, jo labāk.”
Ķīmiskos ieročus iecienījušo Asadu klanu tādas runas laikam tomēr neiespaidoja. Toties Kremļa propagandas kanāli izmantoja Agramunta ciemošanos Damaskā pēc pilnas programmas. Līdzīgi kā tagad izmanto Krievijas delegācijai izkārtoto balsstiesību atjaunošanu EPPA.
Pirms pieciem gadiem Jaglanda kungs uzslavēja Krievijā pieņemto likumu par politiskajām partijām. Šodien nāktos secināt, ka koruptīvās varas vertikāles kritizētājam Aleksejam Navaļnijam pa visiem šiem gadiem tā arī nav izdevies reģistrēt savu partiju. Viņš pats regulāri ir likts aiz restēm, un tagad tur nokļuva vienlaikus ar nereģistrētajiem pretendentiem uz Maskavas pilsētas domi.
Līdztekus administratīvajiem arestiem un aizturēšanām – 27. jūlijā apmēram 1400 cilvēku – ir uzsākta krimināllieta par masu nemieru rīkošanu, kas sodāma ar brīvības atņemšanu līdz 15 gadiem, kas draud ne tikai mierīgo manifestāciju iniciatoriem, bet arī vienkāršiem dalībniekiem.
Plašākā nozīmē šis process simbolizēs brīvības atņemšanu Krievijas pilsoniskās sabiedrības vēl neiznīdētajam pārpalikumam. Morāla atbildība par to būs jāuzņemas arī demokrātisko lielvalstu galvām, pirmām kārtām Merkelei un Makronam.
Droši vien Eiropas Cilvēktiesību tiesa saņems kārtējo iesniegumu birumu un liks izmaksāt nelikumībās cietušajiem kompensācijas. Lūk, apgalvo Eiropas politiķi, svarīgākais arguments, kāpēc Krieviju vajag paturēt EP juridiskajā telpā. Pastāv gan arī pieņēmums, ka viņu rūpes pārsvarā saistītas ar Krievijas dalības naudu EP, ko Maskava pārstāja maksāt, kas savukārt varēja kļūt par iemeslu valsts izslēgšanai no organizācijas. Jebkurā gadījumā Kremlis neievēro ne EP statūtus, ne valsts konstitūciju, un arvien nostiprinās pārliecība, ka varas maiņa Krievijā nenotiks vēlēšanu ceļā.
Savulaik, 1995. gadā, godīgas vēlēšanas bija nozīmīgākais Jeļcina Krievijai izvirzītais nosacījums uzņemšanai Eiropas Padomē, bet pirms tam sarunas noritēja diezgan smagi, tās pārtrūka, kad sākās Čečenijas karš, tad ar grūtībām atsākās. Baltkrievija prezidenta Lukašenko izdarību dēļ 1997. gadā zaudēja speciāli pieaicinātās valsts statusu un paliek ārpus EP joprojām.
Varbūt pilnīgi nepelnīti, ja reiz viņam kaimiņos šīs organizācijas dalībvalsts ir sagrābusi svešas teritorijas bez pārliekām sekām un vērš plašumā represijas. Protams, šajā sakarā neizpaliek Eiropas augsto amatpersonu tradicionālās bažas. Kā atbildīgas politikas imitācija. Bet pamatbrīvību samīdīšana notiek jau ilgstoši un pa īstam.
