Juris Lorencs: Varas iestādes arvien vairāk nespēj izskaidrot pieņemto lēmumu pamatotību, lietderību un caurspīdību 92
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītās nedēļas nogalē visā pasaulē notika plašas demonstrācijas, vērstas pret Covid–19 pandēmijas ierobežojumiem un prasībām vakcinēties, pret kontroli un digitālo vakcinācijas sertifikātu ieviešanu. Protestu ģeogrāfija bija patiesi globāla – Argentīna, Brazīlija, Austrālija, Turcija, ASV un Eiropas pilsētas.
Un kas ir interesanti – vislielākie protesti notika valstīs, kuras pamatoti uzskata par mūsdienu demokrātijas citadelēm: Francijā, Nīderlandē, Spānijā, Vācijā, Austrijā, Itālijā. Politiķi un vadošie mediji brīdina par “niecīga mazākuma šantāžu”, “radikalizāciju”, pat par “terorisma draudiem”.
Bet interneta un sociālo tīklu laikmetā grūti kaut ko noslēpt.
“Niecīgais mazākums” – tās ir milzīgas cilvēku masas, kas plūst pa Vīnes, Parīzes, Barselonas, Hamburgas un citu pilsētu ielām.
Daudzkārt lielākas nekā Gobzema ”Rododendra” pasākumā. Kopš Otrā pasaules kara beigām eiropiešiem ir stāstīts, ka viena no lielākajām sabiedrības vērtībām ir brīvība. Iespēja dzīvot bez diktatūras, bez bailēm un diskriminācijas.
Brīvība vēlēt parlamentus, pat prezidentus. Brīvība ceļot. Brīvi izteikt savas domas un apmainīties ar informāciju. Ka visa pamatā ir brīvība. Ka brīvs cilvēks ir tas, kurš attīsta saimniecību, maksā nodokļus un stiprina valsti.
Brīvības idejai vēlāk pievienojās izpratne par iekļaujošo sabiedrību, kurā neviens netiek atstumts un atraidīts. Tādu sabiedrību, kurā atrodas vieta arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bezdarbniekiem, dažādām minoritātēm, imigrantiem un patvēruma meklētājiem.
Līdz ar Covid-19 ierašanos brīvības jēdziens pamazām tiek pakļauts visdažādākajām interpretācijām un faktiski degradējas.
Jo neskaidrību ir pārāk daudz. Un ne jau par vakcīnām, par tām patiesībā ir vislielākā skaidrība. Vismaz man. Es neesmu vakcīnu pretinieks, savulaik esmu potējies pat pret tādām eksotiskām slimībām kā dzeltenais drudzis un tīfs.
Pavasarī pie pirmās izdevības vakcinējos pret Covid-19, nesen saņēmu trešo poti. Vienlaikus es labi saprotu, ka vakcīna nevar pasargāt no saskarsmes ar vīrusu. Taču tā var novērst smagu saslimšanu – par to liecina neskaitāmi pētījumi un statistika.
Daudzus cilvēkus visā pasaulē un arī mani dara aizvien skeptiskāku tas, ka varas iestādes nespēj izskaidrot pieņemto lēmumu pamatotību, lietderību un caurspīdību.
Lūk, jaunākais piemērs. Cilvēkiem Latvijā ir dota brīvība maksāt par elektroenerģiju pēc biržas kursa. Bet šī brīvība daudziem nozīmē nespēju nopirkt pārtiku, zāles vai samaksāt par siltumu.
Tad varbūt iespējamo naudas bonusu par trešo poti, solītos 50 eiro, izdalīt nevis caur aptiekām, bet vienkārši pārskaitīt uz kontu vai aiznest uz mājām kopā ar pensiju? Jo iespēja pašam rīkoties ar valsts (tātad nodokļu maksātāju) naudu arī ir daļa no brīvības.
Ietekmīgais ASV laikraksts “The New York Times”, kurš vēl nesen bez diskusijām aizstāvēja stingro ierobežojumu politiku, 11. decembrī publicēja ievadrakstu, faktiski redakcijas viedokli ar nosaukumu “We Can Live Better Lives While Being Smart About Covid”. Tātad: “Mēs dzīvosim labāk, ja mācēsim izprast kovidu”.
Laikraksts aicina apzināties, ka ar vīrusu nāksies sadzīvot. Ka “cilvēkus paralizē ne tik daudz bailes no vīrusa, cik neprognozējamā un bieži nesaprotamā varas iestāžu rīcība”.
Latvijā cilvēki teiktu – pārpildītā tramvajā braukt drīkst, iegādāties pannas un bērnu zābaciņus – ne. Kopš pandēmijas sākuma pagājuši divi gadi. Jau sākusies analīze un atsevišķu valstu veselības politiku salīdzināšana. Tiek uzdoti jautājumi – kāpēc slimība visvairāk skāra tieši Eiropu un ASV?
Kāpēc Indijā, kurai pavasarī paredzēja “kovida apokalipsi”, vīruss ir tikpat kā pazudis? Un kāpēc, piemēram, Zviedrijā, kur ierobežojošie pasākumi visu epidēmijas laiku bijuši minimāli, ir mazāk slimnieku un nāves gadījumu (rēķinot uz iedzīvotāju skaitu) nekā Latvijā ar tās lokdauniem un mājsēdēm?
Un kāpēc tieši Latvijā ir tik daudz mirušo Covid-19 pacientu?
Kopš 15. decembra visiem privātā sektora darbiniekiem, kuri strādā klātienē, jābūt ar Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātiem. Bet kā dzīvos tie, kuri zaudēs darbu?
Lūk, kā iespējamo situācijas attīstību “TV24” komentēja jurists, profesors Ringolds Balodis: “Mūs no bankrota šķir viena alga! Tu nesaņem algu, tu vairs nevari maksāt kredītu, tev nav, ko bērniem iedot par pusdienām, tā ir totāla katastrofa!”
Nevakcinēto cilvēku atstumšana ir strupceļš. Kaunināšana un apņirgšana nav tas veids, kā viņus uzrunāt. Ja esam brīva sabiedrība, tad mums jāprot saskatīt kopējā zaudējumu un ieguvumu bilance.
Tad no kā sabiedrībai kopumā ceļas lielāks zaudējums – no dažu cilvēku saslimšanas vai tomēr no tā, ka Covid-19 sertifikāta neesamības dēļ darbu zaudēs ap 700 skolotāju?
Ekonomists Jānis Hermanis 12. decembrī savā tvitera kontā ieraksta: “Šķiet, ka pašreiz galvenais drauds veselības aprūpes sistēmas pārslodzei ir nenotīrītie un slidenie celiņi.” Es lavierēju pa Rīgas trotuāriem un pie sevis domāju – precīzāk vairs nevar pateikt.
