Brīvība nozīmē, ka ir jācīnās! Saruna ar Daini Īvānu 32
Pirms trīsdesmit gadiem Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs DAINIS ĪVĀNS bija Trešās atmodas kustības “seja” un viens no redzamākajiem politiķiem valstī. Šobrīd viņu politikas skatuves starmešos vairs neredzēt. D. Īvāna ikdiena sadalīta starp strādāšanu savās lauku mājās Pļaviņu novadā pie dažādiem radošiem projektiem un darbu LTF muzejā (kā pats smej – uz pusslodzi kā pētnieks, uz pusslodzi – kā eksponāts). Tieši šajā muzejā, Tautas frontes vēsturiskajā ēkā Vecpilsētas ielā, tiekamies uz sarunu Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienas priekšvakarā. Šogad 4. maijs Dainim Īvānām būs īpašs, ne tikai Latvijas simtgades un Latvijas Tautas frontes trīsdesmitgades dēļ. Tieši šajā dienā televīzijas pirmizrādi piedzīvos pēc viņa scenārija tapusī filma “Astoņas zvaigznes”, kas vēsta par latviešu strēlniekiem. “Tas ir viens no maniem pamatīgākajiem mūža darbiem,” viņš vērtē. Taču izrādās, Dainis nebūt nav vienīgais Īvānu klana pārstāvis, kurš tik tiešā veidā iesaistīts simtgades filmu tapšanā…
Nesen tapa zināms, ka meitenīte Rūta, kas simtgades programmas filmā “Bille” spēlē galveno lomu, ir jūsu mazmeita. Tā ir tiesa? Vai pats jau noskatījāties šo filmu?
D. Īvāns: Tā patiešām ir mana mazmeita Rūta, bet manu nopelnu faktā, ka viņa nospēlējusi šo lomu, nav nekādu (smejas). Patiesībā pat centos šo faktu netiražēt, lai nerastos iespaids, ka notikusi kāda “savējo būšana”. Atceros to filmēšanas periodu, kad agri no rīta bija bērns jāved un pēc tam jāsagaida. Ar to gan parasti nodarbojās vecmāmiņa, bet man arī nereti nācās iesaistīties. Un, protams, atlicināju laiku, lai jau pirmizrādē noskatītos šo filmu. Rūta ar savu klasi arī ir bijusi ekskursijā Tautas frontes muzejā un šķiet ir viena no jaunākajām klasēm, kas mūs te apmeklējusi.
Kā kopumā vērtējat simtgades programmu un pasākumus?
Tā īpaši neesmu vērtējis simtgades programmu un negribētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Taču varu izteikt savu vērtējumu par simtgades filmām, jo esmu bijis iesaistīts vairākās no tām – ne tikai ar darbu pie filmas “Astoņas zvaigznes” un palīdzot Rūtai izbraukāt pa “Billes” filmēšanām, bet tiku iesaistīts arī filmā “Paradīze 89”, jo man vajadzēja restaurēt savas balss skaņas no vēsturiskā “Baltijas ceļa”. Par laimi, šeit pat LTF muzejā bija saglabājies šīs runas teksts. Kopumā jūtos gandarīts par šo programmu, jo tās rezultātā radīts kas vērtīgs un paliekošs. Tur bija vērts tērēt naudu un droši vien būtu bijis vērts tērēt vēl vairāk, atņemot kaut kādiem salūtiem, kas tiek izšauti gaisā un pazūd. Simtgades programmas ietvaros tapušās filmas un grāmatas mūs uzrunās ilgāku laiku. Droši vien tur ir arī kādi apšaubāmi pasākumi un “projekti projektu pēc”, bet diemžēl no tā reti kad izdodas izvairīties tāda mēroga pasākumos.
Vai par LTF un 1990. gada 4. maija balsojumu arī nebūtu bijusi nepieciešama kāda filma?
Par LTF jau ir ļoti laba un pamatīga filma “Atmodas antoloģija”. Tā tapa pirms pieciem gadiem, kad toreizējā premjera Valda Dombrovska vadītā valdība piešķīra finansējumu gan LTF muzeja labiekārtošanai, gan šādas filmas tapšanai. Konkursā uzvarēja režisors Askolds Saulītis, ar kuru mums vēlāk izveidojās laba sadarbība. Filma vēsta par frontes dibināšanu, darbiem un svarīgākajiem momentiem. Starp citu – Muzeju naktī 19. maijā to bez maksas rādīsim arī šeit LTF muzejā.
Taču apjēgas par to, ko darīja AP pēc 4. maija, mums nav ne akadēmiskā, ne sadzīviskā līmenī. Šis jautājums vispār nav pētīts. Bet tā taču ir unikāla parādība ne vien Austrumeiropas, bet visas pasaules līmenī – kā pat ne no nulles, bet no mīnuszīmes tiek radīta jauna valsts. Par šo periodu gan būtu vajadzīga gan filma, gan akadēmiska izpēte. Tas jādara ļoti steidzami, jo katru dienu iet kaut kas zudībā – gan kļūdas, gan pozitīvie darbi un visa vērtīgā pieredze, kas var vēl noderēt.
Pirms dažām dienām mēs, bijušie LTF vadītāji un “4. maija kluba” pārstāvji, bijām pie izglītības ministra Kārļa Šadurska un vienojāmies, ka uz neatkarības atjaunošanas trīsdesmitgadi nepieciešams izveidot īpašu grantu programmu doktorantiem, kas pētītu valsts atjaunošanas periodu no dažādiem aspektiem, tostarp, īpašumu atgūšanas lietas, restitūcijas jautājumus un tamlīdzīgi. Ministrs bija saprotošs, un ceram jau nākamā gada budžetā ieraudzīt šādu grantu programmu.
Jūs daudz braukājat pa skolām, tiekaties ar jauniešiem. Kādas viņiem ir zināšanas par trešo atmodu un galvenais – vai viņiem vispār ir vēlme un interese par to?
Jāteic, ka zināšanas ir ļoti vājas un droši vien nevar šeit tik daudz pārmest jauniešiem. Mums reizēm arī skolotāji žēlojas, ka mācību grāmatās ir pārāk maz un nav īsti izskaidroti tā laika notikumi. Taču, lai iekļautu vēstures grāmatās vienu rindkopu, nepieciešami neskaitāmi akadēmiskie pētījumi par šo tēmu. Iespējams, šie vēsturiskie notikumi ir vēl tik neseni un tuvi, ka īsti neapjēdzam to unikalitāti. Arī es to reizēm apzinos tikai tad, kad muzejā ieraugu ārvalstu delegācijas, kas platām acīm vēro ekspozīciju un blociņos pieraksta mūsu pieredzi, kas varētu noderēt viņu valstīs, kur nepieciešama nevardarbīga cīņa pret valdošajiem režīmiem. Taču vēl svarīgāk, lai to apzinātos mūsu pašu cilvēki, jo ar savu pieredzi, brīvības cīņās iegūstot neatkarību un pēc tās zaudēšanas nevardarbīgā ceļā to atkal atgūstot, mēs esam pārvērtušies par vienu neuzvaramu nāciju, ja vien pratīsim šo potenciālu sevī saglabāt.
Atgriežoties pie bērniem. Reizēm šeit atnāk tādi, kas vispār neko nezina, bet ar lielu interesi klausās stāstīto, reizēm pat apraudas. Šie notikumi jauno paaudzi ļoti skar un aizkustina. Pavisam nesen kādā intervijā filmai par “Baltijas ceļu” mani intervēja gados jauna meitene. Pēkšņi viņa sāk raudāt, drebošām rokām mani apkampj un saka: “Paldies jums par brīvību!” Patīkami, protams, kaut arī tas jau nebija manis viena paša nopelns. Šķiet, ne tikai man, bet visai filmēšanas grupai tas bija aizkustinošs brīdis. Un tie ir gados jauni cilvēki, bet laikam ģenētiskajā stīgā tomēr tiek nodota kāda emocionāla sapratne par to, cik liels bija tas laiks.
Bet kādas izjūtas jums pašam, vērojot no malas, rada šodienas politiskās priekšvēlēšanu peripetijas Latvijā?
Tas, kas varētu sarūgtināt mūs, par neatkarību balsojušos cilvēkus, ir dramatiskais intelektuālās kvalitātes un personību kritums Saeimā. Tā laikam nevar būt nekad, ka parlamentā salasīsies tie gudrākie un labākie cilvēki, jo viņiem ir gana daudz cita ko darīt. Tomēr ir pavisam bēdīgi, redzot, ka pat vairākas frakcijas Saeimā strādā tikai kā balsojamā mašīna. Neredz personības. Neredz cilvēkus, kuri domātu. Tikai pelēku masu, ko rausta Austrumu spēki vai vietējie oligarhi. Mēs gan neesam ar to īpaši – brīvās demokrātiskās valstīs attieksme pret saviem priekšstāvjiem lielākoties ir skeptiska un droši vien – pamatoti. Lai gan man šķiet, ka tā nepamatotā kurnēšana iet mazumā…
