Brīvība Nika Matvejeva dziesmās. Saruna ar koncertuzveduma “Es rakstu tavu vārdu: Brīvība” režisoru Gundaru Silakaktiņu 0
Šodien, 23. augustā, “Baltijas ceļa” 30. gadadienā deviņos vakarā Rojas estrādē Latvijas Nacionālais teātris piedāvās koncertuzvedumu “Es rakstu tavu vārdu: Brīvība”. Režisors un scenārija autors – GUNDARS SILAKAKTIŅŠ.
Koncertuzvedumu veidos trīs cikli: “Zirgu cikls” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, cikls “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” ar Vizmas Belševicas vārdiem un cikls “Brīvība” ar franču sirreālista Pola Eliāra vārdiem Māra Čaklā atdzejojumā.
Cikls “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” ir radies, Nikam Matvejevam iedvesmojoties no Vizmas Belševicas dzejas, kas iznāca 1969. gadā dzejoļu krājumā “Gadu gredzeni” un sacēla skandālu padomju Latvijas literārajā un politiskajā vidē, padarot dzejnieci par intelektuālās nepadevības simbolu.
Tas uzreiz nokļuva aizliegtās literatūras statusā. Krājums tika izņemts no apgrozības un bibliotēkām un, tikai pateicoties N. Matvejeva kompozīcijai, 1988. gadā nonāca pie klausītājiem. Atmodas laika iedvesmā rakstītās dziesmas grupas “Sīpoli” izpildījumā guva spožus panākumus 1988. gadā tā laika nozīmīgākajā rokmūzikas festivālā “Liepājas dzintars”, kur saņēma “Grand Prix”, kā arī vairākas augstākās balvas individuālajās nominācijās.
Uzreiz pēc šiem panākumiem 1989. gadā režisore Laimdota Kalniņa izveidoja televīzijas videofilmu “Henricus Lettonicus” ar grupas “Sīpoli” piedalīšanos. Šai filmai bija liela nozīme 1989. gada augusta “Baltijas ceļa” un 1990. gada janvāra notikumos, kad tā tika nepārtraukti demonstrēta Latvijas televīzijā, stiprinot tautas atmodas garu.
V. Belševicas cikls ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā. “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” teksts ir pārlaicīgs, ass un apsūdzošs. Darbs ārkārtīgi spēcīgi trāpa arī mūsdienu situācijā, skar mūsdienu nervu. Ir pilnīgi vienalga, vai tie būtu vācu krustneši ar savu mītu par kristietības nešanu pagānu tautām, vai komunisti ar savu mītu par brīvību, brālību un vienlīdzību, vai amerikāņi ar savu mītu par to, ka viņiem ir demokrātiskākā valsts.
Pirms diviem gadiem jūs, Gundar, veidojāt koncertuzvedumu “Valka. Latvija. Brīvība”, kas bija veltīts Valkas īpašajai nozīmei Latvijas valsts dibināšanā. Pērn tapa jūsu režisēts Tautas frontes trīsdesmitgadei veltīts koncerts un arī Nika Matvejeva jubilejas koncerts “Daudz laimes dzimšanas dienā, Nik!” 13. februārī, tieši dziedātāja dzimšanas dienā. Vēsturiskās tēmas ar dzimtenes mīlestību ir rūpīgi meklētas vai, gluži otrādi, – tās atrod jūs?
G. Silakaktiņš: Tuvāks būs otrais variants. Varbūt tādēļ, ka lielākā daļa cilvēku zina, ka es interesējos par vēsturi. Un tam iemesls varbūt arī tas, ka mans tēvs (Gunārs Silakaktiņš) ir vēsturnieks, Liepājā pat eksperts pilsētas vēstures jautājumos. Un tas kaut kā ir ietekmējis arī mani. Vēsturiskās tēmas man patiesībā tik tiešām nav svešas.
Kur ir tas noslēpums, ka dažam labam izrādes šādā ievirzē smaržo pēc atsvešinoša patosa, bet jums izdodas radīt uzvedumu, kas skar cilvēku sirdis un aizkustina?
Tā robeža ir visai trausla. Varētu jau teikt, ka vajag labu gaumi, bet man šķiet, ka vispirms… es cenšos būt godīgs pret sevi un citiem. Un cilvēki to jūt. Nav kā tajā reklāmā, kur pensionāriem jāiestāsta, ka šī panna ir pati labākā…
Mani pašu, piemēram, no simtgades notikumiem mākslā visvairāk aizkustināja pērn 18. novembrī pēc Ievas Strukas scenārija Reiņa Suhanova režisētais koncerts pie Brīvības pieminekļa. Emocionāli aizkustinoši, ar skaidru vēstījumu, nekā lieka. Tev vienkārši jābūt patiesam.
Turklāt Nika Matvejeva mūzika ir tik klausāma un vārdi tik spēcīgi – šodien koncertā skanēs tikai Nika Matvejeva mūzika ar Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa un franču sirreālista Pola Eliāra vārdiem –, ka nekāds patoss nevar iespraukties, nekādas banālas ilustrācijas nav vajadzīgas. Skatoties uz laiku pirms trīsdesmit gadiem, ir jāieklausās vārdos, jāļaujas tā laika mūzikai un mākslinieku uzburtajai pasaulei.
Vai pats arī ko atceraties no “Baltijas ceļa” notikumiem pirms trīsdesmit gadiem?
Nāku no Liepājas, man toreiz bija vienpadsmit gadu. Autobusi tik pilni, ka mēs ar vecākiem netikām uz ceļa posmu Bauskas pusē, kur sadoties rokās devās Liepājas puses tautfrontnieki.
Visa lielā notikuma vērošana televizora ekrānā lielu emocionālu saikni manī neradīja, kā puikam man bija ļoti žēl, ka pats tajā cilvēku roku ķēdē nestāvēju. Kaut arī man nesanāca būt “Baltijas ceļā”, taču citos notikumos Liepājā gan, jo tētis, aktīvs tautfrontnieks, mani pie rokas veda vai uz visiem nozīmīgākajiem mītiņiem.
Viens no lielākajiem bija tas, kurā protestēja pret Liepājas “Sarkano metalurgu”, kas atkritumus gāza tieši ezerā. Savukārt 1. maija gājienā esmu turējis balonu… Bija tādi juku laiki, nodevas valdošai varai un atmodas pirmās vēsmas.
“Es rakstu tavu vārdu: Brīvība” izmantoti trīs cikli. Kā nonācāt pie idejas tos apvienot vienā koncertuzvedumā?
Uzvedumu esmu sev definējis kā rituālu, tāpēc arī trīs cikli. Ar “Zirgu ciklu” pieskaramies padomju laikam, “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” – tā ir vēl senāka tautas vēsture. Un trešais cikls ar franču sirreālista Pola Eliāra vārdiem “Brīvība” – kā smeldzīga uzvaras dziesma tai brīvībai, ko esam izkarojuši un par kuru visu dzīvi katram jācīnās.
Kad pērn strādāju pie Tautas frontes trīsdesmit gadu jubilejas koncerta Dailes teātrī, bija interesanti lasīt Latvijas Tautas frontes izdoto Daiņa Īvāna grāmatu, kur viņš akcentēja ļoti būtisku lietu: laikā, kad Latvijā bija ļoti daudz koncentrējusies padomju armija – vairāk nekā 150 tūkstoši militārpersonu –, ar ko to visu pārspēt? Un Dainis Īvāns rakstīja – ar gara spēku pret karaspēku. To vēlos vēstīt arī šodien – ar gara spēku!
Visos trijos ciklos skanēs tikai un vienīgi Nika Matvejeva mūzika. Kādēļ tāda izvēle?
Man Niks Matvejevs iepriekš asociējās tikai kā dziedātājs. Kad strādāju pie viņa jubilejas koncerta, es šo pāragri viņsaulē aizgājušo mūziķi pēkšņi sev atklāju kā komponistu, un mani ļoti saviļņoja viņa mūzika. Parunājot ar citiem māksliniekiem, sapratu, ka daudzi atceras viņa spēcīgo stāvu ar vējā plandošiem matiem, lielisko balsi un dziedātās dziesmas, bet viņa paša mūzika ir nezināma.
Cilvēkiem, kas šovakar atnāks uz koncertu, tā būs atklājums, jo tāda bija arī man pašam. Droši varu teikt, ka neviens nebūs dzirdējis Nika Matvejeva “Brīvības” ciklu, kuru viņš rakstīja 1991. gadā “puča vasaras zīmē”. Tas ilgi nogulēja plauktā un tika pirmatskaņots tikai 2018. gada 13. februārī viņam veltītā jubilejas koncertā.
Bet mūsu šī vakara koncertuzvedumam mūziķis Raimonds Macats un producente Zane Dombrovska radījuši Nika Matvejeva dziesmām jaunas aranžijas. Ar šo ciklu arī noslēgsim uzvedumu. Nika Matvejeva dziesmas dziedās seši Latvijas Nacionālā teātra aktieri – Agnese Cīrule, Gundars Grasbergs, Egils Melbārdis, Uldis Siliņš, Raimonds Celms, Līga Zeļģe, kā arī brīvmāksliniece un dziedātāja Zane Dombrovska un dziedātāja Kristīne Matvejeva.
Kāpēc izvēlējāties tieši Rojas estrādi?
Mums bija ideja, un Roja bija gatava mūs uzņemt. Rojas estrāde ir pavisam jauna un grandioza. Skatuves garums, kas mums jāapdzīvo, ir līdzvērtīgs divām Dailes teātra lielajām skatuvēm – trīsdesmit metri. Esam gatavi to piepildīt ar gaismu, dažiem pirotehnikas elementiem un, galvenais, mūziku.
Kad pirms gada veidojām Nika Matvejeva jubilejas koncertu “Daudz laimes dzimšanas dienā, Nik!”, Ilona Matvejeva no saviem arhīviem bija sameklējusi bildīti ar melnbaltiem mākslinieka Uģa Rūķīša tieši grupai “Sīpoli” radītiem kostīmiem tādā ku-kū stilā. Jo, kā pats Niks Matvejevs bija sacījis savās agrākajās intervijās, kuras mēs tolaik ļoti daudz lasījām, viņa žanrs esot “artroks”, ļoti pateicīgs teātrim, tāds traks un teatrāls, un tagad Uģa Rūķīša kostīmi mums ar kostīmu mākslinieci Jurati Silakaktiņu bija kā atspēriena punkts uzveduma dalībnieku melnbaltajiem tērpiem.
Baltais un melnais jau ir kā grafiskie pretstati gan visos rakstos, gan dažādās citās izpausmēs. Tehniskās universitātes koris “Vivere”, kuru diriģēs Gints Ceplenieks, būs tērpies kā 80. gadu beigās “Baltijas ceļa” dalībnieki ar visiem autentiskajiem džemperīšiem un žaketēm. Aigara Ozoliņa scenogrāfija sastāvēs no automašīnām.
Atklāt to laiku viņš izdomājis pavisam tieši – uzvedot uz skatuves žiguļus, moskvičus… Jo kā tad cilvēki tika uz “Baltijas ceļu”? Ar moskvičiem, žigulīšiem, autobusiem… Transports bija būtiska visas norises sastāvdaļa.
Bet visus uzveduma noslēpumus jau atklāt nedrīkst. Ko jums pašam nozīmē jēdziens brīvība?
Brīnos par cilvēkiem, kuri ar nostalģiju runā, ka padomju laikos dzīvot bijis labāk. Man liekas, ka brīvība ir pats dārgākais, kas cilvēkam un nācijai var būt. Tā ir brīnišķīga iespēja iepazīt pasauli, kurā ir tik daudz ko redzēt, tā cilvēkiem dod daudz iespēju sevi attīstīt, ir bezgala daudz ko darīt un dzīvē izvēlēties.
Tu vari izglītoties jebkurā pasaules malā. Kā saka mana dzīvesbiedre Jurate Silakaktiņa – brīvība ir izglītība. Mirklī, kad tu spēj saprast, kas tev der un kas ne, kad esi ieguvis savu izglītību no visas pasaules lieluma, tad arī esi brīvs. Iespēja ceļot man šķiet pati lielākā vērtība, ko brīvība sniegusi. Atceros, kā klājās maniem vecākiem. Viņi nevarēja aizbraukt apskatīt citas zemes. Dzīvojām aiz dzelzs priekškara. Un ja vēl atceras tēva stāstus par tā laika briesmīgo cenzūru… Šausmas!
Protams, visa pasaule vaļā, vari ceļot un doties izglītoties, būt brīvs savās izvēlēs, ja vien ir tāds “sīkums” kā nauda.
Protams, brīvība arī kaut ko maksā un kaut kas tai jāupurē. Taču ieguvumu noteikti ir nesalīdzināmi vairāk.
