Vija Beinerte: Brīvība – ne vien tiesības, bet arī atbildība 22
Pirms dažām dienām tika slēgta laikmetīgās mākslas izstāde “Disidents”. Tās sakarā uzvirmoja kaislības un diskusijas, tika fiziski ietekmēti divi mākslinieki, incidentā daļēji iznīcināja vienu no instalācijām, Latvijas Ārlietu ministrija saņēma Krievijas vēstniecības notu.
Izstāde, kas bija pieteikta “kā informatīvs manifests par Latvijas kā Eiropas prezidējošas valsts domas un idejiskās pašizpausmes nozīmīgumu”, nu ir slēgta, tomēr daži neatbildēti jautājumi ir palikuši.
Vislielāko rezonansi izraisīja izstādē eksponētā “idejiskā pašizpausme” ar krustā piesistu lelli (vīrietis melnā uzvalkā ar ērkšķu kroni galvā), kuras autors ar segvārdu “some1” apmeklētājiem piedāvāja iespēju iedzīt lellē naglu. Vai pat vairākas.
Mākslas uztvere ir subjektīva. Tas, ko spējam ieraudzīt, saklausīt, sajust, saprast un piedzīvot, ir atkarīgs no mūsu emocionālās un intelektuālās pieredzes. Tādēļ sākšu ar subjektīvo. Pirmā sajūta – autors ar segvārdu “some1” nav īsti draugos ar galvu. Otra – viņš ir provokators.
Piesitot krustā lelli, kas daudziem, arī man, atgādina Putinu, notiek dīvaina jēdzienu nobīde: čekistu korporācijas uzticams loceklis, kas PSRS sabrukumu vērtē kā “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, Gebelsu – kā “talantīgu cilvēku, kas mācēja panākt savu”, bet Molotova un Ribentropa paktu – kā “Staļina veiksmi”, simboliski tiek piesists krustā. Īsāk sakot, cilvēks, kam būtu jāstājas Hāgas tribunāla priekšā, tiek “informatīvi manifestēts” kā svētais moceklis. Taču, pat ja krustā piesistās lelles līdzība ar Putinu ir nejauša sakritība, pamudinājums iedzīt lellē naglu ir aicinājums uz neētisku un turklāt arī bīstamu rituālu.
Par labu otrai versijai liecina tas, ka izmantotā simbolika pārāk tieši sasaucas ar Kremļa polittehnologu iemīļotām klišejām. Tirgus laukumā pakārta Obamas lelle, uzlīmes ar uzrakstu “Nopirkšu Obamas ādu”, rūpnieciski ražotas vudū lelles, kas attēlo Krievijas opozicionārus, kaimiņvalstī ir kļuvušas par tikpat parastu lietu kā Kiseļeva draudi pārvērst Ameriku radioaktīvos pelnos un federālajos kanālos bez mitas tiražētie apgalvojumi, ka Ukrainā varu ir pārņēmuši fašisti. Kremļa ideologs Dugins savā blogā pamet ideju par krustā piesistu bērnu, un jau pēc dažām dienām Pirmā kanāla ēterā parādās sižets ar stāstu par puisīti, ko ukraiņu fašisti piesituši krustā, bet viņa māti piesējuši pie tanka un trīs stundas vazājuši pa Ļeņina laukumu Slavjanskā. Tas nekas, ka Slavjanskā nav Ļeņina laukuma, nav bijis tāda puisīša, turklāt arī pati tā sauktā aculieciniece ir izrādījusies algota statiste. Ukrainā krustā piesistais puisītis nu jau ir kļuvis par zīmi. Tagad sociālajos tīklos jau ir izskanējušas vaimanas par Latvijā krustā piesisto Putinu.
Varētu jau ironiski pavīpsnāt vai neizpratnē paraustīt plecus, nebijis izstādes ambiciozā pieteikuma un ģeopolitiskās situācijas. Turklāt Stūra māja nav parasta izstāžu zāle vai muzejs. Tas ir simbols. Vieta, kur sākās mūsu tautas Golgātas ceļš. Informatīvā kara apstākļos tam ir īpaša nozīme.
Protams, varam priecāties, ka visi konflikti ir atrisināti civilizētā veidā. Ja mākslas darbs aizskāris kāda reliģiozās vai patriotiskās jūtas, ir jāvēršas Valsts vai Drošības policijā.
Tomēr neatbildēts paliek kāds jautājums. Šajā sakarā vēl viens citāts: “Paužot mūsu kā mākslinieku viedokli un skatījumu individuālās izteiksmes materializācijā, caur kuru ievedam skatītāju analītiskā/psihoanalītiskā disputā par vārda brīvības un globālās situācijas ietekmi uz dažādu subkultūru un mazākuma kopienu socializēšanos sabiedrībā. Aktualizējot jautājumus par mūsu kā indivīda pašnoteikšanās tiesībām un vajadzību pēc tām. Šo individuālo tiesību nozīmīguma izvērtēšanu gan katram pašam pret sevi, gan kā daļai no sabiedrības kopuma.” Citāta beigas. Tā nav parodija, tas ir izstādes veidotāju vēstījums pilsētai un pasaulei.
Un te nu man gribētos pajautāt: vai tiešām ikviena “individuālās izteiksmes materializācija” jeb, vienkāršāk sakot, viss, kas iešaujas prātā, ir māksla?
Piemēram, kas notiktu, ja kāds noliktu pie Brīvības pieminekļa čupu un pasludinātu to par instalāciju? Čupa varētu simbolizēt masu kultūru, ap to spindzošās mušas simbolizētu masas, bet Brīvības piemineklis – vertikāli, atgādinājumu par mūžīgām vērtībām un garīgām dimensijām. Un, tā kā segvārds “some1” jau ir aizņemts, autors varētu parakstīties kā “some durak”. Tad vismaz uz jautājumu, kas uzņemsies atbildību par šo instalāciju, varētu teikt: samdurak.
