Brīvība nav dāvana, bet sūri nopelnāma 3
Mazliet savādi dzirdēt, ka savu mūžu kā zinātnieks biologs Amerikā aizvadījušais Konstantīns Karpovs, kura dzīslās rit latviešu un krievu asinis, kādā sarunas brīdī atklāj, ka arī sevi zināmā mērā uzskata par represētu… “Bet kā citādi lai uzlūko apstākli, ka pasaulē esmu nācis 1949. gadā latviešu bēgļu nometnē, kur mana māte Lūcija Karpova (dzimusi Volonta. – V. K.) bija nonākusi, bēgdama no padomju okupācijas?” Tagad Konstantīnam Karpovam ir ne vien Amerikas, bet arī Latvijas pilsonība. Viņam žēl, ka, visu mūžu runājot angliski, latviešu valoda neraisās tik gludi, kā vēlētos, bet par vienu no savas dzīves šā brīža misijām viņš uzlūko jaunākā brāļa, Amerikā dzimušā un Latvijā apglabātā grafiķa Aleksandra Karpova radošā mantojuma saglabāšanu.
“Mans brālis bija apdāvināts grafiķis, kurš veltīja savu talantu, lai atbrīvotu Latviju no padomju okupantiem. Dzīvojot ASV, viņš atainoja padomju noziegumus Latvijā. Viņš attēloja arī Latvijas arhitektūru un pieminekļus, lai atgādinātu vecajiem trimdiniekiem par tādu Latviju, kādu tie atceras, bet jaunā paaudze varēja tikai iedomāties. Varbūt tādā veidā viņš vēlējās no jauna iedegt ilgi apspiesto Latvijas dvēseli?” vaicā Konstantīns Karpovs.
Šo ceturtdien, 12. jūnijā, Daugavpils Marka Rotko mākslas centra “Intro” zālē atklās Aleksandra Karpova Amerikā un Latvijā radīto darbu izstādi. Datums nav izvēlēts nejauši, bet gan brāļu mātes piemiņai. 2014. gada 12. jūnijā Lūcijai Karpovai (1914 – 1965) apritētu 100 gadi. Rūgta ironija ‒ aiznākamā diena pēc Lūcijas nākšanas pasaulē ‒ 14. jūnijs ‒ 1941. gadā kļuva par baisāko 15 424 Latvijas cilvēku liktenī.
– Katrai baisās traģēdijas skartajai dzimtai ir savs stāsts. Kāds tas, pēc mātes un radu pieredzes, glabājas jūsu atmiņā?
K. Karpovs: – Mūsu mātei Lūcijai, kura dzimusi Preiļu novada Anspoku sādžā, laimējās aizbēgt no Staļina genocīda, kad viņas tēvu Justīnu Volontu (1870 – 1941) un māti Stefāniju (1888 – 1958) pirmās masu deportācijas laikā 1941. gada 14. jūnijā Līvānos ievietoja atsevišķos lopu vagonos vienvirziena ceļojumam uz dažādiem Sibīrijas novadiem. Mūsu vectēvs nomira divus mēnešus pēc aresta. Šādu likteni viņam palīdzēja nopelnīt zemes un meža īpašums. Mūsu mātes māsu Regīnu izsūtīja no Rīgas, kur meitene studiju laikā dzīvoja pie sava tēvabrāļa Jāņa Volonta, starpkaru Latvijas labklājības ministra (1938 – 1940), kurš 14 gadus bija Daugavpils pilsētas galva. Jāni Volontu izsūtīja kopā ar meitām Andu un Margaritu. Vēlāk Regīnai izdevās atrast savu māti, mūsu vecmāmiņu, Stefāniju un dzīvot kopā ar viņu izsūtījumā. No turienes Regīnai palaimējās atgriezties dzimtajos Preiļos.
Tālāk, jau Amerikā nonākusi, mūsu mamma Lūcija, kaut arī bieži pati palika neēdusi, caur Šveices vēstniecību mātei un māsai uz Sibīriju sūtīja siera, sviesta un cukura paciņas. Ar mūsu tēvu Anatoliju Karpovu viņa iepazinās 1946. gadā bēgļu nometnē Vācijā. Viņš bija vācu notriekts krievu armijas lidotājs ar latviešu asinīm dzīslās. Tēvs tik labi runāja latviski, ka daudzi viņu noturēja par latvieti, un viņš tika nodarbināts kā tulks. Vācijā pasaulē nāca mans vecākais brālis Juris un pēcāk arī es. Vēlāk, 31 gada vecumā, Juris, kurš bija izskolojies par inženieri, gāja bojā nelaimes gadījumā 1977. gadā Ņūorleānā. Jaunākais brālis, mākslinieks Aleksandrs Karpovs, nāca pasaulē jau Amerikā. Mūsu māte Lūcija, kura runāja poliski, krieviski, vāciski un latgaļu mēlē, bija spiesta mazgāt svešu ļaužu grīdas, jo neprata angliski. Kad tēvs mūs pameta, Jurim bija astoņi gadi, man pieci, Aleksandram divi. Māte cīnījās pa dzīvi viena, taču centās mūs izglītot, teikdama – vai visu mūžu gribat urbt caurumus un rakt bedres? Viņa centās mūs vest uz muzejiem un izstādēm. Atceros, kā uzaugot Mineapolisā, turēju Aleksandra roku, kad mēs, mazi ķipari, brīžiem pat rāpus uz muzeja grīdas nometušies, ar apbrīnu aplūkojām Rubensa, Goijas, van Goga, Monē gleznas.
Mūsu māte Lūcija tā arī neatguvās no zaudējumiem, kurus viņai nodarīja padomju vara. Viņa nomira no vēža 1965. gadā 51 gada vecumā. Aleksandram tad vēl bija tikai 13 gadi un viņam nācās dzīvot pie piecām dažādām audžuģimenēm, līdz viņš sasniedza 18 gadus un ieguva patstāvību. Lai sagādātu līdzekļus glezniecības studijām, viņš divdesmit gadus strādāja par sanitāru nabagu slimnīcā Mineapolisā. Toreiz sapratu, cik slima ir kļuvusi Amerikas sabiedrība, – tā viņš lūkojās uz dzīvi.
– Tā īsti jūsu brāļa māksla uzplauka pēc atgriešanās Latvijā. Kas viņam lika izšķirties par šādu soli?
– Mātei bija izdevies iedēstīt tēvzemes mīlestības izjūtu. Iztēlojieties, kā 1990. gadā, tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Latvijas Valsts arhīvā ieiet kāds bārdains vīrs un pilnā balsī iesaucas – atdodiet mana vectēva pasi! Šis dokuments palīdzēja iegūt Latvijas pilsonību kā viņam, tā vēlāk arī man.
– Kur smelts jūsu brāļa darbu pārlaicīgums?
– No dzīves pieredzes abos okeāna krastos. Arī Amerika vairs nav nekāda sapņu zeme. Puse no Amerikas naudas pieder vienam procentam valsts iedzīvotāju, bet pārējie paliek arvien nabadzīgāki. Nelaime, ka cilvēki staigā pa dzīvi kā aitas, klausa solījumiem, aizmirstot, ka lielākā bagātība ir brīvība, kas nav dāvana, bet sūri nopelnāma. Es uz pasauli skatos zinātnieka acīm. Kas notiek, piemēram, ar jūrām, okeāniem? To līmenis kāpj arvien augstāk un tas neliecina ne par ko labu, bet neviens neliekas ne zinis. Arī tagad cilvēki savu brīvību “pārdod” tiem, kas vēlēšanās sola darbu un naudu. Bet atcerieties vēsturi – pēc 1929. gada krīzes arī Hitlers cilvēkiem solīja darbu, naudu. Visi kā aitas kalpoja viņa bruņošanās mašīnai. Un ko nopelnīja? Miljonu cilvēku bojāeju. Un kas visvairāk cieta pēdējā pasaules krīzē? Atkal ierindas cilvēki. Esmu laimīgs, ka piedzimu laikā, kad koledžā varēja mācīties gandrīz par velti. Tagad pie izglītības vieglāk tikt Eiropā nekā Amerikā.
Ik pa laikam, iebraucot Latvijā, ir sajūta, ka bijušie priekšnieki pārvērtušies par kungiem ar kundzisku attieksmi pret cilvēkiem. Bet korupcija un birokrātija ceļ galvu kā Latvijā, tā Amerikā. Savā laikā es Amerikā izveidoju zinātnieku grupu no draugiem, kuri domāja līdzīgi kā es, jo jaunas lietas viens nekad nevar izdomāt.
Būtu jau ideāli, ja no abām iekārtām varētu paņemt labāko. Kapitālisma brīvību un sociālisma humāno attieksmi pret cilvēkiem. Brīvība dod iespēju īstenot cilvēka mērķus, sapņus. Es arī strādāju divus darbus, kā donors nodevu asinis, lai iemācītos lidot un varētu iegādāties mazu lidmašīnīti, ko saucu par žiguli ar spārniem… Amerikai tā nebija liela nauda – 8000 dolāru un lidlauki tur katrā pilsētā. Bet ja cilvēks, kurš, pie bagātības ticis, nopērk n-tos limuzīnus un nevis dalās ar sabiedrību, lai tai kopumā būtu labāka dzīve, man tas liekas ārkārtīgs stulbums. Par to visu savos darbos centās runāt mans brālis. Tādēļ arī viņš, pilnībā pārvaldot sarežģītās oforta un litogrāfijas tehnikas, par savējo bija izvēlējies sociālā reālisma žanru. Brālis gāja bojā samērā jaunos gados un, manuprāt, joprojām līdz galam nenoskaidrotos apstākļos.
– Arī izstādē, kuru parīt atklās Marka Rotko centrā Daugavpilī, redzamie darbi būs politiskie zīmējumi, kuros autors pauž kritisku attieksmi pret sociālo netaisnību Amerikā un Padomju Latvijā, kā arī darbi, kas veltīti vēsturiskajiem pieminekļiem, Latvijas pilsētām un to arhitektūras skaistumam. Kurš brāļa darbs jums pašam ir vistuvākais?
– Aizkustinoši ir daudzi – litogrāfija “Latgales Māra, Atdzimšana”, kas radīta 1991. gadā, arī “Brīvības sardzē, Tukums”, “Brāļu kapi – Rīga”, bet, atbildot uz jautājumu tieši, – “Melnais caurums”. Šis darbs ataino izsūtīšanu 1941. gada 14. jūnijā Līvānos. Attēlā mūsu vectēvs Justīns un vecāmāte Stefānija stāv centrā un gaida, kad tiem liks iekāpt vagonos. Čekas ierēdnis stāv uz ozollapām – latviešu tautas simbola. Melnais caurums ir kā monstrs, kas aprij visu dzīvo, simbolizējot visā pasaulē sastopamo ļaunumu. Kad šis darbs bija izlikts izstādē Preiļos, man pienāca klāt kāda sieviete un sacīja, ka grafikā attēloto viņa redzējusi savām acīm.
– Kā to varēja iztēloties jūsu brālis, kas tajā laikā vēl nebija dzimis?
– Pēc fotoattēliem, arhīvu materiāliem, citu cilvēku stāstītā. Runājot ar jauniešiem Latvijā, mēdzu vaicāt – vai zināt, kas atšķir zvēru no cilvēka? Tā ir baisa nežēlība, kas cilvēkam šā vārda plašākajā izpratnē nepiemīt. Bet nelaime tā, ka ikvienā no mums dziļi zemapziņā mājo ļaunuma iedīgļi, kuriem nedrīkst ļaut izlauzties. Tieši par to savos darbos visvairāk runāja mans brālis. No mūsu vectēva man saglabājies viņam kā veiksmīgam zemniekam Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvināts pulkstenis un trīs kilometrus no Preiļiem savulaik no barona izpirktā zeme. Man ir sapnis brāļa piemiņai to izveidot par vietu, kur jauniem Latvijas māksliniekiem attīstīt savu talantu.
Uzziņa
Mākslinieks ALEKSANDRS KARPOVS
Dzimis 1953. gadā Amerikā Aiovas štatā.
Mācījies Sentklauda Universitātē (1972 – 1974), ar izcilību beidzis Minesotas Universitāti (1990) kā bakalaurs ar mākslinieka grafiķa diplomu.
1991. gadā pārceļas uz Latviju un uzsāk studijas Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā maģistra grāda iegūšanai.
1993. g. uzsāk pedagoga darbu Rēzeknes mākslas koledžā.
Mirst Rēzeknē 1994. gadā. Apglabāts Preiļu novada Dzeņu kapos.
Personālizstādes Rēzeknē, Preiļos un Rīgā.
