Katra diena nes ko negaidītu 1
– Vai pasaulē atskaņojat arī latviešu komponistu mūziku? Kā to uzņem publika?
– Spēlējam galvenokārt mūsdienu mūziku. Paši esam laiduši klajā diskus “Latviešu mūzikas ainavas” un “Baltijas mūzikas ainavas” un citus ar Pētera Vaska, Jura Karlsona, Pētera Plakida, Paula Dambja, Artura Maskata, Imanta Zemzara, Georga Pelēča mūziku. Pasaulē ļoti daudz esam spēlējuši Pēteri Vasku, kuram veltījām arī atsevišķu albumu “Distant Light” (“Tālā gaisma”, izdevējs “Teldec”, 1999), kā arī Georgu Pelēci, kura albumu “Revelation” 2005. gadā izdeva “Megadisc Classics”. Izcilais melodists Georgs Pelēcis ir mans skolasbiedrs, un es priecājos, ka viņa mūzika ļoti patīk publikai daudzās valstīs – tā krāšņo mūsu projektus. Daudzās zemēs spēlējam arī citu baltiešu komponistu darbus.
– Vai pasaulē jūt nopietnu konkurenci starp akadēmisko mūziku un izklaides žanriem? Kur ir kamermūzikas spēks, pievilcība?
– Tikai kamermūzikā var notikt intīmas “sarunas” ar un caur skaņām. Tādas reti iespējamas pat skaņdarbos ar solistiem, nemaz nerunājot par lielo orķestri.
– Kas pamudināja jubilejas gada koncertuzvedumu Cēsīs veidot kā veltījumu Orfejam?
– Man tāda ideja veidojās ilgi, un es priecājos, ka atradu domubiedrus komponistus un… režisori Margo Zālīti.
– Kā satikāties ar franču pianistu un komponistu Likā Debargu, kura veltījums orķestrim Cēsīs piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu?
– Klausījos viņu Maskavas Čaikovska konkursā un pēc tam uzaicināju piedalīties “Kremerata Baltica” projektos, kā arī nospēlēju kamermūziku dažos sastāvos ar viņu Āzijā un Eiropā. Sarunās atradām kopīgus viedokļus un intereses, un tad arī radās ideja kopā veidot “Veltījumu Orfejam”. Priecājos, ka Latvijā notiks šī ļoti apdāvinātā mūziķa un komponista mūsu orķestrim jubilejā veltītā darba pirmatskaņojums.
– Esat muzicējis kopā ar pasaules slavenākajiem simfonisko orķestru diriģentiem, kā arī ar izciliem solistiem. Ar kuru radusies īpaši laba saskaņa un kāpēc?
– Ar diriģentiem Leonardu Bernsteinu un Nikolā Harnonkuru, kā arī slaveno pianisti Martu Argerihu. To nekad nevarēšu aizmirst. Labi, ka no sadarbības ar dižajiem diriģentiem saglabājušies ieraksti…
– Vai, lielām zvaigznēm nonākot tuvu vienā orbītā, nevar notikt arī katastrofa?
– Ar īsti labiem mūziķiem katastrofas nav iespējamas, jo īsti mūziķi ir atklāti. Un es runāju gan par partneriem, gan komponistiem.
– Jums šoziem apritēja septiņdesmit. Kāds bija šī gada skaistākais notikums?
– Vienmēr skaistākā ir ideja par nākamo… Šobrīd tā ir filma, ko pats producēju un kam daļēji biju arī režisors. Filmas nosaukums ir “Image d’Orient” (“Austrumu ainas”). Šajā darbā noskaņa man ir svarīgāka nekā mana aktivitāte kā izpildītājam. Esmu idejas autors, un filmā runa ir par problēmām, kurām risinājums jārod mums visiem kopā – bēgļi, vardarbība, kari, iznīcība… Ceru, ka rādīsim šo filmu festivālos un televīzijā. Filma ir bez vārdiem – tikai spilgtas bildes un dīvaina mūzika. Bet tā aizkustina, un tas man ne tikai kā mūziķim, bet galvenokārt kā cilvēkam ir ļoti svarīgi.
– Citu paša rakstīto grāmatu vidū jums ir viena ar kodolīgām atziņām par dzīvi. Vai nākušas klāt jaunas atziņas?
– Katra diena nes kaut ko negaidītu. Bet tas viss jāpieraksta, un bieži trūkst laika. Neesmu rakstnieks, bet gribu dalīties ar visu, ko esmu piedzīvojis pats. Mēģinu to darīt ar skaņām un vārdiem un, kā redzams filmā “Image d‘Orient”, – arī bez tiem.
