Brīvībā, mūzikā, filmā. Saruna ar Gidonu Krēmeru 1
Katrā ģimenē nepieciešama pierīvēšanās
Trešdien, 7. jūnijā, “Latvijas koncertu” rīkoto vērienīgo Rīgas festivālu Lielajā ģildē atklās “Kremerata Baltica” un Gidons Krēmers. Skanēs Leonīda Desjatņikova “Krievu gadalaiki”, Jēkaba Jančevska orķestrim veltītais jaundarbs “Koki”, Roberta Šūmaņa “Austrumu ainas” un Karlheinca Štokhauzena cikla “Zodiaks” fragmenti. Dziedās mecosoprāns Oļesja Petrova, vijoli spēlēs pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers. Bet pēc divām dienām, 9. jūnijā, Cēsu koncertzālē notiks Gidona Krēmera septiņdesmitās un “Kremerata Baltica” divdesmitās dzimšanas dienas koncerts “Veltījums Orfejam”. Tā nu sanācis, ka slaveno Baltijas jauniešu stīdzinieku kopu Gidons Krēmers izveidoja, kad viņam bija apaļi piecdesmit.
Ne viens vien brīnās, kā iespējams tikai ar galvas mājienu vadīt orķestri, visu mūžu profesionāli spēlējot, izvairīties no rutīnas un katrā koncertā spēlēt tik aizraujoši un atdevīgi, it kā tas būtu vienīgais? Un mēs turpinām brīnīties… Kaut arī pēdējā laikā Gidons Krēmers intervijas nesniedz, viņš ekskluzīvā kārtā piekrīt atbildēt uz “Kultūrzīmju” jautājumiem pirms Āzijas koncerttūres.
– Rīgas festivāla atklāšanas koncertā spēlēsit arī orķestrim veltīto jaunā komponista Jēkaba Jančevska skaņdarbu “Lignum” (“Koki”). Vai tas aizkustina? Kam šajā skaņdarbā uzticēta “pirmā vijole”?
G. Krēmers: – Aicinājām komponistu uzrakstīt kādu velti Latvijas gadalaikiem un nupat saņēmām partitūru “Koki” – ar svilpauniekiem, vēja zvaniem, orķestra šalkām. Pirmatskaņojumu kā koncertmeistare gatavos vijolniece Madara Pētersone. Viņa, tāpat kā arī brālis – mūsu kontrabasists Kristaps Pētersons – ir vidzemniece, no Valmieras. Varētu būt saglabājusi latviskās dabas izjūtu.
– Vijolnieks bija gan jūsu vectēvs, gan tēvs, gan māte. Jums vijole ielikta rokās četru gadu vecumā. Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?
– No sākuma droši vien gribējās būt kā “visiem apkārt”, bet tad, kad man bija 16 gadu, domāju par teātri… Tomēr nolēmu “pagaidām” turpināt to, ko jau drusku māku. Un tā to turpinu jau vairāk nekā piecdesmit gadus.
– Vērtīgākā piemiņa no tēva – atziņa, doma, kāda taustāma lieta?
– Viņš man iemācīja strādāt un nekad neapmierināties ar to, ko jau esmu izdarījis…
– Jūs dēvē par Latvijas un Vācijas vijolnieku. Zināms, ka 1978. gadā emigrējāt uz Vāciju. Kādēļ atstājāt Latviju un kā tas toreiz bija iespējams?
– Es nekad neesmu emigrējis. Sākumā, 1965. gadā, no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas aizbraucu uz Maskavu turpināt mācīties un 1978. gadā nolēmu, ka jāšķiras no padomju valsts ideoloģijas. Un devos “brīvībā”, vismaz mākslinieciskā…
– Vai tagad esat gan Latvijas, gan Vācijas pavalstnieks?
– Tā ir.
– Kā sokas jūsu 1991. gadā dibinātajam kamermūzikas festivālam Lokenhauzā?
– Vadīju šo festivālu trīsdesmit gadus. Tagad šo darbu pārņēmis mans labs draugs un kolēģis čellists Nikolass Altštets. Un festivāls joprojām būvē “tiltus”.
– Vai “Kremerata Baltica” ir tāds orķestris, kādu, pirms 20 gadiem to dibinot, bijāt iztēlojies?
– To jau neviens nevarēja iztēloties, kā šis orķestris veidosies. Mums šobrīd ir tikai kādi seši mūziķi no paša pirmā “Kremerata Baltica” sastāva – vijolnieki Andrejs Valigura, Sanita Zariņa, Dainjus Podzjuks, altiste Zita Zemoviča, čellisti Giedre Dirvanauskaite un Pēteris Čirkšis. Gandrīz no pašiem pirmsākumiem mums ir piebiedrojušies arī tagadējais koncertmeistars Džeralds Bidva, vibrafonists un aranžētājs Andrejs Puškarevs un klavesīnists Reinuts Tepps. Jubilejas gadu noslēdzošajā “Kremerata Baltica” festivālā Dzintaros septembrī mūsu pirmie orķestra koncertmeistari jeb “pirmās vijoles” Eva Bindere un Sandis Šteinbergs atgriezīsies pie “Kremerata Baltica” kā solisti. Viņi visi kopā ar mani piedalījās orķestra īpašā mākslinieciskā un darba stila radīšanā un pilnveidošanā.
– Kura no trim Baltijas valstīm dod orķestrim vislielāko atbalstu?
– Protams, Latvija.
– Orķestrī spēlē mūziķu krējums. Dzirdēts, ka uz vietām orķestrī konkursi nemēdz būt, bet mūziķi tiek uzaicināti… Kā izvēlaties sastāvu?
– Mums regulāri notiek noklausīšanās un ļoti bieži uzaicinām tieši nākamās, jaunās paaudzes mūziķus. Tāpēc orķestris “Kremerata Baltica” arī pēc divdesmit gadiem ir tikai kādus desmit gadus “vecāks”. Pēc noklausīšanās potenciālajam dalībniekam pirms iekļaušanas pamatsastāvā vēl tiek dots zināms iepazīšanās laiks – viņu uzaicina piedalīties dažās koncerttūrēs. Jo līdzās profesionālajai veiklībai un talantam mūsu darbā ļoti svarīga ir prasme sadzīvot: katrā ģimenē taču ir nepieciešama zināma pierīvēšanās, un mūsu “Kremerata Baltica” ir kā liela baltiešu ģimene: no 25 mūziķiem četri ir no Igaunijas, pārējie uz pusēm no Latvijas un Lietuvas. Un man nav nekādu šaubu, ka “Kremerata Baltica” ir viens no labākajiem profesionālajiem kamerorķestriem vispār.
– Vai jūs vēlētos, lai, izaudzis liels, jūsu orķestrī spēlētu arī mazais brīnumbērns Daniils Bulajevs, kurš kopā ar “Kremerata Baltica” spēlēja solo koncertā “Dzimuši Rīgā” 2014. gadā Operas skvērā?
– Novēlu apdāvinātajam Daniilam augt un augt, bet “Kremerata Baltica” rindās viņu gan vēl neredzu. Mazais brīnumbērns vēl ir par jaunu.
